28.decembris 2021.gads
Otrdiena
Vidzeme, Velmeri
STĀSTS PAR CILVĒKMĪLESTĪBU
Bija 20.decembris, kad OMAS TEPIĶĪŠU rūķu auto devās ceļā pie tepiķīšu kārotājiem.
Omas radītie
tepiķīši bija sagūluši glītos papīra maisos, tiem klāt bija pievienota vēstule, kurā tepiķītis stāsta savu stāstu, mandalu kartīte vēlēja skaistu būšanu un starp to visu un iekš tā visa, pa spraugu spraugām automašīnā salīdis
bija prieks. Tas dāvināšanas prieks!
Diena bija saulaina un ļoti auksta. Pūta ass vējš un sals -11 grādi koda degunā.
Ceļš vijās caur mežiem, gar Daugavas krastu, pa sasnigušām lielpilsētas ielām, kavējot
laiku sirsnīgās sarunās ar līdzbraucēju, ik pa laikam klausoties Laura Valtera ziemas dziesmu vārdos un visu laiku jūsmojot par ziemas pasaku visapkārt!
Kādās mājās gatavojās bluķa vakaram, cits pārlika randiņu uz citu dienu, jo vēl tik daudz kas jāpaspēj līdz svētkiem, kāds vēl steidza atskaitēm atskaites uztaisīt… Bija manāma intensīva aktivitāte lielpilsētas apvidū, tas saucamais - pirmssvētku drudzis. Tikai rūķu auto pilnīgā mieriņā un prieciņā vizinājās pa piesnigušajām ielām tā lēni un nesteidzīgi, kā filmā, raugoties uz svētku kņadu it kā no blakus esošās realitātes…Bija ļoti sasnigušas lielpilsētas ielas, ka šur tur pat sniega kalni pārauga mazus cilvēkbērnus…
Šī bija brīnišķīgām emocijām piesātināta diena!
Līdzi paņemtais prieks pārauga plašā SIRDSPRIEKĀ!
Sirdspriekā par SATIKŠANOS!
Tepiķīši satikās ar savām jaunajām mājām un saimniekiem, rūķis satikās ar sev ļoti tuviem cilvēkiem un likās, ka šis ceļojums bija ilgi gaidīts, lai atkal satiktos ar cilvēkiem, kuri ir tik ļoti savā būšanā sirsnīgi!
Es sastapos ar tiiiik plašu cilvēkmīlestību!
Vai ziniet, cik daudz labu cilvēku mums ir līdzās?!
Vai ziniet, cik ļoooti dāsni ir cilvēki, kuri dzīvo sirds mīlestībā?!
Vai ziniet to?!?!
Man ir miiiilzīgs prieks, ka manā realitātē ir tiiiik skaisti, dāsni, sirsnīgi cilvēki!
Es zinu, ka mēs visi kopā spējam šo pasauli labāku darīt!
Vai ziniet, kā garšo karsta piparmētru tēja ar vēlējumu “Lai veiksmīgs mājupceļš”?!
Tā
garšo pēc ežu ģimenes mīlestībiņām, tā garšo pēc vasaras gaišajām naktīm, tā garšo pēc sirdsbūšanas vienā taktī, tā garšo pēc… Tagad tā garšo jau pēc vēlotas ziemas nakts, pēc sasnigušiem lielceļiem
un ziemas tepiķīšu rūķu brauciena…Joprojām tējas krūzīte stāv uz plaukta un smaržo pēc vienkāršas cilvēcības.
Sasmaidījies par ežu ģimeni,
kura sarūpēja šo tējas krūzi?! Nu ja, tā ir viena brīnišķīga ģimenīte, kura dzīvo Ežu ielā un darina brīnumainus ezīšus mazajiem ķipariem. Tāpēc arī tiiik daudz mīlestībiņas bija šajā tējas krūzē! (Hedgehog Home)
Tas, cik lielu cilvēkmīlestību es saņēmu šodien, spēj pasauli sasildīt, kad tai salst, spēj manu mammu aizkustināt līdz asarām tiiik ļoti, ka arī viņa turpina ticēt labajam arvien vairāk, cilvēku dāsnums par viņas roku darinātajiem tepiķīšiem viņai uzdāvina vēl vienu malkas kravu un vēl vienu siltu ziemu…
Ar sirdsdziļu pateicību rūķu auto ieripoja sētā jau stipri pāri pusnaktij… No rīta automašīnā tika krāmēti tepiķīšu saiņi, turpretī tagad tika krautas laukā dāvaniņas, kuras saņēmu pie katras satikšanās.
Tās visas bija tik ļoti mīlīgas un sirsnīgas! Rūķim vēl ilgi nenāca miegs…Viņš smaidīja par katru SATIKŠANOS, par KATRU!!!
Mīļie! CILVĒKI IR ĻOTI, ĻOTI LABI!!!
Es zinu, ka LABAIS vairo LABO, ka SIRDSSILTUMS var sasildīt OTRU, ka MĪLESTĪBA IR!!!
Vien būt savā SIRDSBŪŠANĀ,
savā RADĪŚANAS PLŪSMĀ un dāvāt pasaulei savu labāko versiju, savu VISLABĀKO!
I R L A I K S
I R C E Ļ Š
I R V I S S
Šis ir nevienkārši citāds Laiks. Laiks, kurā katrs,
pilnīgi katrs to pieredz savā apziņas laukā.
Kas ir Tavs apziņas lauks?! Ko jūti Tu un redzi, dzirdi, radi?! Vai savu pasauli vēl radi kā cilvēks ego, pieķeroties amatam, diplomiem, algām, priekšniekiem, citu cilvēku sastādītiem mērķiem un citu cilvēku radītai realitātei?!
Vai esi jau pacēlies mazliet augstāk sevī un jūti pasauli, kā brīnumaināko vietu, kur radīt savu realitāti, kā Dvēselei, kā tikai Cilvēks Dvēsele spēj radīt bezgalīgās mīlestības/radīšanas lauku?!
Kur esi Tu, mans draugs?!
Šķiet, turbulence paātrinās ar katru mēnesi un, nu jau arī dienu…
Vienu rītu pamosties absolūti laimīgs, bet jau pēc stundas esi nelaimīgākais cilvēks pasaulē un jau nākamajā rītā ir atkal citas sajūtas un šķiet, tas vakardienas stāsts vairs nav par mani…Vien spēt
šajā turbulencē nepazaudēties svešādos kairinājumos, nepieķerties, kāda patiesībai, bet sajust to dievišķo stīgu smalki vibrējam savā krūšu kurvja apvidū…Šī smalkā stīga vibrē, tā pulsē katru mirkli, 24/7 un vēl vairāk…tas
ir nepārejošs pulsējums, kopš mirkļa, kad esi ienācis šajā Zemē…
TAGAD šis pulsējums pieredz paātrinājumu tieši tajā mirklī, kad tam ir pietuvojušās bailes, nesapratne, neziņa, neizlēmība, šaubas, neticība, nepārliecinātība, nevēlēšanās un viss tas, kas sākas ar ne-….
Un tad notiek sprādziens, gluži kā salūts, kas stipra klepus veidā laužas uz āru, radot elpas trūkumu, jo tam vairs nav vietas fiziskajā ķermenī, vai panikas lēkmēs sāk ķermenis vibrēt, jo kaut kas laužas uz āru, vai rokas pirksti sāk vibrēt ātrāk un ātrāk, jo…
Tā ir SIRDS, kura laužas laukā no gadu simteņu aizvērtām durvīm…
Tā vēlas tikt sadzirdēta, sajusta, samīļota, tā vēlas še Būt!
Cik ilgi izvēlēsies būt aklais, nedzirdīgais vai nejūtīgais, vai nelaimīgais, vai upuris vai saslimušo statistikas papildinātājs…Cik ilgi?! Es zinu, jau zinu, ka savu lomu mēs izvēlamies paši un es zinu arī to, ka katram savs laiks un savs ātrums šajā dzīves trasītē…Un nav jau labākas vai sliktākas, pareizākas vai nepareizākas, spilgtākas vai ne tik spilgtas lomas, jo katra loma šajā teātrī ir ļoti, ļoti vajadzīga.
Vien sadzirdēt to Augstāko režisoru, kurš klusi klusītiņām saka mums priekšā, ka tagad ir Laiks paspēlēties citādāk.
Ir LAIKS!
Ir Laiks pirmssvētku drudzī uzdāvināt sev vienu vakaru GAISMAS. Tikai vienu…vairāk it neko…Vienu Tagad, vienu Rīt un Parīt un…
Katru vienu jau citādāku!
Ir Laiks šajās šūpolēs noturēties līdzsvarā. Jo viss mums ir, lai šūpotos Ticībā, Cerībā, Mīlestībā. VISS mums IR!
Ir Laiks izplest spārnus un pieņemt lidojumam labvēlīgos laika apstākļus arī ziemā esot, un vasarā un pavasarī un rudenī…
Ir Laiks sajust sevi kā vērtību šeit uz Zemes! Sajust sevi ļoti vajadzīgu esam un sajust visu ļoti vajadzīgu sev…
Pacelt acis augstu, jo augstu un raudzīties tālāk pār robežām savām.
Ir Laiks atdoties Debesīm! Pilnībā paļauties Augstākajam režisoram un sacīt – es nezinu kā man būt, bet es vēlos lūgt, lai vadi mani, jo Tu zini, kā ir vislabāk man! Un tad iet, iet roku rokā ar sava Augstākā Es piedāvāto scenāriju.
Sper vienu soli Tagad...
I R L A I K S!
/19.12.2021./
ZIEMAS SATIKŠANĀS JĒKABPILĪ
15.12.2021.
Šodien jūtos kā dzirkstošs
šampanietis!
Tik dzirkstošs prieks ir piepildījis mani, kopš
vakarvakara, kad piedzīvoju šī gada pēdējo PUNKTIŅmandalu meistarklasi Jēkabpilī!
Viens sauciens pēc iedvesmas, radošuma, kopābūšanas spēka…
Kādas jaunas telpas, kas vēlas pieredzēt sevi jaunās būšanās…
Viens
atsaukšanās sirds impulss…
Un savienojoties Vēlmei + Vietai + Došanas priekam =
piedzimis brīnumaini skaists Gaismas vakars Daugavas krastā.
Tās Daugavas krastā, kurā šobrīd iestrēguši ledus vižņi. Daugavas plūdums šobrīd stāv, jo tā ir gana ritējusi…Mēs plūstam dziļāk…Dziļāk savā SIRDSTELPĀ.
Vai zini, kas ir Miera telpa Rādha Jēkabpilī?!
Tā ir vieta, kurā skumjas pārvēršas priekā, nevarēšana pārtop par varēšanu, radīšanas prieks pārtop dzirkstošā priekā, tā ir vieta…Kur Dvēsele radot gūst piepildījumu!
Aiz baltajām durvīm
paliek Tava vakardiena, Tavs vecais, nepārliecinātais, ikdienas darbiņos sagurušais cilvēciņš.
Un acu priekšā atveras Šrī jantras pārpilnības spēks! Tas ir netveramais, ar aci neieraugāmais spēks, kurš pārveido Tevi jaunajā…Un Tu topi par savas dzīves radītāju! Šeit un tagad, šajā
mirklī!
Ar dziļu pateicību meitenēm par kopradīto Gaismas vakaru, paklanos katrai Dvēselei, kura vakar pievienojās šajā brīnumainajā vakarā.
Mēs satikāmies, apskāvāmies, mēs smējāmies un notraucām asaras, mēs jutām un sajutām, mēs raudzījāmies
acīs un ieraudzījām prieka dzirkstis, mēs pārsteidzām viens otru ar dāvaniņām, mēs krāsojām un punktojām un atkal krāsojām un radījām to jauno Zemi, jauno pasauli, kurā vēlamies būt... Kurā vēlamies būt priekā, mierā, harmonijā, labestībā, nesteidzībā, pieņemšanā,
sapratnē, cieņā, brīvībā, pārpilnībā un pieticībā, bet visvairāk jau MĪLESTĪBĀ! Mēs jutām un sajutām sevi, kas esam mēs tajā jaunajā pasaulē?! Kāds ir mūsu pienesums, ko mēs
varam dot Visumam esot šeit uz Zemes?!
Cik sākotnēji sajūtami telpā ienācis bija ārējās turbulences smagums, tik noslēgumā telpa mirdzēja zelta putekļos, gan fiziskajā plānā, gan smalkajā…
Mēs visas kopā atvērām spārnus,
lai lidotu augstāk par cilvēcisko ego, uz Dvēseles būšanu! Mēs noslēdzām vienošanos ar prātu par harmonisku līdzāspastāvēšanu!
Mēs kaisījām
zelta putekļus savā dzīvošanā un izrotājāmies ar dimanta pērlēm, kā visgreznākās karalienes, savā pārliecībā drošas un brīvas!
Mēs ļāvām jantrai darīt ar mums visu, kas tai ir jāpadara!
Mēs nomainījām ierastās, ērtākās
balles kurpes, kuras nu jau pirkstu galus nospiedušas līdz mielēm, uz pavisam jaunām, vien vīzijās izsapņotām, vēl pavisam neievalkātām kurpēm, kuras ir darinātas no mūsu sirds vēlmēm un nodomiem, no Debesu dāsnās mīlestības…
Nepieprasot, vien lūdzot Debesīm mums palīdzēt pieredzēt savu patieso Sirds būšanu!
Un šī debesu kombinācija – telpas + meitenes + PUNKTIŅmandalas ir tik saskanīgas, ka
Laiks skrien, lido un visādi citādi pārvietojas mega ātri un tik nejutīgi, ka gribas būt vēl un vēl un vēl…Bet nepieķeroties it nekam, mēs dodamies tālāk, lai šo kopradīto prieka šalti, šo atvērto Gaismas lauku ienestu katra savā realitātē un vēl tālāk…
Ziemas satikšanās vakars Jēkabpilī, @radha_miera_telpa tika kopradīts, kā krāšņš svētku, prieka, mīlestības un gaismas vakars! Un es ticu tam, ka šajā vakarā mēs Visumā ienesām klēpi gaismas, daudz klēpju gaismas, mēs uzdāvinājām Visumam sevi vislabāko!
Mīļās meitenes, lai šis vakars viegli vibrē katrā no Jums un aicina uz savu radīšanu katru mirkli!
Lai šīm telpām IR būt!
Tā ir vieta, kur laiks apstājas un Dvēsele atveras!
Es patiesi esmu
pateicīga un laimīga, ka varu darīt to, ko daru un piedzīvot tiiik krāšņu šī gada meistarklašu noslēguma ciklu!
Par jaunu Sākumu TAGAD!
Par jaunām satikšanām JAUNĀ gadā!
Par VIETĀM, kurām būs būt un CILVĒKIEM,
kuriem lemts ir satikties!
RĪTA RITUĀLU STUNDA
/11.11.2021./
Pirms 1 gada tas bija man jauns sākums un iespējams, arī Tev?!
Kas ir mainījies pa šo laiku?!
Viss un nekas!
Viss :
Mani rīta rituāli ir mana ikdienas sastāvdaļa!
Mana sirds plūsma vēl plašāka!
Mans Gars stiprāks!
Mana cilvēkversija top par arvien labāku versiju!
...
Nekas:
Mans iekšējais miers IR!
Mans esības prieks IR!
Radīšanas gars IR!
Prāta miers IR!
Darīšana
IR!
Cilvēces nemiers IR!
Pasaules mainība IR!
Laikmetu grieži IR!
...
Un kā ir Tev?! Tu, kurš sāki DARĪT toreiz vai turpinies arī Tagad?!
Toreiz, no 95 + sāka DARĪT tikai trešā daļa. Miiiilzīga pateicība šiem ļaudīm, jo es ticu, ka viņi savu šodienu
rada prāta mierā un sirds priekā!
Es ticu, ka pārējie,
kuri ielika + toreiz, ar vēlmi Darīt, bet tomēr neuzsāka to darīšanu, ka TAGAD Jūs esat to darītāju vidū, ka Jūs TAGAD esat kļuvuši par savas realitātes radītāju?! Vai tomēr joprojām domājiet, ka vajadzētu...bet ir tiiik daudz iemeslu vēl nedarīt?!
Mīļie, TAGAD ir īstais laiks! Nokavēt mēs nevaram neko, bet katrs
jauns darīšanas solis, Tevi aizvedīs pie Tavas vislabākas cilvēkversijas tuvāk un tuvāk...TAGAD ir LAIKS!
Jo Tu taču jūti, ka pa vecam vairs nevar, ka
viss mainās un arī Tev ir jāmainās! Sāc ŠODIEN - TAGAD!
Lai Tavi rīta rituāli top par Tavu dzīvošanu! Lai Tie Tevi iedvesmo radīt katru savu dzīvošanas mirkli priekā, vieglumā, mierā un paļāvībā!
Lai izdodas mums visiem!
Būt vienam no Eņģeļu komandas, būt klātesošam tīrā, gaišā un patiesā mīlestības plūsmā...Tā
bija un ir patiesa laime!
Tā ir tā dzīvošana sirdī!
Vienkārši Būt! Būt Lielā Radītāja daļai šeit uz Zemes un izstarot savu sirds gaismu!
Mans stāsts par retrītu top, jo lēnām veras vaļā sajūtu
lādīte, kurā ir satilpuši visi notikumi, kurus izdzīvojām šajās dienās…Tas bija tiiik ļoti jaudīgi un bezgala priecīgi!
Mīļā Aija, no visas sirds pateicos par mūsu tikšanos!
Kad sirds pieskaras sirdij,
tad vārdi ir lieki...jā, tad lēnām pār vaigu rit asaras, kā apliecinājums Dievišķajai mīlestībai!
Mīļie, draugi - Eņģeļi, es esmu pateicīga visiem Jums, par mūsu kopradīšanu! Tas bija ļoti jaudīgi!
Es ESMU! Savā sirds plūsmā, savā mīlestības plūsmā!
*************
Быть одним из команды Ангелов, присутствовать в чистом, ярком и истинном потоке любви ... Это было и есть настоящее счастье! Это и есть - живи сердцем! Просто быть! Быть частью Великого Создателя здесь на Земле
и излучать свет своего сердца!
Моя история об ретрите все еще открывается, медленно
открывается сундук чувств, в котором хранятся все события, которые мы прoжили за эти дни ... Это было так мощно и бесконечно радостно!
Любимая Айя, от всей души благодарю Вас за нашу встречу!
Когда сердце прикосается к сердцу, тогда слова лишние....
да, тогда слезы медленно текут по щеке, как свидетельство Божественной любви!
Дорогие
друзья-Aнгелы, я благодарнa всем вам за наше сотворчество! Это было очень мощно!
Я
есмь!
В потоке своего сердца, в своем потоке любви!
*****
Šī ir atsauksme manas Gaismas pavadones Aya Aya rakstam sociālajā vietnē Facebook:
*****
Šī ir atsauksme manas Gaismas pavadones Aya Aya rakstam sociālajā vietnē Facebook:
РЕТРИТ НОВОГО ВРЕМЕНИ- ЧИСТОТА
ПРИСУТСТВИЯ СЕРДЦА.
Все поездки, не случайны для человека и в его присутствие в определённом месте, несет его уровень слияния сознания с данной местностью.
Кто-то приезжает, охватывая лишь ментально- астральные, эфирно- физические уровни, как просто человек в роли путешественника.
Но те, у кого Сознание уже расширилось и вышло хотя бы за ментальный уровень человеческого Сознания, уже Творят Высшую Божественную историю.
Присутствие такого расширенного Пробуждающегося Сознания, несет огромное влияние на все сферы реальности, всего человечества в целом, так как Высшее проявляется через него на этой Земле.
Мы живем сейчас во времена самого настоящего Перехода- апокалипсиса старой системы сознания и эгрэгоров, поэтому всё происходящее на планете - совершенно не случайно
. Мы живём во времена разрушения нашего старого разрушающегося сознания- души и всё это происходит именно сейчас, мы видим, как поднимается весь низ из души человека, люди болеют, хотя на самом деле - это уникальная возможность очиститься, как при жизни, так
и при выходе из тела.
Когда, человек “спит” Сердцем- он не может видеть в этих всех событиях Божественную Любовь и великую Заботу Творца, в этом очищении и Переходе.
И только, зрелая душа, будет с Радостью принимать путь освобождения от своей темноты иллюзии и отдаваться этому опыту, в Принятии его и такой уникальной возможности при жизни.
Моя жизнь- давно не моя, как человека, я Отдалась Богу- Творцу и Он ведёт меня, как и всё, что я передаю из своего Сердца, Он вкладывает с Любовью в меня и те все наши потрясающие
встречи и даже то, что я пишу сейчас.
Счастлива, что могу вести людей, как Проводник и показывать пример Новой жизни, жизни Сердцем, как трансформировать
и выходить из темноты иллюзий.
Счастлива, когда вижу, целый автобус настоящих Ангелов, прилетевших на ретрит в Грузию, даже не догадывающихся, как люди,
о всех предстоящих Чудесах Творения на Земле и их огромном влиянии сейчас на всю планету и человечество, через Единство наших Сердец.
Творец поДарил нам
и показал всё Волшебство Новой Земли и пространства, мы уже были и жили на этой Земле, все вместе.
Потрясающей Красоты Грузия и группа Ангелов, выполнила
свою работу, своим Присутствием Единства Любви.
Освобождение душ животных и людей, через наш портал и Волшебное появление одинокого бражника- радужное
насекомое, похожее на колибри, в подтверждение.
Посвящение в Священные Коды Царицы Тамары, нашего замечательного гида.
Дельфины, приплывающие на наши Богослужения и даже танцы дельфинов в ответ на наши мантры и наше общее с ними плавание- это Волшебство Любви.
Огромный трезубец Шивы, появившийся в Небесах, над нашими головами, а после превратившийся в танцующего Шиву.
Наш Божественный СПА, где мы работали с камнями и эфирными маслами, исцеляли душу, наполняли Светом и Чистотой Любви.
Божественная Красота
гор и моря, каждой частицы Мироздания- мы были всем.
Было много мест, куда нас отправляла Вселенная, где необходим Свет Единства наших Сердце.
Я очень Благодарна всем своим частицам Сознания- Сердца, за общее Творение Любви.
Сейчас, такими поездками- ретритами, мы создаем Порталы Света на Земле, их всё больше и больше, после, они сольются в Единое поле и проявится на Земле тот Рай, который вы уже видели, мои родные.
Не бойтесь терять себя старых, родные, Новый мир на пороге.
Мир Любви и Радости.
С Любовью, Айа- Поток Света и Любви. Проводник в Высшие измерения Сознания. Мастер Вознесения.
19.oktobris 2021.gads
Vidzeme, Amatas upe
Par tiem burbuļiem…par šodienu…
Es vēroju dabu.
Daudz līdzsakarību.
Tie lielie burbuļi dikti ātri plīst…tad nāk nākamais un nākamais un vēl nākamais…tie mazie tie ņiprākie, tie ilgāk noturās…bet viss, pilnīgi viss plūst un
pāriet…
Uz mirkli apstāties sakarsušajā pasaulē un vērot…kur
mana un Tava enerģija plūst?!
Vai tā ar katru jaunu vilni plūst un
mainās…vai tā pret vēju plūst vai ļaujas tā pa vējam?!
Varbūt
šis ir tas laiks, kad atgriezties savā sirdsplūsmā?!
Jo tā nekad nepāriet…tā vienmēr IR! Patiesa un īsta! Tā IR!
Un kā būtu, ja mēs katrs atgrieztos savā sirdsplūsmā un savienotos vienā lielā okeānā, no kura visi esam nākuši?!
Kā būtu?!
Es dzirdu, redzu, jūtu un sajūtu…VISU!
Kā būtu???
18.okotbris 2021.gads
Pēc RETRĪTA GRUZIJĀ
Par
savu Sirds meistari, Gaismas pavadoni AYU
Ja Tev ir kāds cilvēks, kurš Tevi iedvesmo, kurš sniedz, kādas
mācības, kuram Tu virtuāli seko līdzi, RODI iespēju ar viņu satikties dzīvē.
Lai sajustu viņa sniegtās mācības dzīvošanā, lai pabūtu viņa enerģētiskajā laukā, lai ieskatītos acīs un ieraudzītu viņa sirds plašumu, lai sajustu viņa patiesās mīlestības elpu, lai sajustu viņa daļu sevī un savu daļu viņā, lai paceltos
augstāk sevī, pateicoties šī cilvēka klātesamībai…
Ja šis cilvēks dzīvo sirdī, ja viss, ko viņš saka, nāk no Dievišķā Pirmavota, ja viss, ko viņš rada un dara nes labumu visām dzīvām būtnēm un radībām, ja viss, kam viņš pieskaras, sajūt mīlestības enerģiju, tad zini- tā ir viņa patiesība šeit uz Zemes un tā var tapt arī par Tavējo… Un Jūs kopā variet radīt vēl plašāku mīlestības telpu, gaismas lauku šeit uz Zemes! Un Tavs piepildījums var būt atgriešanās savā dievišķajā būtībā, savienošanās ar savu sākotni un savienošanās ar plašāku Visuma telpu sevī un sev apkārt.
Un tā VAR būt!
Un var būt arī citādāk… ka viss, kam Tu esi sekojis caur datorekrānu, klausījies caur austiņām, lasījis un uzbūris sev kopējo telpu prātā un iztēlē, ir bijis tikai šķitums - Tevis radīta ilūzija…Satiekoties dzīvajā plūsmā, Tu sajūti savu prāta nemieru, Tu nejūti savu sirds atbalsi viņējā, Tu ieraugi, kā Tavas ilūzijas šķīst…pa vienai vien tās izšķīst, gluži kā rasas pērles zūd, saulei austot - satiekoties dzīvā plūsmā, mostoties savā apziņā…
Un arī tā var būt!
Kad saule debesīs un Tavā sirdī, tad Tu esi savienojumā ar savu Augstāko Es un Tu esi tīrā, bezgalīgā mīlestības plūsmā.
Tāds ir ceļš uz Lielo Patiesību! Vien prast ATŠĶIRT škitumu no patiesības.
JUST un SAJUST ar savu SIRDI!
Savienoties ar Lielo Radītāju un atgriezt sevī viņa daļu!
Un tas IR iespējams šajā dzīvošanā!
Esmu pateicīga VISUMAM, ka sākotnēji šķietami neiespējamo, esmu pārradījusi IESPĒJAMĪBĀ! Viss ir iespējams, ja vien ticam, uzticamies, ļaujamies un paļaujamies savai SIRDSSAJŪTAI! Viss!!!
Man bija tā laime satikties ar savu Sirds Meistari @aya_aya_potoksveta dzīvajā plūsmā, ciešā klātesamībā.
Es novēlu arī Tev, lai pārtop virtuālās tikšanās - sirsnīgās un piepildītās klātesamības satikšanās!
27.septembris 2021.gads
Pēcsajūtas pēc GOBAS DEJAS #5 septembrī
Tik saules samīļota ir šī Zeme !
Šodien
ir pateicības sajūta krūtīs.
Cik ļoti mēs spējam radīt VISU!
Es ticu, ka šīs saules piepildītās dienas ir Debesu pateicība mums visām kopā un katrai atsevišķi, ka mēs spējām vienoties un Būt Gobas dejā arī septembrī…kad laukā jau basās kājas mazliet salst, kad
satumst jau tad, kad vainagi vēl tikai top, kad ugunskurs tiek iekurts pirms viesu sanākšanas sētā, kad viss tik ļoti sauc uz rudeni…
Uz mirkli,
uz vienu vakaru mēs apturējām skriešanas, iešanas,
ņemšanas un visas lietošanas…un tikai uz mirkli mēs visu, visu sevi veltījām
Došanai, Piepildīšanai, Samīļošanai, Atdošanai…Tikai uz mirkli...Bezgalīgu…
Es TAGAD raugos savā, tā vakara, sajūtu
kaleidoskopā, kur sajūta nomaina sajūta, kur bildīte nomaina bildīti, kur viss, kā siltā, visaptverošā mīlestībā rada to dievišķi krāšņo esēšanu.
Gaidīšanas prieks. Priekšnojautas. Radīšana.Satikšanāsprieks. Apskāvieni. Tuntulēšanās. Ziedi. Kopbūšana. Vainagu radīšana.
Buršanās. Rotāšanās. Košums. Uguns. Lietuslāses. Kustība. Savienošanās. Smarža. Krāsas. Sajūtas. Sirdspuksti. Smaidi. Pieskārieni. Garša. Miers. Klusums. Nepateiktie vārdi. Sajustie mirkļi. Ļaušanās. Debesu pieskāriens.
Gaismas zibšņi. Zemesspēks. Karsts akmens. Siltas zeķes. Pieņemšana. Atdošanās. Vīru zumēšana.
Salūts. Nodomspēks. Iekšējs
prieks. Svētki. Notikums. Kopradīšana…būs vēl un vēl un vēl…
Gobas deja rudenājos izdejota...
PLAŠI …
VĒL PLAŠĀK... pāri Zemes malai, pāri mākoņu pļavām, augstu, augstu Debesīs un dziļi, dziļi Zemes sirdī un sirdī manējā un Tavējā…Lai IR!!!
Gobas dejas tilts iemirdzējās caur Alūksni, Saldu un Aizkraukli, Jēkabpili, Mālpili,
Rīgu un Dzidriņām, caur Siguldu un @saulisu.darzs.berzkalnos, līdz pat Dublinai… Vai spēj sajust to gaismas tīklu, kurā esam Tagad un Vienmēr?!
Ar kļavu lapām ierakstīts šis stāsts Visuma grāmatā! Pateicībā un Mīlestībā!
Pateicība @anada.konditoreja, personīgi @inese_madlane par sapņu īstenošanu mūsu garšas kārpiņām- par jubilejas krāšņajām
kūciņām (#5)! Bija baudīgii, ļoooti…
24.septembris 2021.gads
PAR TO, KĀ PIEPILDĀS NODOMI, KĀ SATIEKAS CILVĒKI, KĀ RADĀM NOTIKUMUS
BROCĒNI
Pirmdienā mēs devāmies ceļojumā uz Kurzemi. Ar konkrētu mērķi un vietu
un laiku. Caurbraucot Brocēniem, Saldum un Skrundai…
Braucam un
es sākotnēji pie sevis, bet pēc brītiņa jau skaļi, saku savam Mīļajam – es tak varēju atpakaļceļā ielikt kādu meistarklasi Saldū, Skrundā vai Brocēnos. Varētu iepriecināt savas meitenes pirms rudens cēliena?! Bet, ko nu vairs, esam jau ceļā un tas vairs
nav iespējams un man līdzi ir tikai mazais ceļojuma komplekts – tikai viens lielais, smagais čemodāns ar meistarklasē nepieciešamajiem materiāliem, personīgām vajadzībām, ja nu pēkšņi uznāks nepārvarama vēlme punktoties.
Tajā mirklī es pieķēros pie telefona, lai paveiktu vēl dažus darbiņus un ieraugu,
ka man atnāk ziņa Instagramā no zināmas meitenes. Lasu un neticu savām acīm, viņa raksta: “Sveiki, vai brauciens uz Brocēniem būtu jums par tālu ar punktiņmandalu meistarklasi?”
Vispirms es sasmaidos, par to, ka – kopš kuriem laikiem viņa mani uzrunā uz Jūs?! Bet iedomājos, ka varbūt telefons kaut ko “sagļukoja”
un smaidot, nekavējoties atbildu viņai– ka patiesībā jau Latvijā nekas nav tālu un , ka burtiski pēc pāris stundām būšu Brocēnos (caurbraucot) un, ja vien vajag, jau rīt varam meistaroties punktojoties.
Izrādās, zināmās meitenes kontu pārvalda asistente un šī asistente mani uzrunājusi caur viņas kontu,
nu, kā tas mēdz notikt – nepārejot citā kontā, raksta tik iekšā, jo tās mirkļa idejas deg, tām vajag nākt laukā tagad un tūlīt – nekavējoties.
Abas divas sasmējāmies par šo kļūmi, tad pievienojās zināmā meitene, kurai arī pārsteigums, ka Sarmīte kaut ko viņai ierunā, tā kopā jautri pačalojām un
sarunājām tikšanos jau nākamajā dienā.
Otrdien jau bijām Brocēnos,
brīnišķīgā, gaumīgā vietā – Ražojums Bodnīca MEZGLOtava un mēs jau saskāvāmies ar Evija Pētersone, kura tiiiik ļoti vēlās Punktiņmandalas Brocēnos!
Šī bija neparasti skaista satikšanās!
Viņa nezināja par mani neko un es tieši tāpat – neko par Viņu. Vien tā iepriekšējās dienas sarakste un audio sarunas lika smaidīt.
Cik ļoti mūsu sajūtu impulsi saved kopā ar līdzīgiem sajūtu cilvēkiem. Iepriekšējā dienā Evija vēl noteica – bet es tak par Tevi neko nezinu, būs jāpajautā Lindai vai jāpameklē google, kas es īsti esmu?! Es viņai teicu – netērē laiku, rīt satiksimies un tad jau arī uzzināsi, kas es esmu. Viņa tā arī darīja. Nemeklēja info, vien gaidīja
šo dienu, kad mēs satiksimies un apskausimies.
VIŅA tik ļoti piestāv
šai vietai, šai Ražojums
Bodnīca MEZGLOtavaI un Bodnīca ir viņas karaļvalsts, kur viņa peld kā zivs ūdenī. Kur viņa ir pazīstama ar katru suvenīra radītāju.
Un es šajā
vietā ieraudzīju tik daudz zināmu darinājumu, tik daudz zināmu cilvēku, kuri šos brīnumiņus rada.
Tik skaista ir tāda sajušana un sirds zināšana.
Pačalojām ar Eviju. Viņa sajuta mūs un es sajutu vietu un Viņu un skat, jau tūlīt, tūlīt, 28.septembrī
mēs radīsim brīnišķīgu atvasaras vakaru Brocēnos Ražojums Bodnīca MEZGLOtava.
Būs sveces, raibie paklājiņi, spilveni, krāsas, smaidi, čalas, pārsteigumiņi un gaisā virmos patīkami sirsnīga enerģija, lai rudeni pieredzētu citādu - caur un ar PUNKTIŅmandalas.
Tieši tik ātri piepildās nodomi un top jaunas, skaistas satikšanās!
Mīļā Evija Pētersone, Tu esi lieliska!!!
Uz satikšanos, jau pavisam drīz!
Mīļie, ieklausieties un
sadzirdiet savus sirds impulsus un steidziet tos piepildīt! Tie vienmēr Jūs aizvedīs uz vietām, notikumiem, cilvēkiem, tieši tur, kur Jums ir jānonāk tieši tajā brīdī!
Vien sadzirdēt un ļauties pieredzēt savas sirds impulsus…
Uz satikšanos BROCĒNOS, otrdienas vēlvakarā, 28.septembrī plkst.18.
10.septembris 2021.gads
Piektdiena
Vidzeme, Velmeri
Kāds brīnumains rīts ir atkal piedzīvots!
Ar smaidu sejā un prieku sirdī, ar slapjām kājām līdz ceļiem, brienot pa lauku pie viskrāšņākās
margrietiņas un ar slapju dibenu, sēžot rīta rasas piepildītā pļavā, vērojot buciņu rīta rotaļas, ar sirdsklusuma baudīšanu, ar saules mošanās ceļu…
Un mājās atgriežos piepildījusies ar prieka, laimes un veseluma enerģiju!
Lai mana šodiena ir krāšņa savā piepildījumā!
Un Tavējā ar’, lai krāšņa!!!
SEPTEMBRĪ… satikšanās Jēkabpilī...
Šis ir krāšņākais Dvēseles piedzīvojums šajā nedēļā!
Kādā omulīgi radītā namiņā, sanācām kopā mirkli pirms…
Pirms rudens Saulgriežiem.
Mans nodoms šai reizei bija ļoti apzināts - piepildīt ikvienu
sirdi ar mieru, prieku, krāsām, gaismu, mīlestību un visu to, kas ceļ mūsu vibrācijas, paplašināt arvien vairāk un vairāk, katras Dvēseles gaismas lauku…Lai tad, kad Zeme atkal no jauna pacelsies augstāk savās vibrācijās, mēs spētu būt savā sirds
centrā, mēs spētu būt savā Gara spēkā, mēs spētu būt savā prāta mierā un kaut mazliet, tikai mazliet paceltos augstāk sevī, tā darot šo pasauli labestīgāku, mīlošāku, priecīgāku un gaišāku.
Visi, pilnīgi visi sirds nodomi piepildās!
Mēs paplašinājām savu apziņas lauku, lai zinātu, cik ļoti svarīgi šajā Zemes un cilvēces pārtapšanas laikā, ir katram būt stipram savā pārliecībā, ka mēs katrs veidojam, radām
šo pasauli, kurā esam, ka katrs mēs veidojam to kolektīvo apziņu, kurā esam, ka katrs, pilnīgi katrs ir ļoti, ļoti vajadzīgs šeit uz Zemes savā patiesajā, dievišķajā versijā… bez cilvēciskā ego nospiedumiem, bez naida, dusmām un
īgnuma… Jo nav nekas ārējs, nav onkuļi un tantes un roboti un vēl visādas citādas būtnes, kas būvē šīs smilšu pilis uz Zemes, kurās kaut kas der, bet visvairāk jau neder, kuras brūk un gāžas, kurās ēnas pušu ir vairāk, kā gaismas,
kurās…mums nav labi būt! Tie esam mēs visi - cilvēki!
Audzēsim savu Gara spēku un būsim katrs savā apziņā Liels! Jo mēs esam Lielā Radītāja daļa, ikviens no mums! Radīsim Gaismas pilis, kur mīlestība mājo, kur prieks ir katrā logā un sirsniņā, kur laimīte čuč zem katra spilventiņa, kur dod un dalās smaidā,
kur sirdis pieskaras sirdij, kur cilvēks cilvēku mīl, kur katram ir sava vieta Būt! Būt savā patiesībā tīram, gaišam un vērtīgam!
Pasaka?! Neiespējami?!
Ja Tev tā liekas, palūkojies apkārt. Cik daudziem tā kļūst par iespējamību, cik daudzi (un varbūt tomēr maz) jau tā dzīvo, vai ieraudzīji kaut vienu laimīgu cilvēku sev līdzās esam, šajā nevienkāršajā
pārtapšanas laikā?! Nē?! Tad izkāp laukā no savas birstošās smilšu kastes un dodies jaunā ceļā! Ceļu ir daudz, atliek vien uzņemties atbildību un iet! Iet uz citu būšanu, pavisam citādu, kādā esi dzīvojis līdz šim! Jāiet
būs pašam, ceļš pulēs Tevi un Tu ceļu, ir tikai jāuzdrošinās Būt pašam! Brīvam! Radītdrošam! Patiesam!
Jau vairākas dienas es esmu tajā Gaismas laukā, kuru mēs visas kopā saradījām Jēkabpilī! Tā ir silta, silta sirds sajūta! Es zinu, ka mēs topam arvien vairāk un vairāk!
Es zinu, ka man ir iedots viss, lai es būtu savā apziņā liela un es katru mirkli radu savā mīlestības plūsmā esam un tas ir bezgalīgs lauks, kurā var būt ikviens, kurš no sirds to vēlas. Es esmu pateicīga ikvienai meitenei, kura pievienojās šajā
vakarā!
Mīļās, pateicībā par katru Gaismas staru, par
katru sajūtu, smaidu, vārdu, klusuma mirkli, par asaru, par radītprieku, par Jūsu vēlmi būt citādāk- labāk, par Jūsu atdošanos radīšanas procesam, par Jūsu atvēršanos vairāk un vairāk savā mīlestības plūsmā!
Mīļā, Iveta,
būt Tavā mājā, Tevis radītajā miera ostā, bija patiesa laime! Tik harmoniski viegla ir Tava esība! Tik bagātinoša! Lai viegli vibrē mājiņas sienas tajā iekšējā priekā, kuru saģenerējām. Lai IR!!!
Viss, viss, ko mēs radam TAGAD vibrē vēl ilgi...vēl ilgāk, kā mēs spējam apjaust...tas ierakstās mūsu
nākamībā, kurā mēs esam TAGAD un VIENMĒR!
Kas ir tas, ko radi Tu?! Kā vēlies būt, ko just, ko sajust
Izvēlies un
radi! Tu vari! Tu vari vairāk, Tu vari bezgalīgāk, Tu VARI! ESI brīvs!
Mūsu dzīpariem savītais Gaismas lauks tiks ziedots Saulgriežu ugunij, lai tā transformē to vēl plašākā, vēl lielākā, vēl tālākā, vēl bezgalīgākā, vēl...pāri Zemes malai! Lai visa pasaule IR Gaismas un Mīlestības pils! Atliek vien noticēt
un ticēt, cik dievišķā cilvēka daba ir bezgalīga un plaša!
Esmu patiesi laimīga un pateicīga, ka jūtu savus sirds pukstus, ka ļauju Debesīm mani vest šajā ceļā, kurā esmu zīmulis Dieva rokās un Tas raksta caur mani šos esības krāšņos stāstus caur Punktiņmandalām, caur vārdiem,
skatieniem, smaidiem, pieskārieniem, apskāvieniem, caur līdzāsbūšanu, caur satikšanos, caur...Brīvu un plūstošu esību!
Es dalos šajās gaišajās un priekpilnajās sajūtās, lai caur tām iet plašumā šis radīšanas prieks, tā darot un radot gaišāku pasauli!
Iedvesmojies un radi savu būšanu laimīgāku - LAIMĪGU! Tu vari! Un Tu...un Tu...Mēs varam! Vien J Ā D A R A - J Ā R A D A !
Uz satikšanos jaunos radīšanas Notikumos, sirds dziļos Dvēseles esības mirkļos!
Es dzīvoju tepat starp Jums…
Dziļā
cieņā un pateicībā,
vienmēr Jūsu Punktiņmandalu Sarmīte
❤❤❤
Un, lai tas patiešām neizklausās kā pasakā, bet,
ka tā arī var dzīvot un būt, te būs meiteņu sajūtas pēc kopradītā piedzīvojuma. Un palūkojies tālāk par savas smilšu kastes malām, varbūt šie cilvēki ir Tev līdzās un Tu vari iedvesmoties kopā ar viņiem, no viņiem:
"Super mīļš paldies par vakardienu! Es burtiski dievinu to dzirkstījošo lauku, ko
caur tevi visas kopā uzbūrām. Man pilnīgi viss patika! Māju saimniece tik jauka sieviete, smarža vienkārši perfekta, meditācija tik dziļa.. Un tie smaidi, smiekliņi, kopā būšana!
Paldies! "
" Bija
ļoti jaudīgi un iedvesmojoši! Šodien jau jūtos pilnīgi savādāk!
Mīļš paldies! Tiešām vakardien ļoti aizrāva mandalu veidošanas process un domāju,
ka noteikti darīšu un mēģināšu vēl! Paldies par iedvesmu un labiem vārdiem!
Man bija prieks ar Tevi satikties! Domāju, ka noteikti tiksimies vēl!
Paldies!"
"Mīļā Sarmīte ! Šoreiz man akcentu
gribās likt uz tavu balsi. Viņa vienmēr ir bijusi skanīga, bet šoreiz īpaši izjutu, kristāl dzidru runas skanējumu un arī tu pati ķermeniski tāda dzidra, tīra viegla. Tu jau mani sapratīsi. Mājās braucot un agri braucot jau uz darbu man ausīs
skanēja tava samtainā balss. Ļoti izjūtas tava ezoteriskā un mīļotā nodarbes izaugsme. Pateicībā un dziļā cieņā. Mīlu tevi beznosacījumā."
Baudu tavu bagāto
valodu un prieka asaras sarosās acīs, cik ļoti precīzi tu visu esi sajutusi. Un dāvaniņas tavas radītās, nevaru vārdiem izteikt, kāda vērtība priekš manis tās ir goda vietā ir noliktas manā guļamistabas svētnīcā. Dzīve ir skaista bez bailēm,
ar uzdrīkstēšanos un uzticība savām iekšējām vērtībām."
"Paldies Tev, Sarmīt, ka Tu esi. Paldies, ka varu būt un tikties Tavā punktiņgrupā."
5.septembris 2021.gads
Svētdiena
Vidzeme, Velmeri
Manas rīta piezīmes…
Labrīt, LABRĪT!
Tik daudz saules pasaulē, cik rīta saules staros un dzeltenajās ziedu pļavās un vēl vairāk…
Tik daudz prieka līdzās, cik 6 maziem stirnu bukiem, cik mazam
teliņam pieglausties pie mātes siltā sāna un vēl vairāk…
Tik daudz krāsu visapkārt, cik mežrozīšu sarkanajos augļos, cik lapu sārtumos un zaļumos
un vēl vairāk…
Tik daudz miera manī, cik rīta klusajā mežā un vēl vairāk…
Tik daudz mīlestības pasaulē, cik tā ir manī un man visapkārt…un vēl vairāk… bezgalīgi skaisti ir būt te uz Zemes šīs!
Es katru rītu un dienu un vakaru radu mīlestībā!
Lai arī Tava šodiena ir prieka, saules, mīlestības piepildīta!
31.augusts 2021.gads
Otrdiena
Vidzeme, Velmeri
IR AUGUSTS...
IR AUGUSTS...
Šodien raugos ar dziļu PATEICĪBU uz savu piepildīto augustu!
Tiiiik sātīgs, krāšņs un bezgalīgi mīlošs tas ir bijis man!
Esmu zīmējusi un skanējusi, smējusi un klusējusi, uzņēmusi ciemiņus un devusies pati ciemos, pajutusi senākās pilsētas šarmu, dāvinājusi brīnumskaistus baudīšanas mirkļus un saņēmusi dziļas mīlestības apliecinājumus, esmu dejojusi un plostojusi (Punktiņmandalas uz plosta Daugavā)...Esmu bijusi līdz pagurumam pagurusi un līdz bezgalīgam enerģijas pieplūdumam lidojoša...
Mana pateicības vēstule turpinās...tā top gara...tieši tik gara, cik garš ir bijis augusts...Ar 31 jaunu rītu, ar 744 sajustām stundām, ar..
ES ESMU RADĪJUSI SAVU VISVISPIESĀTINĀTĀKO AUGUSTU TAGAD!
Vēl brīdi dārzā starp vībotnēm stāvēt, tad projām doties...
Atrodi šodien savu mirkli pateicības vēstulei savai vasarai! Un nesaki, ka Tev nav laika, jo rīt bērns uz skolu jālaiž, vēl bantes jāgludina un kurpes jāspodrina un jāpaskumst, ka rīt jau septembris, ka tik vēsa un pelēka diena, ka vīrs nepalīdz, ka bērni neklausa, ka skolotāji pieprasa un valdība murgo...
PATEICĪBA silda sirsniņu un iededz gaismiņu ēnas pusē...Pamēģini un Tu to sajutīsi.
Tā ir Tava dzīvošana, kurā ir VISS, ko esi pats radījis!
Pieņem it visu un pateicies, ka tas VISS Tev ir!!! Un, ka tas VISS esi Tu pats! Un Tu sajutīsies ļoti, ļoti bagāts un mīlošs un Tu visu paveiksi ar mīlestību...VIEGLI!
Lai Tev izdodas ar vieglumu un pateicību pieredzēt ŠODIENU!
Ir augusts...
30.augusts 2021.gads
Pirmdiena
Vidzeme, Jaunpiebalga
PUNKTIŅMANDALAS LIELKRŪZĒS
Vakar bija silti. Ļoti, ļoti silti.
Lielkrūzes posās Punktiņmandalām un PUNKTIŅmandalas posās uz Lielkrūzēm.
Tiiik ļoti gaidīta
šī satikšanās visiem.
Es Lielkrūzēs iemīlējos toreiz, tālajā 2013.gada vasarā.
Tā jau neskaitāmas vasaras un ziemas man ir vieta, kura ir ļoti īpaša .
No lielākajiem Līgo svētkiem, līdz krāšņākajam Rūķu ciemam Ziemassvētkos.
No Piparkūku namiņa, līdz Punktiņmandalām tajā.
Vēl gribējām noķert vasaru aiz astes, vēl pielikt daudzpunktu aizejošajam augustam...Bet lietus lija bez mitas...Un mēs iekārtojāmies Piparkūku namiņā.
Tur tikko bija izkurināta krāsns, ieejot tajā, ķermeni apskāva tīkams siltums. Sirds siltums un uguns siltums. Kad ir silti, tad sejā vienmēr rotājas smaids, bet sirsniņā prieks.
Stūrī stāv lielā, senā pūralāde, uz kuras lielais lukturis ar iededzinātu
sveci, pretējā kaktā veca, veca gulta ar izšūtu sniegbaltu spilvendrānu...kā pasakās un senās filmās.
Gar namiņa mazajām loga rūtīm lēnām ritēja lietus lāses. Telpas vidū lielais saimes galds.
Lēnām manis punktotās mandaliņas ieņem vietiņu te uz logu rokturiem, te - pūralādes, te pie ieejas durvīm, te - tējas kannai līdzās...Tai katrai ir savs stāsts un nu, arī sava vieta.
Pavisam drīz šajā telpā tiks radīti jauni stāsti.
Jauni TAGADNES stāsti. Par augustu un sakarsēto vasaru. Par zvaigznēm un kosmosa kuģiem.. Par mammas mīlestību un radošā spēka modināšanu.
Par...katrai tapa savs sajūtu stāsts. Caur katru punktiņu izgaršojot savu Tagadnes mirkli.
Tik ļoti, ļoti silti bija vakar. Siltā namiņā radās silti sirds stāsti punktiņmandalā.
Bija kopāsanākušas meitenes no Valmieras un Straupes un Rubenes un Rīgas. Visas no tālienes sabraukušas, lai izstaigātu Lielkrūžu sētu, lai uz mirkli laika ratu apstādinātu tikai sev un ļautos radīšanas plūsmai.
Mīļās, meitenes!
Ar Jums kopā esot bija ļoti, ļoti silti, mierīgi un gaiši.
Lai viss, ko mēs vakar sakustinājām un iekustinājām, lai viss plūst uz izdošanos,
uz piepildīšanos, uz Jūsu pilnīgāku būšanu.
Ar mīlestību un pateicību laižat vaļā visu veco un nokalpojušo, visas skumjas, raizes un ciešanas
un radiet savu dzīvi mīlestībā.
Jūs esat lieliskas! Jūs esat tik gaišas, stipras un maigas!
Pateicībā Lielkrūzes Piparkūku namiņam par tā saimes elpu.
Pateicībā Valentina Dolmane par namiņa kurināšanu, par rūpēm un sirdssiltumu.
Pateicībā
katrai Dvēselītei, kura atbrauca un ar kuru kopradījām sirds siltumu katrā un katrai.
Ik pa laikam sajutu piparkūku smaržu no pērnās ziemas, reizēm likās, ka aiz loga krīt lielas sniega pārslas...Tā aizejošā vasara māja ardievas ar krītošām koku lapām, tā smaržoja tikko ceptā biezpienmaize un kaut kur aiz stūra sadzirdēju,
kāda dziesminieka balsi...kā laiku un telpu un bezgalību...cik labi, ar tevi var neizlikties...kad tu manī skaties, es esmu patiess...
Tā mana sirds atsauca atmiņā visas manas satikšanās Lielkrūzēs.
Šis laiks ir par neizlikšanos, par patiesumu un īstumu.
Īsta lauku sēta, īsta krāsns, īsts saimes galds,
īstas un patiesas Dvēseles, īsta satikšanās un īsta būšana tagad!!!
Silti! Ļoti, ļoti silti...
26.augusts 2021.gads
Ceturtdiena
Vidzeme, Velmeri
Vakar piedzīvoju SIRDSPRIEKU!
Tas ir PRIEKS par to, ka lielā uzņēmumā IR cilvēki, kuri vēlas saviem darbiniekiem dot to LABĀKO -kaut ko priekš SIRDS un DVĒSELES!
Es ar PUNKTIŅmandalas biju daļa no Latvijas Pasts Talantu programmas!
Es no sirds PATEICOS Latvijas pasta personāla attīstības vadītājai Aiga Liepa, kura klausot savai sirdsbalsij, izvēlējās PUNKTIŅMANDALAS!
Jā, jā un vēlreiz
jā- PUNKTIŅMANDALAS ir SIRDIJ un DVĒSELEI!!!
Pateicos katram klātesošajam par
uzticēšanos, sajušanu un prieka dzirksti!
Lai Esat savā sirdsplūsmā!
Maģisks ir tas mirklis, kad prāta nemiers pārtop rāmā radīšanas mierā, kad no nezinīša, pārtop meistarā, kad no skumjām rodas prieks, kad
no tumsas rodas gaisma, kad no… Tik nebeidzami un neatkārtojami ir šie pārtapšanas mirkļi!
Šī savienošanās vienam ar otru
un vienam caur otru, rada bezgalīgi plašu iespēju lauku, kurā paust savus zināmos talantus un kurā apjaust vēl nezināmos talantus! Vien atļaut būt SEV PAŠAM- īstam un patiesam!
Ja katrā uzņēmumā būs darbinieki, kuri IR savā sirdsplūsmā, es ticu tam, ka uzņēmuma veiksmes stāsts taps arvien plašāks un plašāks! LAI IR!!!
Un, kas gan būtu mans piedzīvojums bez TELPAS sajušanas?!
#māksliniecisksviesunamskupolmājāārpuslaika
ir vieta, kuru saimnieki RADA esot savā sirdsplūsmā. Degošām acīm un sirdīm Viņi rada vietu, kur piedzīvot savu iekšējo krāšņumu! TELPA ir klātesoša šajos klusuma, radīšanas, pārtapšanas, miera un iekšējā
prieka brīžos. Kad rodas vēlme izkāpt no ārējās pasaules ātrvilciena un tikai uz mirkli, varbūt pavisam īsu, varbūt nedaudz garāku, SAJUST citu TELPU-dodies uz Māksliniecisks viesu nams kupolmājā Ārpus laika… Esmu droša, ka saimnieki parūpēsies par visām baudām, jo te ir padomāts priekš visām maņām! Un viss, kas nāk no
sirds, viss atver citu sirdis un viss top gaišāks, veselāks (no vārda “veselums”) un krāšņāks!
Pateicos Jums par
mūsu sirsnīgo “virtuves” sarunu! (Kā zināms, visdzīvākās un patiesākās sarunas bieži vien notiek virtuvē… bez maskām un izlikšanos)…
Lai Jums Māksliniecisks viesu nams kupolmājā Ārpus laika vienmēr viss ir ļoti, ļoti labi!
Vēl viena
mana SIRDSPRIEKA diena atstājusi brīnumaini skaistu nospiedumu manā Visumā! Pateicos Debesīm par savu Sirds ceļu!
23.augusts 2021.gads
Pirmdiena
Diena pēc pilnmēness kulminācijas
GOBAS DEJAS laiks
Visu dienu spīdēja saule. Vējš plēsa ozola nokaltušās lapas. Manas rokas plūca lielos saulespuķu ziedus. Viss viegli vibrēja gaidās. Gobas dejas gaidās...
Tā bija SVĒTKU DIENA!
Svētki SAULEI un ZEDIEM
un ZEMEI un GOBAI un MUMS, tiiik skaistām Dvēselēm vienkopus sanākušām un visam VISUMAM svētki!
Tajā vakarā Gobas dejas gaismas tīkls pārklāja vai visu Latviju: no Liepājas līdz Alūksnei: iemirdzējās Jelgava un Ķekava un Rīga un Ragana un Mālpils un Dzidriņas un Velmeri un Jēkabpils un Alūksne un....es ticu, ka vēl
plašāk un vēl plašāk iemirdzējās sirds gaisma!
Mēs dejojam
Zemei, mēs dejojam mieram sevī un pasaulē...mēs dejojam savienojoties ar Zemes un Kosmosa enerģijām, mēs dejojam sajūtot savu sirds centru, mēs dejojam dziedinot sevi un otru un visu planētu Zemi, mēs dejojam apzinoties savu maigumu un spēku vienlaikus, apzinoties
savu Lielumu un sajūtot sevī Lielā Radītāja daļu, mēs dejojam…Paplašinot apziņas lauku un verot vairāk un vairāk vaļā savas sirds durtiņas, lai mirdzētu! Mirdzētu savā sirds mīlestībā!
Sirds gaismā viss top mīlestībā! Sirds gaismā sagurušais saņem spēku, skumjais rod prieku, nomaldījušais atgriežas savā kodolā, pārestības pārtop dāsnā mīlestības enerģijā!
Šobrīd līst un līst
bez mitas...Visu nedēļu mūsmājās līst...It kā Māte Daba, gribēdama ar katru lietus lāsi piepildīt Zemes centru, ar to maigumu, ar sievišķo spēku, viedumu un mīlestību, kuru mēs visi kopradījām tajā svētku vakarā. Lai tik līst. Lai Zeme atgriežas savā
Veselumā!
Lēnām veras vaļā sajūtas...kā tāda sena pūralāde, kura ir bezgala liela un, kurā ietilpst Visuma zinības, tās sirds zinības, kuras raisās pēc tik stipriem un jaudīgiem Notikumiem kā bija šis. Tā veras vaļā mana sirds! Un es ticu, ka
katras klātesošās būtnes Sirds telpa tapa plašāka!
Mēs radām
sirds telpu, kurā topam par vērotājiem. Par tiem vērotājiem, kuri pieņem it visu sev līdzās esošo un rada savu būšanu sirds sajūtās un pasaulē izstaro mieru,harmoniju, maigumu, prieku un mīlestību.
Katra izdejotā Gobas deja manī atver jaunus apziņas apcirkņus, katra mūsu satikšanās ir mana pacelšanās augstāk
sevī un pateicoties ikvienai klātesošajai sirdij, man ir šī iespēja AUGT, AUGT līdzās un kopā esot ar ikvienu!
MĪĻĀS! MIRDZIET!
Mirdziet, kad Jūs smejat, mirdziet, kad asras līst, mirdziet, kad ir ļoti, ļoti viegli un visvairāk
mirdziet tad, kad mazliet sāp...MIRDZIET!
Mūsu mirdzums dziedina mūs, mūsu mirdzēšana dziedina PaSauli! MIRDZAM!
Mīļās, es no SIRDS, no savas mazās LIELĀS sirds pateicos Jums katrai!
Pateicos par to, ka TU, tieši TU esi tik ļoti īpaša, ka tieši TU esi tik maiga un, ka tieši TU esi tik SKAISTA! (vārds "skaista" jātver plašāk, daudz, daudz plašāk, pāri
visām sapratnēm...)
Es no SIRDS pateicos Signe Munkevica un Lidija Stebere par Jūsu spārniem! Par to, ka devāties tālāk nest sirdsgaismu! Esam savienojumā Gobas dejas tiltā pār Latviju!
TU ESI ZEMES SPĒKS UN MĪLESTĪBA!
Uz satikšanos rudenīgajā Gobas dejā septembrī!
Laikā, kad Zeme pacelsies augstāk savās vibrācijās un laikā, kad mēs esot savā sirds centrā, pacelsimies augstāk SEVĪ! Tuvāk savam Gara spēkam!
#5 GOBAS DEJAI BŪS BŪT!
19.augusts 2021.gads
Ceturtdiena
Vidzeme, Velmeri
Dienas miljonais laimes mirklis…
Dienas miljonais laimes mirklis…
Kad debesis ir atkal…vaļā, jā, vaļā un nevis pušu un cilvēkam jāuzliek ielāpi tām…
Debesis ir vaļā!!!
Esam arī mēs sirdīm vaļā un tad būs patiesi būt, bez pušumiem un ielāpiem!
Viss dievišķais ir vienkārši krāšņs, viss cilvēciskais- sarežģīti vienkāršs.
Mīlestība ir vienkārša.
Mana sirds ir vienkārši vaļā!
IR! TAGAD!
11.augusts
2021.gads
Trešdiena
Vidzeme, Velmeri
…tu esi mana mīlestība…
…tu esi mana mīlestība…
Pateicības rituāls, kādam
brīnišķīgam pārim viņu 5 gadu kopbūšanas gadadienā…
Lai sestajā iesoļotu ar vēl plašāku mīlestības plūsmu…
Stāsts ir par Laiku, kuru uzdāvināt sev! Laiku, kurā viens bērns nerauj
aiz svārku malas vai otrs nekāpj uz pleciem, lai tikai sadzirdētu viņu… Laiku, kurš ir tikai Viņiem! Tikai Viņiem diviem! Kaut vai vienu dienu, vienu mirkli, tikai diviem būt!
Un Labo Sajūtu Mājvietai ir prieks dāvināt Telpu un Laiku, lai Būtu! Lai būtu Laiks Viņiem! Tā paplašinot savu mīlestības lauku mēs topam Lielāki
savā mīlestībā!
Lai Top Viņiem vismīlošākais sestais kopbūšanas
laiks!
…es esmu tava mīlestība…
0:00 / 1:00
117Madara Šicāne, Ilze Daukste un vēl
115 lietotāju
7 komentāri
1 lietotājs dalījās
Patīk
Komentēt
Dalies
29.jūlijs 2021.gads
Ceturtdiena
Sausajā Daugavā pie Ķekavas
NO
SAULESLĒKTA LĪDZ SAULESRIETAM
VIENAS SAULES ŠODIENAS MŪŽS
(PUNKTIŅPLOSTS #2)
Bija
plkst.2.30, kad man nozvanīja modinātājs, lai celtos augšā un postos uz PUNKTIŅPLOSTU.
Jau no iepriekšējā vakara manī bija sakustināts enerģētiskais satraukums, ka bija grūti iemigt, likās, caur mani plūst Vēstījumu rindas, viena pēc otras, idejas skrien caur mani, kā ātrvilciens pazemes tuneļos…Viss
tik ļoti ņirb un kust, ka iemigt neiespējami…Lūdzu, Debesīm, lai tās ļauj man vismaz pāris stundiņas izgulēties, lai jau 2.30 atverot acis, jūtos spēkā, iedvesmā, drosmē – radīt savu šodienu UNIKĀLU!
Jau 3.10 dzēru rīta tēju un baudīju savu iecienīto griķu pārslu putru. Baudīgi!
Saausoties, kas notiek aiz
loga, sadzirdēju sen nedzirdētas skaņas, it kā pa palodzi sistu lietus lāses?! Līst! Laukā līst stiprs lietus, kā tautā sakām – gāž lietus. Hmmm, tieši pēc stundas – 4.10 man jau jābūt uz plosta un visa mana radīšanas elpa jāvērš
uz telpas radīšanu uz upes?!
Būt vai nebūt, tāds ir jautājums?!
Skaidrs, ka BŪT! Ne mirkli manī nenotrīsēja varbūtība, ka mūsu PUNKTIŅPLOSTS nedosies piedzīvojumā. Ne mirkli…Paraugos telefonā, arī no plostnieces nav ziņas, tātad, viss ir labi. Jo iekšējā sajūta
zina – citādāk nemaz nevar būt.
Viss, kas nāk no sirds ir patiess un notiekošs. Raugi, vai viss, kas notiek Tavā dzīvošanā ir patiess un
nāk no Tavas sirds?!
3.40 dodos laukā uz auto. Lietus lēnām rimstas. Atnāk ziņa no
plostnieces – “Labrīt! Te pie manis – jau vairs nelīst! Mākonis ir prom! Viss notiek!”
Domās saku, ka arī pie mums sāk vairs nelīt un
mākonis arī ir prom un es dodos ceļā.
Šoreiz jūtama vasaras otra puse
– rīts ir tumšs. Vēl pa kādai lāsei nokrīt lietus, bet sirdī patīkams prieks mostas.
Ķekavā ieraugu īpaši skaisto debessmalu, kur satiekas austošā gaisma ar aizejošo lietus mākoni. Viss ir līdzās!
Es ieraugu
– austošo gaismu, ko ieraugi Tu?! Izvēlies!
Plosts vienreiz jau noslaucīts, noslaukam vēlreiz to, lai ātrāk vējš to izžāvē.
Saule aust. Lēnām iekrāsojot debess malu, pavisam lēnām, virzoties uz Rīgas pusi.
Te nu atkal – vairāk pa labi saule, vairāk pa kreisi –
mākoņi, kuri itin nemaz neliecina par saulainu dienu.
Bet saule aust, jo citādāk nevar, tā vienkārši IR!
Vai esi kādreiz mēģinājis Būt, tā vienkārši BŪT, neuzdodot jautājumu – kāpēc, kāda tam jēga, kas ir mans uzdevums, kuram no tā labums?! Saule vienkārši IR! Tā spīd, neprasot
un nepieprasot! Es mācos BŪT, tā vienkārši. Un sanāk. Ar katru mirkli, jo labāk.
Šodien
nav nekādu priekšnojautu, kā varētu būt, kas sagaidāms, nekā…Ir tikai viena silta sajūta – viss IR ļoti, ļoti labi!
Es būšu
savā mīlestības plūsmā, lūgšu Debesīm, lai caur mani runā Visaugstākais Radītājs, lai viss, kas no manis plkst fiziskajā plānā šodien – ir tikai mīlestībā radīts.
Esam. Esam visas satecējušas priekpilnas uz plosta, lai jau tūlīt, tūlīt dotos upē.
Ak, viens ceļabiedrs ir aizsnaudies. Ko nu?! Arī viņam ir jāizdara izvēle – doties šurp vai palikt guļot. Mēs piedāvājam doties šurp, viņa pieņem mūsu aicinājumu, viņa izdara izvēli – savējo izvēli.
Viss turpinās – mēs peldam. Ar stipru balsi, skanīgu Suitu lūgsnu, dodamies upē-dienā-piedzīvojumā
iekšā. Upe skan. Ieskanas diena un tai līdzi skanam arī mēs.
Šī diena
bija par zibšņu domu piepildījumu.
Nu, piemēram, izbraucot no mājas –caur mani izskrēja doma. He, vizualizēju, kā tā doma caur mani skrien?! Vai
doma vispār māk skriet?! Vai tai vispār ir iespējams caur mani izskriet?!
Atgriežos pie tās “izskrējušās” domas – caur mani izskrien
doma, ka ļoooti sen nav lasīta skaista dzeja.
Jau pēc mazliet vairāk kā stundas, es sēžu upes vidiņā, austošas saules apmirdzēta un baudu Maijas Laukmanes
dzeju Kristīnes lasījumā. Es smaidu.
Nu, kā tas var būt, ka šitik ātri piepildās nodomi?! Vai tiešām es vēl par to šaubos?! Jā, tieši
tik ātri šobrīd piepildās mūsu visi nodomi! Viens Gaismas ātrums, viens nodoms ir dzīvs!
Vēro, kas ir Tavi nodomi, vai Tevi un pasauli Tev apkārt augšupceļoši
tie ir, vai tomēr tie, kuriem vairāk tā mīnuss zīmes enerģija ir piejaukumā?! Varbūt izvēlamies visi tos labos nodomus ģenerēt?!
Starp dzejas rindām, plostam lēni slīdot, paņemam arī stopētājus, kuri ir iebriduši līdz ceļiem jau ūdenī un, kuriem sirds kliedz, cik ļoooti grib uz mūsu plosta. Lai notiek, ņemam ar’! Šķiet,
arī šī cilvēka nodomi piepildās zibenīgi – vēl tikko bija siltā gultiņā, bet skat, jau līdz ceļiem Daugavā un vēl pēc mirkļa – līdz galam vaļā radīšanas plūsmā?! Un vēl pēc mirkļa tiek skaļi pausti apsolījumi Radīt! Atgriezties
radošajā plūdumā! Lai Top! Lai patiesi tas izdodas!
Man tīk vērot to mirkli, kad radošās enerģijas spēks ir tik liels, ka tiek izšķīdināti
prāta uzstādījumi, tiek nojauktas robežas starp prātu un sirdi un cilvēks savienojas ar savu brīvo radīšanas plūsmu un ļauj sev būt. Tas ir netverami skaists mirklis! Šķiet, sieviete, tad atveras kā zieds uz sauli! Es baudu šo pārejas
brīdi…jo zinu, ka turpinājumā sekos brīnumaini skaistas atvēršanās.
Katrs cilvēka atvēršanās mirklis ir neparedzams. Tas atver tevi visu. Ja kāda rēta vēl sūrstoša tevī ir, tā atraujas vaļā un sāp. Caur sāpēm, kāda asara pār vaigu lēnām rit…
Un es pamanu katru sajūtu, es noglāstu ikvienu, kuram tajā mirklī sāp. Es zinu, ka viss, kas mums ir vajadzīgs – ir mīlestība! Viens sirsnīgs apskāviens spēj dziedināt, tā vienkārši
ir. No siltas plaukstas pasniegta silta tējas krūze – var dziedināt. Kad radīšanas mirklī uznāk nogurums un gribās atlaisties rīta saulītē, lai tā mazliet vēl paaijā, tad ar mīlestību uzklāts plediņš spēj dziedināt. Mīlestība ir vienkārša.
Vienkāršas rūpes par citu - ir mīlestība!
Raugi, citam atvēršanās mirklis
liek būvēt jauno pasauli! Un tā top! Top apzināti, ar iekšējo sirds pārliecību, nepārprotami tiek būvēta jauna piedzimšana! Un es smaidu, cik laimīga es varu būt, jo esmu klātesoša šiem brīnumainajiem, stiprajiem radību mirkļiem!
Tik patiesi dzīvi tiek pieredzēti radīšanas stāsti! Jauni stāsti, kuri turpināsies katrā arvien plašāk, arvien dziļāk un arvien tālāk…Viss turpinās un
turpināsies.
Todien bija vējš. Reizēm stiprāks, reizēm ne tik stiprs
un tomēr vējam ir vēja daba. Tas pūš un uzpūš manī mirkļa domu – a, kas būtu, ja kādu mandala iepūstu Daugavā?! Nu, kā gan tas izskatītos, kādas sajūtas pārņemtu to cilvēku, kā rīkotos es, nu, kā gan tas būtu?!
Tu steidzies zināt, vai iepūta tas vējš to mandala tai upē?! Jā, jā…nepagāja ne pāris stundas, kad jaunā pasaule bija upē un piedzīvoja ūdens kristības.
Un es raudzījos upē, starp ūdens zālēm, saules apmirdzēta peldēja mandala, ar visu jauno pasauli?! Es raudzījos, kā peld mandala, es vēroju, kādas ir manas sajūtas, es sajutu, ko jūt mandalas
radītājs…Bija pilnīgs miers mūsos, tā, ka pilnīgs, jo šķita, tam tā ir jābūt!
Nu, kā tas var būt, ka domas piepildās?! VAR! Vai tā bija
nejaušība vai tomēr jaušība?! Visdrīzāk jau jaušība, jo jaunā pasaule ir svētīta! Ūdens svētīta! Tik maģiski spēcīgs bija mirklis, kad cēlām to laukā no upes…bija sajūta, ka mūsu plaukstās iegulst tikko dzimis bērns, vēl smaržojošs
pēc augļūdeņiem, jau piepildījies ar jauno elpu dzīvošanai šai zemē…Mēs turējām rokās piebriedušu jauno pasauli! Lai Top!
Šī diena bija gara. No agra saules rīta līdz mēness apspīdētam vakaram. Tik ļoti piepildīta ar Dvēseles pārdzīvojumiem. Tik ļoti krāšņiem radīšanas stāstiem pilna. Tik ļoti
pilna dziļām pārdomām par mūsu visu kopā esību, līdzās būšanu un sirds mīlestību, kuru pieredzu es pati, caur katru līdzās esošo. Dziļi. Ļoti, ļoti dziļi.
Vakarā, atgriežoties mājās, pa mēness apspīdētu tiltu, biju pateicīga Visumam par šo iespēju pieredzēt šos sajūtu nospiedumus, biju pateicīga Debesīm par katru apskāvienu šajā saules dienā, par kopradīto brīnumu pasauli!
Viena diena manā mūžā, kura vēl viegli vibrē manā šodienā…
***
Šķiet,
tajā brīdī, kad piedzima ideja par PUNKTIŅPLOSTU, mēs pat nenojautām, ko šis Notikums nesīs Visumam. Tagad jau zinu, ka tas ir ļoti dziļš transformācijas process, kuru palīdz izdzīvot upe – ūdens stihija. Dabas spēks, rīta tīrība, Dvēseļu
atbrīvotība un cilvēciskā ļaušanās, spēj radīt unikālas pārvērtības, ļoti īpašus sirds pārdzīvojumus. Visa skaistā, stiprā, brīvā saplūsme rada miniatūru vulkānisku izvirdumu daudzu cilvēku dzīvošanā, ļoooti daudzu. Un Visums to sajūt,
kā zibspuldzes mirkļa zibsni, kas momentāli ierakstās kopējā Būšanas rakstā uz palikšanu. Šī viena “palikšana” aug un vairojas un rada atkal citus rakstus…Viss, viss, ko mēs domājam, runājam, darām, tiek ierakstīts
Visuma grāmatā. Lai tajā rakstās šī vienas saules mūža diena!
***
Mīļais lasītāj, tieši Tu, kurš šobrīd lasa šīs rindiņas, es novēlu Tev - lai katra rīta spožais, tīrais mirdzums atspoguļojas Tavās acīs un Tavos darbos!
Mirdzam, saules apmirdzētie!
*********
27.jūlijs 2021.gads
Otrdiena
Vidzeme, Velmeri
GOBAS
DEJA JŪLIJĀ
Ir vēl kāds pilnmēness
izdejots Gobas dejā…
Mierpilni un dziļi.
Esam ļāvušās
pieredzēt deju, kura ver mūsu apziņu arvien plašāk, caur kuru mēs sajūtam sevī Lielā Radītāja daļu arvien vairāk un vairāk.
Ikreiz, kad esam savienojušās
ar rokām un sirdīm šajā dejā, šķiet, visas cilvēciski būvētās ego programmas, robežas, sētas izšķīst, viss neīstais šķīst un top caur sirdi patiesi brīvs, dzīvs un plūstošs!
Es zinu, ka tas vakars, nakts un šoreiz arī rīts, vēl ilgi pulsēs katrā no mums un katrā tas pulsēs citādāk…un tomēr līdzīgi… Līdzīgi vienojoši, līdzīgi stipri, līdzīgi viedi un skaisti
līdzīgi!
Šis bija ļoti īpašs vakars, jo pirmo reizi tika būvēts GOBAS DEJAS TILTS pāri visai Latvijai uz Bausku un Jūrkalni, kur mums pievienojās
dāmas, kuras tieši mēnesi atpakaļ savienojās mūsmājās un tagad jau devās tālāk, savienot mūsu Zemes plašumus. To Gaismas un Mīlestības plūsmu mēs sajutām sirdīs!
Mīļās, Rudīte Nīcgale un Vivita Jansone, no sirds pateicos par šo ideju un tās realizāciju! Mēs kopā radām pasauli labāku! Pateicoties tehnoloģiakajām iespējām un to pārvaldītājiem, mūsu stiprajam dzimumam,
mēs varējām ieraudzīt viena otru…
Šis bija mans sākotnējais nodoms - mēs vienā vakarā savienojamies mūsmājās, bet jau nākamajā pilnmēnesī
mēs esam katra savā vietā, lai radītu katra savu plūdumu un mūsu mīļā planēta Zeme, lai top dziedināta un izgaismota arvien plašākā mērogā, lai cilvēce top savā sirdsmīlestībā brīva un laimīga! Lai Top!
Dzirdi?! Zeme pulsē…SAJŪTI!
No saules rieta līdz saules lēktam mēs bijām vienā sirdsritmā, vienā sirdsplūsmā un būšanā…
Es ticu, ka katras Gars top vēl spēcīgāks, lai šo Zemes pāradīšanu izdzīvotu apzināti!
Un mēs katra topam cilvēciskajā
līdzāsbūšanā arvien krāšņāka!
Zeme pulsē… Vai jūti?!
15.jūlijs 2021.gads
Ceturtdiena
Sausā Daugava, pie Ķekavas
STĀSTS PAR PUNKTIŅ-PLOSTU
(Ja Tu jau esi sacepies, ieraugot vien manu garo stāstu, tas nozīmē, ka Tev pietrūkst pacietības un tas nozīmē, ka mēs vēl neesam satikušies PUNKTIŅmandalu
meistarklasē...Nu ko?! Tev ir izvēle...VIENMĒR!
Bet, ja nopietnāk, tad jā - man ir ko teikt un visbiežāk es nemāku to pateikt īsi. Katram sava unikalitāte! )
Kādā dienā manā pasta kastītē atnāca ziņa – “Mani sauc
Kristīne….Es dzīvoju burvīgā vietā pie Daugavas un vizinu cilvēkus ar plostu , mani īpašie ir saullēkti!!! Ja iespējams - sazināmies - kā būtu ar punktošanu uz plosta, Daugavas vidū, agrā, agrā rītā??? “
Ohohoooo, man jau patīk šitādi piedāvājumi, kas ir pavisam vēl nebijuši, ne man, ne arī pasaulei
ar manis ģenerēto enerģiju. Man patīk sajust to pirmradītāja Garu šeit uz Zemes, jo Visumā viss jau sen ir izdomāts, vien es pati šo Notikumu radu TAGAD - PIRMOREIZ. Un viss, kas top pirmoreiz ir ar īpašu jaudu, ar īpašu enerģiju
un viss notiek ļoti, ļoti viegli…Jo nav ekspektāciju, nav ilūziju par to, kā bija, kā varētu būt, vien viegla ļaušanās – viss būs lieliski!!!
Es vienmēr ļoti tuvu sajūtu tos cilvēkus, kuri raksta man uz e-pastu, jo es zinu, ka viņus vada viņu patiesais nodoms un viņi ir veikuši garu izziņas ceļu, kā atrast to e-pastu un viņi
ir tik drosmīgi, ka uzdrošinās pajautāt, uzrakstīt vai kā citādi pieklauvēt man. Un tieši tāpēc, es vienmēr, vienmēr uz vēstulītēm pasta kastītē atbildu. Hm, un gribas jau teikt, ka vienmēr tās vēstulītes ir ar manu piekrišanu, viņu piedāvājumiem,
vai arī saņemot manu atbalstu, ja vien tas ir nepieciešams, vai arī…katrai ziņai ir sava atbilde, jo nekad nederēs viena atbilde visām ziņām…
Bet stāsts par to, kā piedzima PUNKTIŅPLOSTA NOTIKUMS.
Mūsu sarakste, saziņa ar Tomsone Kristine notika ļoti, ļoti viegli. Mums nebija daudz laika, jo neko nevajag atlikt uz “kautkadvēlāk”, viss, kam ir jānotiek, jānotiek ir TAGAD. Es teicu – jā, Kristīne palūkojās laika prognozēs un tadammmm
- 3.jūlijā mēs jau satikāmies Daugavas krastā, vietā, kur Kristīne rada savu mājvietu, vietā, kur lec saulīte rītā agri virs upes, vietā, kur PUNKTIŅMANDALAS dodas jaunā piedzīvojumā – punktošana uz plosta saullēktā.
He, vai Jūs domājat, ka es paspēju iedomāties, nez, kā tas varētu būt, vai rokas netrīcēs, vai nebūs bail, vai krāsas nenoslīks,
vai es pati neiegāzīšos upē (jo peldu “suniski” un kādreiz jaunībā ir bijusi ļoti negatīva pieredze – tieši Daugavā es slīku un šīs pieredzes pēdas es sajūtu joprojām, bet katru dienu pa vienam solītim, es mēģinu doties
savā piemājas dīķī arvien dziļāk un dziļāk, lēnām un pamazām, pa viena solītim, bet katru dienu…)….Nē, nē, nē, es vispār neko nepaspēju aizdomāties par to, ka varētu kaut kas neizdoties. Sirds mana sacīja – nevar neizdoties tas, KAM IR
JĀIZDODAS!
Jau kādu laiciņu es biju darbojusies vienatnē, bez partneriem, bez kolēģiem
un, te nu būs atkal jauna pieredze. Kā ir būt komandā ar kādu, kādu, kurš ir ļoti stiprs, kādu, kurš ir ļoti līdzīgu radīšanas enerģiju, kādu, kuram ir jauda, kā motorlaivai (un nevis plostam), kādu, kuru es vēl neesmu sajutusi “dzīvajā”…
Kā bija?! Bija ļoti viegli, ļoti jaudīgi, ļoti stipri un maigi vienlīdz, bija un IR ļoti VIEGLI.
Es pēdējā laikā ļoti mācos dzīvot viegli, iet pa dzīvi tā viegliņām un to cenšos nodot tālāk arī meitenēm, kurām tas grozs ar “pīrādziņiem” ir tāds smagnējāks. Šis nu ir tas Notikums, kurš man rodas viegli, kurš noris
viegli un kurš ir VIEGLS. Jo kā gan citādāk varētu doties upē, ja būtu smagi…
Agrie saules mošanās rīti ir VIEGLI. Tas SAULESZELTA mirdzums,
kas piepilda visu upi un manu sirsniņu ir viegls…
Kā mums gāja?!
LIELISKI! ĻOTI, ĻOTI SKAISTI!
Viss, kas bija, bija no tīras sirds un mīlestības.
Bija agrs pamošanās rīts. Precīzāk, vien stundiņa bija pagulēta, jo iepriekšējā vakarā, kādā apburošā meistarklasē Jelgavas pusē uznāca negaiss. Tas uznāca tik pēkšņi,
ka visi tepiķīši un spilventiņi vienā mirklī kļuva slapji, tik slapji, ka no tiem ūdens tecēja vieglā strūklā…Atgriežoties mājās mazliet pāri pusnaktij, man bija vien pāris stundas, lai šo visu savu mantību izžāvētu, lai jau tūlīt, tūlīt,
varētu atkal tos klāt uz plosta, lai meitenēm būtu ērti un omulīgi. Lielpilsētas dzīvokļos tā šobrīd nav problēma, ja laukā ir +31, tad iekšā temperatūra ir x2 un, ja vēl ieslēdz divus sildītājus, tad izkalst pat visbiezākie tepiķīši un
es esmu laimīga par to, jo ir kvalitātes, kas man pašai ir ļoti, ļoti svarīgas. Un skat, pulkstenis jau sit trešo rīta stundu, kad jāmostas un jādodas ceļā, lai jau 4 sajustu jauno radīšanas telpu -PLOSTU.
Ceļā izbaudīju sarkano debessmalu, kurā saulīte sāk vizuļot. Tie mirkļi man aizrauj elpu un lūpu kaktiņi paveras smaidā.
Daugavas krastā absolūts miers. Viss vēl gulēja, vien upe lēnām, pavisam lēnām modās, jo saulīte sāka lūkoties aiz koku galotnēm, jo spāres sāka savu rīta deju, jo kaimiņsētā suns sāka mosties…Un es ar Kristīni, jau gana pamodušās,
radījām jaunā Notikuma vidi.
Šis ir ārkārtīgi skaists mirklis, mirklis PIRMS…
Tad mana sirsniņa tā viegli priekā trīc, tad rociņas un kājiņas kustās mazliet ātrāk, jo tās zina, kādam tiek RADĪTS PRIEKS! Vispirms jau es pati to prieka enerģiju noķeru un, tad dāvāju to citiem.
Nekad, nekad nedari kaut ko priekš citiem! Pats radīšanas process ir visvērtīgākais priekš sevis paša. Vienmēr dari to, kas Tev pašam patīk, kas Tevi iepriecina,
tad zini droši, arī citiem tas patiks un citi iedvesmosies un citi sajutīs Tavu saradīto prieka enerģiju.
Un nav nekā neiespējama – arī uz plosta, kur teritorija ir ierobežota, kur kravnesība ir ierobežota, arī tur es VARU radīt vidi, kurā jūtos pati, kā svētkos, kurā jūtos krāšņi, brīvi un priecīgi, kurā RADU savu un
citu RADĪŠANU mīlestības plūsmā.
Naksniņā vēl pārkrāmēju savus koferus, no tiem izņemot laukā to, bez kā patiešām var iztikt un tie, kuri ar mani
jau ir tikušies, tie zina, ciiik ļoti neviegli ir šie koferīši, maigi izsakoties, cik daudz mazas, bet svarīgas lietiņas ir tajos iekšā un tagad man ir jāizdara izvēle – starp svarīgo un mazāk svarīgo, un izrādās, arī to es
varu!
Svarīgi nepieķerties noteiktām, sevis uzstādītām prasībām, ļaut sev pašam būt vieglam un brīvam, jo neviens jau nezina, kā ir jābūt, kādas ir manas
ieceres, vien es pati sevi varu nogalināt ar saviem nosacījumiem un ekspektācijām, bet katra diena iemāca ĻAUŠANOS un PAĻAUŠANOS.
Laika rādītājs viegli notrinkšķēja - bija pulkstens 5. Upes krastā jau sadzirdējām čalas. Gar krastu, viegli, vieglītiņām, satecēja meitenes. Ar smaidu sejā, acis mirdzēja austošās saules gaismā, bija
sajūtams patiess bērna prieks par kaut ko vēl nebijušu…IR VIEGLI!
Mūsu
“kosmosa kuģi” – PLOSTU rotāja vēl iepriekšējās dienas izlaiduma meijas, tās viegli smaržoja pēc tām dienām, kad mums bija 18 un, kad mēs baudījām izlaiduma nakti…TAGAD viss ir citādāk, mēs esam jau citas! TOREIZ arī mēs ticējām
mīlestībai līdz mūža galam cilvēciskajās attiecībās, mēs ticējām, ka mēs varam mainīt PASAULI, ka visa pasaule mums ir atvērta, ka tā tik ļoti gaida mūs un tā noklās veiksmju, izdošanos paklāju un mēs galvu pacēluši dosimies LIELAJĀ DZĪVOŠANĀ
iekšā, ka nu tik parādīsim vecākiem, kā ir jādzīvo. Un tā jau arī bija, līdz mirklim, kad sajutām, ka SAVU DZĪVI RADĀM mēs paši! Līdz paši izdzīvojām savas sāpes, traumas, neizdošanās, vilšanās un iemācījāmies PIEŅEMT savus
vecākus un PATEIKTIES viņiem par visu, ko devuši mums, līdz paši sajutām, ka VISI šajā pasaulē ir kā ES, ka viss, kas man šajā dzīvē ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA, ka savu dzīvi veidoju es pati, nevis, kāds “biezais”
onkulis vai kāds ārējs spēks pasniegs visu, kas man tik ļoti ir vajadzīgs. Šodien viss ir CITĀDĀK! Daudz, daudz plašāk, dziļāk, vairāk, viedāk, krāšņāk, pilnīgāk…CITĀDĀK! Liriska atkāpe par meijām uz plosta…
Kamēr devāmies upes vidiņā, mēs katra izbaudījām lecošās saules spēku, mēs katra tai palūdzām
siltumu dienai, sirdij mieru un prieku, mēs ļāvāmies savienoties ar sauli, ūdeni, klusumu un mieru visapkārt…Mēs devāmies dziļāk upes plašumos.
Kad
upe mūs jau bija ieaijājusi katru savā stāstā, tad notiek jauni pavērsieni un jādodas tālāk…
Un te nu bija laiks doties dziļāk arī savās dzīlēs, pavērt plašāk savu apziņas lauku un sirds durtiņas atvērt kaut mazu, mazu spraudziņu VAIRĀK vaļā caur PUNKTIŅMANDALĀM.
Daļa klātesošo meiteņu jau bija iepazinušas šo instrumentu un mani, viņas viegli smaidīja, citas – vēl tikai mēģinās sajust,
kas tas par “zvēru”, ko tad es varu pasacīt - pasniegt, tās mazliet skeptiski vēroja mani…Ja vien es dalītos no prāta un intelektuālā līmeņa, man droši vien raustītos valoda, justos neērti un visādi citādi es justos nedroši,
bet PUNKTIŅMANDALAS ir mans dzīvesveids, es par to runāju ar lielu degsmi, es tajā ESMU, es ar to esmu savienojusies it visos līmeņos, vismaz šobrīd tā IR. Un mana brīvā un patiesā būšana spēj izšķīdināt ledussienas, šaubu ēnas
un citus uzceltos mūrus un sētas. Tā vienkārši ir. Mana sirdsmīlestība ir lielāka par prāta samezglojumiem un es esmu pilnīgi mierīga un ikreiz, kad sajūtu, ka kāds stiprāks prāts sāk cīnīties ar manu sirdsmīlestību, tā mana mīlestības plūsma top arvien
plašāka un aptverošāka. Jo viss, kas mums ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA. Tieši tik vienkārši un nevienkārši vienlaikus. Ir jau arī pieredze, ka vislielākie skeptiķi, vēlāk kļūst par vissirsnīgākajiem atbalstītājiem. Un
tā arī var būt, jo mums katram ir bijušas savas mācībstundas, mums katram ir savs viedoklis un priekštats no FB redzētā, no sabiedrībā dzirdētā u.t.t., bet kad esi sajutis pats caur un iekš’ savas sirds, tad viss top caurspīdīgāks,
vieglāks un atvērtāks.
Un tā arī mūsu plosta savienība, pēc vairāku stundu darbiņa ar savām skumjām, sāpēm un asarām, kļūst atvērtāka, brīvāka, pieņemošāka
un dodošāka…He, un te nu mēs ar Kristīni esam vienisprātis, ja vien varētu aizmukt no sevis, tad noteikti, kāda jau būtu devusies prom no šī piedzīvojuma neatskatoties, bet plosts ir upes vidū un nekā…piespiedu-brīvprātīgā kārtā
nākas iziet cauri savām sāpēm un ciešanām un sajust to dievišķo spēku un mīlestību, kas katrā mīt un tikai pats vari noraut nost uzliktās maskas, atbrīvoties no lomām, kuras esi uzņēmies, domādams, ka tā vajag, tikai pats sevi vari atbrīvot no
sevis uzliktām važām, rāmjiem un ierobežojumiem. Un tikai Tu pats vari sevi darīt BRĪVU, PATIESU un LAIMĪGU!
Un tad, tad jau doties mājās vēl priecīgākai, atvērtākai
un mīlošākai.
Jā, PUNKTIŅMANDALAS ir spēcīgs instruments, lai tālāk dotos jau
CITĀDĀK! Un tā ir miiiilzīga PRIEKA enerģija, kuru mēs radām šajā procesā, jo arī PRIEKS ir lielāks par sāpēm un ciešanām, PRIEKS ir mūsu pamatstāvoklis un, kad tā iemācās BŪT, tad ir PRIEKPILNA ESĪBA. Priecīgs cilvēks nekad nevar nodarīt pāri
sev un citiem. Priecīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Laimīgs cilvēks pieņem un mīl sevi un visu, kas ir ap sevi.
Krastā atgriezāmies vēlāk par noteikto laiku, jo mēs ĻĀVĀMIES upes un sevis plūsmai, mēs ļāvāmies piedzīvot šo NOTIKUMU “līdz kaulam”, no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem, mēs piepildījāmies pilnas ar SAULES
ZELTU, tā, lai varam mirdzēt VISU LAIKU, mēs sasmēlāmies agrā rīta SKAIDRO DZESTRUMU tik, lai mūsu prātus nekad un nekas vairs nespētu aizēnot, mēs piepildījāmies ar ikvienas SIRDSSILTUMU, lai turpmāk mēs varētu šo pasauli darīt arvien LABĀKU, vispirms
jau caur SEVI pašu!
Re kā, caur šo stāstu esi bijis klātesošs,
kādam jaunam piedzimšanas NOTIKUMAM – PunktiņPLOSTA piedzīvojumam!
Un,
jā, mēs ar Kristīni viena otrai teicām “Jā” vēl kādai reizei un skat, tā reize būs jau TAGAD – 21.jūlija agrā rītā mēs atkal dosimies upē ar plostu un PUNKTIŅMANDALĀM.
Šī ir viena no Jaunā laika iezīmēm – sadarbība, mijiedarbība vienam ar otru, vienam caur otru, bez pieprasīšanas, bez pienākumiem, vien tīrā
un atklātā atdošanās plūsmā no sirds. Šis ir laiks, kad visneiedomājamākās lietas/notikumi/cilvēki spēj savienoties un izveidot kaut ko ļoooti unikālu, šis ir laiks, kad es saku “Jā” ikvienam nebijušam un arī bijušam
Notikumam, jo sajūtās zinu, tas Visumam patiks un man arī!
Par jauniem “PLOSTIEM”,
sadarbībām un būšanām!
No sirds uz sirdi!
********************************************************
Kas to būtu domājis, ka es “uzkāpšu uz plosta” un nekāpšu no tā nost, jo man tas dikti iepatiksies?! Arī tā var būt…un SKAISTI BŪT!
Pateicībā, ja izlasīji līdz galam! Un, ja arī neizlasīji - arī Tev pateicos, jo arī tā var būt...Visam ir vieta būt!
25.jūnijs 2021.gads
Velmeri, Vidzemē
Jūnija Gobas deja izdejota
Ir pagājis tieši mēnesis pēc pirmās Gobas dejas mūsmājās. Mēnesis, kurā notikums seko notikumam, mēnesis, kurā kāds ir atspēries savām dzīves pārmaiņām, kurām gatavojās jau ilgi, bet vienmēr pietrūka drosmes. Mēnesis, kurā cita savu darbu piepildīto ikdienu ir viegli izdejojusi. Tik ļoti stiprs un jaudīgs ir bijis šis mēnesis katrai no mums, kuras savienojās brīnišķīgajā Zemes dejā, Miera dejā – Gobas dejā.
Mūsmājās šis mēnesis ir bijis neparasti skaists. Mūsu pagalmā ir “uzradušies” divi gobas koki. Mūsu mājās pavisam drīz ieradīsies gobas koka trepes. Viss tik ļoti ir saistīts ar šo koku, kas piepilda mūs ar vieduma enerģiju, kas savieno Zemes enerģijas ar Kosmosa enerģijām.
Kā gan pēkšņi uzradās tās divas Gobas līdzās mūsu kuplajam ozolam?!
Pavisam vienkārši – kad trepju meistars stāsta, ka mūsu trepes varētu radīt no gobas koka, es tik māju ar galvu, pat īsti nezinot, kā gan tas gobas koks izskatās, bet šis koks taču šobrīd tik ļoti ir manā enerģētiskajā laukā, ka es ar to esmu savienojusies cieši un tad ir kā mazam bērnam, vienalga kas, ka tikai rozā, vienalga kas, ka tikai no gobas koka?! Un nekavējoties droši, izzinoši pajautāju meistaram – a kā izskatās tas gobas koks?! Un viņš tikpat ātri man rāda – re, Jums rekur aug divas gobas. Un norāda man aiz muguras, līdzās esošos kokus…Mirklis klusuma pauzes…Jo mēs visu laiku domājām, ka tās ir lazdas, varbūt ne gluži īstās lazdas, bet kaut kādi lazdas paveidi jau ir. Izrādās – tās ir gobas?! Nu, vai tā ir vienkārša sakritība?! Domāju, ka tas ir ļoti jauši, lai mēs turpmāk varētu šo deju dejot līdzās šim kokam, šim simboliskajam tēlam, kurš ir izvēlēts par instrumentu, caur kura vieduma un zināšanu enerģētiku tiek dziedināta planēta Zeme un cilvēce. Caur šo simbolu mēs nododam tālāk cilvēcei kopradīto mīlestības enerģiju, lai dziedinātos visas sāpes un pāridarījumi, lai cilvēce atgrieztos Veselumā, priekā un laimībā. Un jā, mūsu sieviešu kopāsanākšana šajos Gobas deju apļos ir ļoti stipra un skaista vienlīdz. Un mēs ticam, ka šajos vakaros mēs, vispirms dziedinām pašas sevi un, tad jau tālāk nododam tīru, patiesu mīlestības plūsmu, dziedinot citus cilvēkus, Zemi un pasauli.
Lūk, tieši tik jaunas informācijas un jaunu sajūtu piesātināts ir bijis šis mēnesis no maija līdz jūnija pilnmēnesim.
24.jūnijs. Jāņu diena. Kāds aktīvāks līgotājs vēl tikai dodas mājup no kaimiņmāju līgošanas, cits izguļ negulētās līgo nakts miedziņu, cits mazgā viesu sašmulētos šašliku traukus, bet cits gatavojas Gobas dejai…Katram sava būšana, katram sava svinēšana.
Ir pilnmēness. Es pošu savu sētu Jūnija Gobas dejas vakaram. Šoreiz mēs būsim kuplāks pulciņš. Sajūtu, ka būs jaudīgi.
Vēl Līgo svētku sajūtās mūsmājās saplūst krāšņi tērptas meitenes. Kāda pa ceļam ir aizmaldījusies, cita mazliet lēnīgāka, bet visas satek vienkopus mūsu sētā pie gobām.
Kā ierasts, dodamies vasaras pļavā ziedu vainagus pīt. Līdzi neņemot neko, pat diegu ne, jo pīsim ar smilgām un zālēm, bez ārējiem palīgmateriāliem, jo mēs vienkopus audzējam savu Gara spēku un vainagos pīsim tikai labās domas un nodomus. Šajā reizē pļavas līgojas ar simtiem ziediem un smilgām un zālēm…Ir viegli! Viegli pīt savu kosmisko bezgalības simbolu, savu mandalu, kur sakopot visu enerģētiku, lai stiprāk un jaudīgāk…šajā procesā mēs savienojamies ar dabas apziņu, verot arvien plašāk savu apziņas lauku, šķīdinot sevis atdalāmību no dabas, savienojoties ar tās spēku un krāšņumu. Ikreiz, kad raugos uz sievām ziedu pielietās pļavās, man gribās smaidīt, jo kas gan var būt skaistāks par sievieti vainagā?! Tas ir mirklis, kad lielās meitenes kļūst par mazām, brīvām, līksmām un vienkāršām, tas ir mirklis, kad uzliekot kroni galvā, mugurkauls iztaisnojas, galva tiek pacelta un šķiet, viss viņas kodols kļūst pārliecinoši spēcīgs un viņai vairs nav šaubu, baiļu, nesapratnes, jautājumu, viņa sajūtas kā dievišķi krāšņa būtne, kur zina, kā Būt. Kā būt saiknē ar savu Gara spēku, ar savu Augstāko Es, ar savu iekšējo viedo sievu, ar savu dievišķo enerģiju. Tas ir dziļi maģisks mirklis, kuru es allaž noķeru brienot pļavā vainagus pinot.
Šajā reizē mēs esam kā deviņsievu spēks! Dejas laikā stiprās sievas stiprina mazliet vājākās, senākās dāmas, atbalstot jaunākās, nejūtot ne pārākuma sajūtu, ne mazākuma, mēs visas savienojamies brīnišķīgā Gobas dejas plūsmā. Šķiet, šajā mirklī debesis atveras un…atkal debesīs uzzied varavīksne!!! Jā, eņģeļi vienmēr ir līdzās! Ikreiz, kad manas acis ierauga šo varavīksnes tiltu, acīs sariešas asaras, ķermeni pārņem silta, visaptveroša enerģija un sirds pielīst pilna Gaismas un Mīlestības. Ir sajūta, ka lūk, tieši šādu mirkļu dēļ ir dzīvot vērts! Otrais Gobas dejas Notikums un otrais varavīksnes tilts pār mūsu galvām mirdz! Lai mirdz! Lai mirdz un atmirdz un spulgojas katrā no mums, katrā no Jums, ikvienā! Lai savienojamies Gaismas un Mīlestības plūsmā! Tā ir enerģija, kura dziedina, kura piepilda, kura auklē un samīļo, kura RADA mūs Lielākas! Sirdī lielākas!
Kad esam Saules samīļotas
un apmirdzētas, laiks doties pavadīt saulīti rietā. Šķiet, katru vakaru ir visskaistākie saulrieti un tomēr, ir vakari, kad tie ir ļoti, ļoti īpaši. Arī šis Jāņu dienas, Gobas dejas vakara saulriets ir īpašs! Īpašs ar savām
mākoņu zelta maliņām un mirdzošajiem Gaismas stariem, īpašs ar savu enerģētiku, kuru stāvot ūdens malā, sajūt ik katra…Tad elpas aizraujas, acis atveras un mēs Esam. Vakara saules apmirdzētas, vakara miera piepildītas, ļaujamies šim
vakara rāmajam mirklim…Pēdas vēl viegli kņud no zemes stipruma, plaukstās vēl sajūtama otra cilvēka sirdssiltums, caur Saules- Ziedu vainagu sajūti Debesu spēku ielejamies savā ķermenī…Tu esi savienojies ar VISU! VISS ir savienojies ar Tevi!
VISS vienkārši IR! Tu vienkārši ESI!
Pa vienai vien sāk krist lietus lāses…tik pēkšņi, negaidot, ir piezadzies lietus, vakara lietus,
lai veldzētu Zemi, lietus, lai padzirdītu izslāpušos augus, lietus, lai noskalotu mūsu pēdas…Lietus pieņemas spēkā un mēs patveramies….Siltumnīcā! Jā, jā, siltumnīcā, kur esmu iekārtojusi tējas namiņu. Hmmm, cik labi, ka ir šis
namiņš, kur patverties no lietus gāzēm. Lietus pieņemas spēkā, debesis šķeļ zibenszeļļi un tālumā dārd mākoņtēvs…kļūst ar katru mirkli baisāk…Bet mēs, mēs dziedam! Dziedam rudzu vārpu, dziedam strauju upi, dziedam latvju spēka dziesmas
un arī pa kādai galda dziesmai, jo dziesma vieno mūs, dziesmā ir spēks un drosme un vieglums un sievišķība. Jo citādāk nevar, nevar nedziedāt, jo lietus tik skaļi sit pa namiņa – siltumnīcas jumtu un sienām, ka viena otru lasām no lūpām,
no sajūtām… Ir ciešs savienošanās mirklis mazā telpā, pēda pie pēdas, svārku mala pie svārku malas, roka pie rokas…Ciešā mīlestības laukā savienojoties rodas vēlme dejot, dejot Gobas deju. Nu ja, jo šis ir mūsu virsnodoms
šai kopā sanākšanas reizei. Un mēs dejojam! Pēda pie pēdas, solītis pie solīša, pa vienam mazam, mazam solītim mēs izdejojam krustu. No pagātnes, caur Tagadnes mirkli uz Nākotni, no pagātnes, caur tagadnes mirkli, uz nākotni…Bezgalīgā
enerģijas plūsmā savienojot kosmisko enerģiju ar Zemes enerģiju, esam kā instruments Dieva rokās, kur Augstākais Radītājs zīmē katram savu Esības stāstu. Vien sajūtam, ka topam Garā stiprākas, katras Apziņas lauks paveras plašāks un Sirds mīlestības
plūsma brīvi plūst…
Negaiss rimies. Debesīs uzkāpis Pilnmēness. Ir maģiska pusnakts.
Šķiet, mūsu augumi viegli vibrē saskaņā ar Zemi un Debesis pateicībā paklanās mums, par to, ka esam nākušas kopā dziedināt Zemi un cilvēci!
Ir pilnmēness! Ir Gobas deja! Ir sieviešu spēka aplis! Ir jūnijs…
**********************************
23.jūlija vēlvakarā savā sētā es dejošu Gobas deju.
Vai vēlies pievienoties man?! Lūdzu, piesakies šeit: https://www.cognitoforms.com/PUNKTIŅMANDALAS/GOBASDEJAJūlijā2021
15.jūlijs 2021.gads
STĀSTS
PAR PUNKTIŅ-PLOSTU
(Ja Tu jau esi sacepies,
ieraugot vien manu garo stāstu, tas nozīmē, ka Tev pietrūkst pacietības un tas nozīmē, ka mēs vēl neesam satikušies PUNKTIŅmandalu meistarklasē...Nu ko?! Tev ir izvēle...VIENMĒR!
Bet, ja nopietnāk, tad jā - man ir ko teikt un visbiežāk es nemāku to pateikt īsi. Katram sava unikalitāte! )
Kādā dienā manā pasta kastītē atnāca ziņa – “Mani sauc Kristīne….Es dzīvoju burvīgā vietā
pie Daugavas un vizinu cilvēkus ar plostu , mani īpašie ir saullēkti!!! Ja iespējams - sazināmies - kā būtu ar punktošanu uz plosta, Daugavas vidū, agrā, agrā rītā??? “
Ohohoooo, man jau patīk šitādi piedāvājumi, kas ir pavisam vēl nebijuši, ne man, ne arī pasaulei ar manis ģenerēto enerģiju. Man patīk sajust to pirmradītāja Garu šeit uz Zemes, jo Visumā viss jau sen ir izdomāts, vien es pati šo Notikumu radu TAGAD - PIRMOREIZ. Un viss, kas top pirmoreiz ir ar īpašu jaudu, ar īpašu enerģiju un viss notiek ļoti, ļoti viegli…Jo nav ekspektāciju, nav ilūziju par to, kā bija, kā varētu būt, vien viegla ļaušanās – viss būs lieliski!!!
Es vienmēr ļoti tuvu sajūtu tos cilvēkus, kuri raksta man uz e-pastu, jo es zinu, ka viņus vada viņu patiesais nodoms un viņi ir veikuši garu izziņas ceļu, kā atrast to e-pastu un viņi ir tik drosmīgi, ka uzdrošinās pajautāt, uzrakstīt vai kā citādi pieklauvēt man. Un tieši tāpēc, es vienmēr, vienmēr uz vēstulītēm pasta kastītē atbildu. Hm, un gribas jau teikt, ka vienmēr tās vēstulītes ir ar manu piekrišanu, viņu piedāvājumiem, vai arī saņemot manu atbalstu, ja vien tas ir nepieciešams, vai arī…katrai ziņai ir sava atbilde, jo nekad nederēs viena atbilde visām ziņām…
Bet šis būs stāsts par to, kā piedzima PUNKTIŅPLOSTA NOTIKUMS.
Mūsu sarakste, saziņa ar Tomsone Kristine notika ļoti, ļoti viegli. Mums nebija daudz laika, jo neko nevajag atlikt uz “kautkadvēlāk”, viss, kam ir jānotiek, jānotiek ir TAGAD. Es teicu – jā, Kristīne palūkojās laika prognozēs un tadammmm - 3.jūlijā mēs jau satikāmies Daugavas krastā, vietā, kur Kristīne rada savu mājvietu, vietā, kur lec saulīte rītā agri virs upes, vietā, kur PUNKTIŅMANDALAS dodas jaunā piedzīvojumā – punktošana uz plosta saullēktā.
He, vai Jūs domājat, ka es paspēju iedomāties, nez, kā tas varētu būt, vai rokas netrīcēs, vai nebūs bail, vai krāsas nenoslīks, vai es pati neiegāzīšos upē (jo peldu “suniski” un kādreiz jaunībā ir bijusi ļoti negatīva pieredze – tieši Daugavā es slīku un šīs pieredzes pēdas es sajūtu joprojām, bet katru dienu pa vienam solītim, es mēģinu doties savā piemājas dīķī arvien dziļāk un dziļāk, lēnām un pamazām, pa viena solītim, bet katru dienu…)….Nē, nē, nē, es vispār neko nepaspēju aizdomāties par to, ka varētu kaut kas neizdoties. Sirds mana sacīja – nevar neizdoties tas, KAM IR JĀIZDODAS!
Jau kādu laiciņu es biju darbojusies vienatnē, bez partneriem, bez kolēģiem un, te nu būs atkal jauna pieredze. Kā ir būt komandā ar kādu, kādu, kurš ir ļoti stiprs, kādu, kurš ir ļoti līdzīgu radīšanas enerģiju, kādu, kuram ir jauda, kā motorlaivai (un nevis plostam), kādu, kuru es vēl neesmu sajutusi “dzīvajā”…
Kā bija?! Bija ļoti viegli, ļoti jaudīgi, ļoti stipri un maigi vienlīdz, bija un IR ļoti VIEGLI.
Es pēdējā laikā ļoti mācos dzīvot viegli, iet pa dzīvi tā viegliņām un to cenšos nodot tālāk arī meitenēm, kurām tas grozs ar “pīrādziņiem” ir tāds smagnējāks. Šis nu ir tas Notikums, kurš man rodas viegli, kurš noris viegli un kurš ir VIEGLS. Jo kā gan citādāk varētu doties upē, ja būtu smagi…
Agrie saules mošanās rīti ir VIEGLI. Tas SAULESZELTA mirdzums, kas piepilda visu upi un manu sirsniņu ir viegls…
Kā mums gāja?!
LIELISKI! ĻOTI, ĻOTI SKAISTI!
Viss, kas bija, bija no tīras sirds un mīlestības.
Bija agrs pamošanās rīts. Precīzāk, vien stundiņa bija pagulēta, jo iepriekšējā vakarā, kādā apburošā meistarklasē Jelgavas pusē uznāca negaiss. Tas uznāca tik pēkšņi, ka visi tepiķīši un spilventiņi vienā mirklī kļuva slapji, tik slapji, ka no tiem ūdens tecēja vieglā strūklā…Atgriežoties mājās mazliet pāri pusnaktij, man bija vien pāris stundas, lai šo visu savu mantību izžāvētu, lai jau tūlīt, tūlīt, varētu atkal tos klāt uz plosta, lai meitenēm būtu ērti un omulīgi. Lielpilsētas dzīvokļos tā šobrīd nav problēma, ja laukā ir +31, tad iekšā temperatūra ir x2 un, ja vēl ieslēdz divus sildītājus, tad izkalst pat visbiezākie tepiķīši un es esmu laimīga par to, jo ir kvalitātes, kas man pašai ir ļoti, ļoti svarīgas. Un skat, pulkstenis jau sit trešo rīta stundu, kad jāmostas un jādodas ceļā, lai jau 4 sajustu jauno radīšanas telpu -PLOSTU.
Ceļā izbaudīju sarkano debessmalu, kurā saulīte sāk vizuļot. Tie mirkļi man aizrauj elpu un lūpu kaktiņi paveras smaidā.
Daugavas krastā absolūts miers. Viss vēl gulēja, vien upe lēnām, pavisam lēnām modās, jo saulīte sāka lūkoties aiz koku galotnēm, jo spāres sāka savu rīta deju, jo kaimiņsētā suns sāka mosties…Un es ar Kristīni, jau gana pamodušās, radījām jaunā Notikuma vidi.
Šis ir ārkārtīgi skaists mirklis, mirklis PIRMS…
Tad mana sirsniņa tā viegli priekā trīc, tad rociņas un kājiņas kustās mazliet ātrāk, jo tās zina, kādam tiek RADĪTS PRIEKS! Vispirms jau es pati to prieka enerģiju noķeru un, tad dāvāju to citiem.
Nekad, nekad nedari kaut ko priekš citiem! Pats radīšanas process ir visvērtīgākais priekš sevis paša. Vienmēr dari to, kas Tev pašam patīk, kas Tevi iepriecina, tad zini droši, arī citiem tas patiks un citi iedvesmosies un citi sajutīs Tavu saradīto prieka enerģiju.
Un nav nekā neiespējama – arī uz plosta, kur teritorija ir ierobežota, kur kravnesība ir ierobežota, arī tur es VARU radīt vidi, kurā jūtos pati, kā svētkos, kurā jūtos krāšņi, brīvi
un priecīgi, kurā RADU savu un citu RADĪŠANU mīlestības plūsmā.
Naksniņā vēl pārkrāmēju savus koferus, no tiem izņemot laukā to, bez kā patiešām var iztikt un tie, kuri ar mani jau ir tikušies, tie zina, ciiik ļoti neviegli ir šie koferīši, maigi izsakoties, cik daudz mazas, bet svarīgas lietiņas ir tajos iekšā un tagad man ir jāizdara izvēle – starp svarīgo un mazāk svarīgo, un izrādās, arī to es varu!
Svarīgi nepieķerties noteiktām, sevis uzstādītām prasībām, ļaut sev pašam būt vieglam un brīvam, jo neviens jau nezina, kā ir jābūt, kādas ir manas ieceres, vien es pati sevi varu nogalināt ar saviem nosacījumiem un ekspektācijām, bet katra diena iemāca ĻAUŠANOS un PAĻAUŠANOS.
Laika rādītājs viegli notrinkšķēja - bija pulkstens 5. Upes krastā jau sadzirdējām čalas. Gar krastu, viegli, vieglītiņām, satecēja meitenes. Ar smaidu sejā, acis mirdzēja austošās saules gaismā, bija sajūtams patiess bērna prieks par kaut ko vēl nebijušu…IR VIEGLI!
Mūsu “kosmosa kuģi” – PLOSTU rotāja vēl iepriekšējās dienas izlaiduma meijas, tās viegli smaržoja pēc tām dienām, kad mums bija 18 un, kad mēs baudījām izlaiduma nakti…TAGAD viss ir citādāk, mēs esam jau citas! TOREIZ arī mēs ticējām mīlestībai līdz mūža galam cilvēciskajās attiecībās, mēs ticējām, ka mēs varam mainīt PASAULI, ka visa pasaule mums ir atvērta, ka tā tik ļoti gaida mūs un tā noklās veiksmju, izdošanos paklāju un mēs galvu pacēluši dosimies LIELAJĀ DZĪVOŠANĀ iekšā, ka nu tik parādīsim vecākiem, kā ir jādzīvo. Un tā jau arī bija, līdz mirklim, kad sajutām, ka SAVU DZĪVI RADĀM mēs paši! Līdz paši izdzīvojām savas sāpes, traumas, neizdošanās, vilšanās un iemācījāmies PIEŅEMT savus vecākus un PATEIKTIES viņiem par visu, ko devuši mums, līdz paši sajutām, ka VISI šajā pasaulē ir kā ES, ka viss, kas man šajā dzīvē ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA, ka savu dzīvi veidoju es pati, nevis, kāds “biezais” onkulis vai kāds ārējs spēks pasniegs visu, kas man tik ļoti ir vajadzīgs. Šodien viss ir CITĀDĀK! Daudz, daudz plašāk, dziļāk, vairāk, viedāk, krāšņāk, pilnīgāk…CITĀDĀK! Liriska atkāpe par meijām uz plosta…
Kamēr devāmies upes vidiņā, mēs katra izbaudījām lecošās saules spēku, mēs katra tai palūdzām siltumu dienai, sirdij mieru un prieku, mēs ļāvāmies savienoties ar sauli, ūdeni, klusumu un mieru visapkārt…Mēs devāmies dziļāk upes plašumos.
Kad upe mūs jau bija ieaijājusi katru savā stāstā, tad notiek jauni pavērsieni un jādodas tālāk…
Un te nu bija laiks doties dziļāk arī savās dzīlēs, pavērt plašāk savu apziņas lauku un sirds durtiņas atvērt kaut mazu, mazu spraudziņu VAIRĀK vaļā caur PUNKTIŅMANDALĀM.
Daļa klātesošo meiteņu jau bija iepazinušas šo instrumentu un mani, viņas viegli smaidīja, citas – vēl tikai mēģinās sajust, kas tas par “zvēru”, ko tad es varu pasacīt - pasniegt, tās mazliet skeptiski vēroja mani…Ja vien es dalītos no prāta un intelektuālā līmeņa, man droši vien raustītos valoda, justos neērti un visādi citādi es justos nedroši, bet PUNKTIŅMANDALAS ir mans dzīvesveids, es par to runāju ar lielu degsmi, es tajā ESMU, es ar to esmu savienojusies it visos līmeņos, vismaz šobrīd tā IR. Un mana brīvā un patiesā būšana spēj izšķīdināt ledussienas, šaubu ēnas un citus uzceltos mūrus un sētas. Tā vienkārši ir. Mana sirdsmīlestība ir lielāka par prāta samezglojumiem un es esmu pilnīgi mierīga un ikreiz, kad sajūtu, ka kāds stiprāks prāts sāk cīnīties ar manu sirdsmīlestību, tā mana mīlestības plūsma top arvien plašāka un aptverošāka. Jo viss, kas mums ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA. Tieši tik vienkārši un nevienkārši vienlaikus. Ir jau arī pieredze, ka vislielākie skeptiķi, vēlāk kļūst par vissirsnīgākajiem atbalstītājiem. Un tā arī var būt, jo mums katram ir bijušas savas mācībstundas, mums katram ir savs viedoklis un priekštats no FB redzētā, no sabiedrībā dzirdētā u.t.t., bet kad esi sajutis pats caur un iekš’ savas sirds, tad viss top caurspīdīgāks, vieglāks un atvērtāks.
Un tā arī mūsu plosta savienība, pēc vairāku stundu darbiņa ar savām skumjām, sāpēm un asarām, kļūst atvērtāka, brīvāka, pieņemošāka un dodošāka…He, un te nu mēs ar Kristīni esam vienisprātis, ja vien varētu aizmukt no sevis, tad noteikti, kāda jau būtu devusies prom no šī piedzīvojuma neatskatoties, bet plosts ir upes vidū un nekā…piespiedu-brīvprātīgā kārtā nākas iziet cauri savām sāpēm un ciešanām un sajust to dievišķo spēku un mīlestību, kas katrā mīt un tikai pats vari noraut nost uzliktās maskas, atbrīvoties no lomām, kuras esi uzņēmies, domādams, ka tā vajag, tikai pats sevi vari atbrīvot no sevis uzliktām važām, rāmjiem un ierobežojumiem. Un tikai Tu pats vari sevi darīt BRĪVU, PATIESU un LAIMĪGU!
Un tad, tad jau doties mājās vēl priecīgākai, atvērtākai un mīlošākai.
Jā, PUNKTIŅMANDALAS ir spēcīgs instruments, lai tālāk dotos jau CITĀDĀK! Un tā ir miiiilzīga PRIEKA enerģija, kuru mēs radām šajā procesā, jo arī PRIEKS ir lielāks par sāpēm un ciešanām, PRIEKS ir mūsu pamatstāvoklis un, kad tā iemācās BŪT, tad ir PRIEKPILNA ESĪBA. Priecīgs cilvēks nekad nevar nodarīt pāri sev un citiem. Priecīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Laimīgs cilvēks pieņem un mīl sevi un visu, kas ir ap sevi.
Krastā atgriezāmies vēlāk par noteikto laiku, jo mēs ĻĀVĀMIES upes un sevis plūsmai, mēs ļāvāmies piedzīvot šo NOTIKUMU “līdz kaulam”, no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem, mēs
piepildījāmies pilnas ar SAULES ZELTU, tā, lai varam mirdzēt VISU LAIKU, mēs sasmēlāmies agrā rīta SKAIDRO DZESTRUMU tik, lai mūsu prātus nekad un nekas vairs nespētu aizēnot, mēs piepildījāmies ar ikvienas SIRDSSILTUMU, lai turpmāk mēs varētu šo pasauli
darīt arvien LABĀKU, vispirms jau caur SEVI pašu!
Re kā, caur
šo stāstu esi bijis klātesošs, kādam jaunam piedzimšanas NOTIKUMAM – PunktiņPLOSTA piedzīvojumam!
Un, jā, mēs ar Kristīni viena otrai teicām “Jā” vēl kādai reizei un skat, tā reize būs jau TAGAD – 21.jūlija agrā rītā mēs atkal dosimies upē ar plostu un PUNKTIŅMANDALĀM.
Šī ir viena no Jaunā laika iezīmēm – sadarbība, mijiedarbība vienam ar otru, vienam caur otru, bez pieprasīšanas, bez pienākumiem, vien tīrā un atklātā atdošanās plūsmā no sirds. Šis ir laiks, kad visneiedomājamākās lietas/notikumi/cilvēki spēj savienoties un izveidot kaut ko ļoooti unikālu, šis ir laiks, kad es saku “Jā” ikvienam nebijušam un arī bijušam Notikumam, jo sajūtās zinu, tas Visumam patiks un man arī!
Par jauniem “PLOSTIEM”, sadarbībām un būšanām!
No sirds uz sirdi!
********************************************************
Kas to būtu domājis, ka es “uzkāpšu uz plosta” un nekāpšu no tā nost, jo man tas dikti iepatiksies?! Arī tā var būt…un SKAISTI BŪT!
P.S. Ja sajuti vēlmi pievienoties "PUNKTIŅPLOSTAM" jau TAGAD, tad neatliec uz rītdienu un sazinies ar Tomsone Kristine, jo ir palikušas tikai pāris brīvas vietiņas un jau veidojas rindiņa uz nākamo Notikumu, jo šis ir tas Notikums, kurš atbilst šī laika pieprasošajam formātam
- vietu skaits patiešām ir ierobežots!
Pateicībā, ja izlasīji līdz galam! Un, ja arī neizlasīji - arī Tev pateicos, jo arī tā var būt...Visam ir vieta būt!
19.jūnijs 2021.gads
Sestdiena
Vidzeme, Velmeri
Mana dzimšanas diena
Ar pateicību sāku es šo dienu.
Par katru savu mirkli piedzīvotu vienu.
Par sauleslēktu katrā rītā vienu.
Par rasas pieskārienu vaigam tikai vienu.
Par taureni tik lidojoši liegu.
Par stirnu buku, dzeguzi ikvienu.
Par mazputniņu satiktu ikdienu.
Par katru laimes mirkli piedzīvotu vienu.
Par cilvēku tik ļoti, ļoti lielu.
Par mīlestību pasaulē tik vienu.
Ar pateicību sāku es šo dienu. Vienu.
(S.E.)Es pateicos!
Pateicos!
Pateicos!
03.06.2021.
Ceturtdiena
Vidzeme, Velmeri
GOBAS DEJAS PĒCSAJŪTAS
Zeme pulsē...
Zeme pulsē pateicībā!
Pateicībā par siltumu, kuru radījām caur sirsnīgu kopābūšanu, caur mūsu pēdu glāstiem, caur ugunskura dzirkstīm vasaras naktstumsā, caur sirdsradīšanas mirkli, caur sirds gaismas stariem, kuri šajā vakarā iemirdzējās vēl spožāk!
GOBAS DEJA maijā izdejota.
Joprojām līgojos siltā, sirsnīgā sakļaušanās, savienošanās mirklī...kad pazūd ārējā telpa un sajūti vien sirdspukstus - savējos un līdzās esošos, kad sajūti zāli pieskaramies basajai kājai, kad sajūti varavīksni pāri savai galvai, kad sajūti mirdzošo lietus lāsi pieskaramies degungalam, kad sajūti visu sevi un sevi visur... Ir tikai šis mirklis! Mirklis sirds satikšanās laukā.
Vai gan var būt vēl kāds dievišķāks apstiprinājums tam, ka kopā mēs spējam dziedināt pasaules procesus, samīļot savu zemīti, ienest mieru sevī un pasaulē, ja savienojoties šajā dejā, pāri sētai un virs mūsu galvām pārlaižas dubultais varavīksnes tilts?! Eņģeļi ir līdzās, mūsu sirds durtiņas atveras plašāk un sirdī ielīst pateicība. Pateicība par mieru sevī un pasaulē, par sauli debesīs un lietus lāsi, par sirdscilvēkiem, kuri savienojas šajā esības mirklī, pateicība par savu Gara spēku un Sirds mīlestību!
Šis Notikums manī dzima jau gadu. Es "redzēju", ka mūsu sētā tiek dejota Gobas deja. Kad parādās šāda sajūta vai to var saukt arī par "redzēšanu", tad ir tā, ka tas pulsē, pulsē tik ilgi, kamēr tas Notiek! Bet viss notiek tieši tad, kad tas notiek, kad tam visam esmu gatava es pati un pasaule ap mani.
Iepriekšējā vasarā mēs mazliet iesildījāmies ar Gulbenes meitenēm izdejojot to, tad vēl kādu reizīti, bet tā bija viegla iešūpošanās...
Mana sirds sauca - sadejojam TAGAD! TAGAD, kad visa apkārtējā-ārējā pasaule nezin kā būt, mana sirds saka - darām, jo tas var būt liels ieguldījums šai Zemē, visā cilvēcē, šajā Laikā.
TAGAD katrs viens, kurš sasaucas ar savām sirds sajūtām, katrs viens, kurš sper darīšanas soli, spēj izplesties bezgalīgā Gaismā. Un es ticu tam, ka mazs Gaismas kūlītis, ienests tumšā istabā, darīs to Telpu gaišāku. Un, kāpēc gan šī Zemes deja, Miera deja nevarētu būt viens no šiem Gaismas stariem?! Var! Ja vien esi apzināts par katru savu kustību, par katru savu sajūtu, par Nodomu, kuru izdejo, tad mēs katrs viens un visi kopā spējam dziedināt šīs pasaules procesus, mēs spējam radīt Jauno pasauli citādāku, nekā esam pieredzējuši līdz šim to.
Mēs esam brīnumaini skaistas un stipras dievišķas būtnes - Gaismas būtnes! Atvērsim sirdsdurvis, izpletīsim savus spārnus, sajutīsim Zemes elpu un Būsim droši savā pārliecībā, ka Jauno pasauli radam mēs paši! Būsim savā spēkā un stiprumā droši, ka viss, kas notiek šeit uz Zemes, ir mūsu pašu radīts! Būsim savā sirdsmīlestībā dāsni un pasniegsim siltu roku tam, kuram mazliet salst, apskausim to, kuram mazliet bail, samīļosim to, kurš nemīlestībā ir...Darām un Radām Jauno Mīlestības pasauli!
Es ticu, ka Mēs visi kopā To varam!
Es to darīšu caur Gobas dejas procesu, caur vainagu pīšanu, caur radīšanas mirkļiem, caur sevis būšanu savā sirds centrā.
Vai jūti, kā vari radīt Tu šo pasauli dziedinātu un arvien labestīgāku?
Nebaidies, nedomā! Dari. Viss, ko Tu paveiksi ar savu sirdsmīlestību, būs īsts un patiess un ļoti, ļoti vajadzīgs!
***
Viņas sajūtas Pēc Notikuma: "Skaists kopābūšanas brīdis, ļoti vieglā, drošā, nepiespiestā, neko ne no viena nepieprasošā atmosfērā.
Es diezgan daudz izdejoju pēc tam. Tā varu būt vieglāka, veiklāka, vijīgāka, kustīgāka..."
Viņa saka tā: "...kaut ko tas ir sakustinājis, šodien interesanta sāpe 5 čakrā, it kā mazliet paplēsts vaļā krūšu kurvis un tik ļoti gribējās apģērbt kaut ko zaļu..."
***
Un šīs Dvēseles jau rada savu pasauli - vieglāku, vijīgāku, sirsnīgāku, brīvāku... Un katrs viens sakustināts, turpina Celties savā apziņā, rodot paplašinājumu tai un radot savu dzīvi mīlestībā. Un TAGAD, kad vecā pasaule grūst un Jaunā vēl top, kļūsim katrs apzinīgāks, atbildīgāks un mīlošāks pret sevi, savējiem un savu Zemi!
Tā radot mīlestības lauku visapkārt!
Tev vienmēr ir izvēles iespējas - izvēlies, ko vēlies..."cepties", baidīties un bīties vai vērt vaļā savas Radītāja spējas un radīt savu Mīlestības stāstu šeit uz Zemes, caur deju, pieskārienu, krāsām, dziesmām, klusumu, smaidiem!
24.jūnijā es dejošu...savā sētā zem ozola kuplajiem zariem...GOBAS DEJAI būs būt! TAGAD!
Šo deju pasaulē dejo pilnmēnesī, tāpēc arī 24.jūnijs. :)
Gobas dejas autore ir amerikāniete Džoanna Rodžersa Meisija (dzimusi 1929. gada 2. maijā) , vides aktīviste, budisma, vispārējo sistēmu teorijas un dziļās ekoloģijas zinātniece, 12 grāmatu autore, Ekociematu iniciatore, jo viņai rūp šī planēta Zeme.
Bet mūziku viņa ir izvēlējusies no mūsu tautas - Ieva Akurātere "Kā man klājas". Vai var būt vēl kas stiprāks, ja mēs apzinātos savas tautas spēku un bagātību?! Pasaulē dejo vairākās valstīs, bet Latvijā dejo maz. Tad nu sanākam un sadejojam, lai topam Garā stiprāki un viedāki. Un katrs to var darīt savā sētā, tā gaismas stari būs plašāki!
27.maijs 2021.gads
Ceturtdiena
Vidzeme, Velmeri
Rīta burvība!
Labrīt!
Starp neskaitāmām lietus dienām un naktīm, pamosties
saules aicinātā rītā un doties satikties ar meža draugiem... tā ir patiesa laimes sajūta...
Es uzdāvināju sev brīnumaini skanīgu klusuma rītu saules apmirdzētā pļavā un samirkušā mežā, ļauju lietum uz mirkli noglāstīt savu seju, sasmaržoju tikko plaukušās maijpuķītes, sasveicinos ar zaķiem, stirnu bukiem un lapsu kūmiņu un piepildu
sevi ar prieka esības enerģiju!
Pateicībā sāku savu dienu!
Es uzdāvinu arī Tev šī rīta krāšņumu, lai priekpilna ir Tava šodiena!
13.maijs 2021.gads
Ceturtdiena
Vidzeme, Velmeri
Šorīt dzērves kliedza: “Nāc ārā, nāc ārā no savas gultiņas...”
Šodien vēroju, kā viss plūst un mainās. Un mainās uz patiesu, brīvu un sirsnīgu būšanu!
Tas ir Ceļš! Savs attīstības, izaugsmes Ceļš!
Bērnībā kaimiņbērni zem logiem kliedza- iznāc laukā,
tad nāca trakulīgā jaunība, kad brūtgāni
stāvēja zem logiem un dziedāja: “Meitene zeltene, klausies, kā pukst mana sirds...”
Un tagad ir laiks, kad dzērves pamostas jau krietni pirms saulītes un kliedz: “Nāc ārā, nāc ārā...”...
Kā atsaucos es uz šiem aicinājumiem?!
Bērnībā
- mamma teica, ka pietiek būt ārā, paklausīju un paliku istabā (ne vienmēr, protams), jaunībā- sarkdama klusēju un teicu, ka tie ir māsas čaļi, tagad, kad vairākas reizes jau pa 18 - mostos un traucos laukā...jo nav neviens, kurš spētu mani apturēt,
nav neviens, no kura būtu jāslēpjas, esmu tikai un vienīgi Es Pati!!!
Un es Pati izdaru
izvēles- doties laukā rīta agrumā un aizmirsties dabas klēpī uz vairākām stundām un atgriezties mājās, kad pasaule vēl tikai mostas, bet es jau esmu pieredzējusi, kādu neaprakstāmi baudīgu rītu!!!
Tā ir patiesa laime radīt pašam savu dzīvošanu un izdarīt savas izvēles!
Kā ir Tev? Vai Tu izvēlies Sevi?!
9.maijs 2021.gads
Svētdiena
Vidzeme, Velmeri
MĀMIŅDIENA
MĪLESTĪBA IR!!!
Mīļās mammas, vienkārši mīliet savus bērnus un dzīvojiet un esiet SAVĀ mīlestības plūsmā, dāviniet viņiem prieku, pārsteigumus, trakulīgus kopābūšanas brīžus arī tad, kad viņiem sen jau pāri 18, vienkārši
tāpat, tāpēc, ka Jums pašām tas patīk...
Unnnnn
tad viņi pārsteidz mūs pavisam, pavisam negaidot... ar tieši to pašu, ko Tu esi viņam devis...ar miiiiiiiilzīgu mīlestības mirkli No sirds!
Esmu patiesi laimīga par Tevi, Mīļā Meit, ka esmu Tev spējusi dot visskaistāko - mīlestību!!!
Viss, pilnīgi viss ir iespējams, ja ESAM MĪLESTĪBAS PLŪSMĀ!
Un, jā, sirsnīgs paldies ziedu kurjeram- jaunam, staltam puisim baltā kreklā (hūdijā) un baltā zirgā (džipā), kurš mūsmājas atrada tik vienkārši!
Pateicos Dārznieks kolektīvam par brīnumaino ziedu pušķi, kurš smaržo pēc mīlestības, paldies Jums! Lai Jums lieliska ir katra diena!
...un
asr’as birst kā pērles...
- Apr. 20, 2021
-
Par neredzamo pusi
It visam ir divas daļas- redzamā, ieraugāmā un tā daļa, par kuru mēs varam tikai iedomāties-tā neredzamā. Un tā ir neatņemama sastāvdaļa no redzamā.
Šis būs stāsts par to, kā top mani sajūtu mirkļi bildēs. Tās būs atbildes uz “skatītāju" jautājumiem.
❓Man daudzi jautā- kas Tev tas par fotoaparātu, ar kuru Tu dabū tik labas bildes?!
A: Mani fotomirkļi top ar telefonu. Man ir visunikālākais telefons pasaulē, kurš radīts ir tieši man! He, he, sajutu Tavu spriedzīti par to, nu, nu, kurš tad ir tas unikālais telefons?!
Man ir Iphone SE2020 !!!
Ar ko tad tas ir tik unikāls - ar maniem iniciāļiem!!! Viss ģeniālais ir vienkāršs un viss vienkāršais ir ģeniāls. Nav svarīgi, kādi ir Tavi instrumenti, bet ir svarīgi, ko un kā Tu tos pielieto.
❓Kā Tu dabū tādus kadrus?
A: Tieši tā un vēl daudz citādāk, kā Jūs redziet šajās bildēs-rāpus, guļus, pusguļus, lecot un arī krītot, neelpojot, tūkstošiem sekunžu un pat minūšu esot sastingušai pie gliemezīša, pie taureņa, pie ūdens šļakstiem, uz vēdera lienot pa aizsalušu upi, slēpojot un brienot līdz ceļiem pa sniegu, dubļiem, zāli... Pieredzot un piedzīvojot ārkārtīgi plašu pieredzi!
❓Daudzi jautā, kam Tev to visu vajag?!
A: Tas viss ir vajadzīgs Man. Tas ir process, kurā es gūstu neparedzamu, neiedomājamu pieredzi un bezgalīgu prieku! Tas ir process, kurā es piepildos ar laimes, prieka, unikalitātes hormoniem... Tas ir process, kurā laiks apstājas, reizēm arī elpa tam līdz, tas ir laiks, kurā mani lūpu kaktiņi visu laiku ir pavilkti uz debesīm- smaidā, tas ir laiks, kurā mana sirds vibrē pateicībā, priekā un mīlestībā! Tā ir mana sirds mīlestības mācība/pieredze. Caur šo procesu es sajūtu sevi pasaulē un pasauli sevī! ❤️
❓Kāpēc es lieku savus sajūtu mirkļus sociālajos tīklos?!
A: Lai dalītos savas sirds ieraudzījumos. Lai iedvesmotu citus pacelt acis uz zilajām Debesīm un ieraudzīt pie kājām tikko piedzimušu vizbulīti. Lai pasaulē vairotu prieku, skaistumu, mīlestību, gaismu. Tas ir viens no veidiem, kā es dodu pasaulei sevis labāko versiju.
*******
Un arī man ir jautājums, viens, kurš ik pa laikam “uzpeld” un, kuram vienmēr kāds no Jums visiem atbild:
❓Vai tas vispār kādam ir vajadzīgs (mana dalīšanàs)?!
A: Un mana atbilde ir tāda- ja kaut vienam cilvēkam Tas ir vajadzīgs, tad es dalos un dalīšos! Tieši tik vienkārši!
MĪĻIE SKATĪTĀJI, LASĪTĀJI, RAKSTĪTĀJI!
Es no sirds Jums pateicos par to, ka Jūs esat! ❤️
Es pateicos par katru “patīk”, par katru “❤️”, par katru uzrakstītu vārdu, par katru noklusētu “nepatikšanas” emociju, par visu to, ar ko dalaties Jūs! ❤️
Mēs visi kopā šo pasauli Radam un Daram tieši tādu, kādā mēs vēlamies Būt un Dzīvot!
Dzīvot savā patiesajā būšanā, dzīvot brīvā plūsmā, dzīvot harmonijā un mīlestībā! ❤️
Un, ja kaut kas Tavā pasaulē ir netīkams, tad lūkojies, ar ko esi padalījies?!
Ja mēs katrs viens domāsim gaišas domas, sacīsim labus vārdus un darīsim-radīsim skaistus darbus, tad Pasaule mums atdarīs ar tieši to pašu!
Es esmu Pasaule un Pasaule esmu Es! ❤️
Ar smaidu un mīlestību un skaistiem sajūtu mirkļiem!!! Pateicībā! ❤️❤️❤️
#labosajutumajvieta #radisavudzīvimīlestībā #dabaiedvesmo #sajūtumirkļi - Apr. 19, 2021
-
Par ziedēšanu
Par ziedēšanu... vairāk it neko...par ziedēšanu!❤️❤️❤️
Uzplaukstam pavasarim!
#apšuciems #lāčupītesdendrārijs #dabaiedvesmo #uzplaukstipavasarim - Apr. 18, 2021
-
Ir atkal jauns rīts
Jauns rīts, jauna pamošanās.❤️❤️❤️
Saule un jūra un vējš tas pats... tikai es jau cita...
Katrs rīts ir jauna sevis un pasaules sajušana.
Es ar miiilzīgu prieku vēroju smilšu graudus un putnu spalvas un gliemežvākus un it visu, ko rada Māte Daba.
Tā es mācos Radīt sevi un pasauli ap sevi krāšņāku, unikālāku, mīlošāku un daudz, daudz labāku.❣️
Es esmu viss, ko es ieraugu!❤️
Es esmu viss, ko es satieku!❤️
Es esmu viss, ko es sajūtu!❤️
Es esmu viss, ko es dzirdu!❤️
Es esmu viss, kas ir ap mani!❤️
Es esmu Prieks!❤️
Es esmu Gaisma!❤️
Es esmu Mīlestība!❤️
Kas esi Tu?! ...Tev sirds no mīlestības❤️...(kā senā dziesmā bija teikts...)
#apšuciems #saullēkts #dabaiedvesmo #sirdsatvēršanasrituāls #ietpadzīviunpamanīt - Apr. 17, 2021
-
Satikšanās ar jūru un sauli
Ir agrs rīts.
Ir vieta, kura modina.
Ir saule, kura lec.
Ir laiva, kurā sauli aizvizināt katram, kuram trūkst saulesgaisma.
Ir jauna diena modusies, lai arvien no jauna es taptu ar saulesgaismu piepildītāka un jūras plašumu bezgalīgāka...Tā veras manas sirds durtiņas.
Kādas ir Tavas atslēdziņas Tavai sirdsgaismai?❤️
#apšuciems #saullēkts #sirdsbūšana #mirklissev #esesmuviss #dabaiedvesmo #jūrasmaģija - Apr. 15, 2021
-
Labs rīts!
LABS RĪTS!
Un tas patiešām bija LABS!!!
Jau pirms 6 lecu iekšā mašīnā un devos ar sauli satikties!
Pa ceļam 14 stirnas un buki un lielākas briežu mātes, putnu koris un tikko modušās vizbules, rozā puķītes un krūmiņi, noieti jau 4 km, uzkāpts medību tornī, lai tuvāk saulei, iegūtas vairākas jaunas smaidu krunciņas un piedzīvots brīnumains dvēseles pārdzīvojums...
Būt dabā un mežā un pie upes, kad ir tik dzīva un kustīga rosība, ir ļoooti īpaši. Tad ir iespēja gandrīz uzkāpt virsū vēl snaudušam bukam, tad ziedu mazās galviņas vēl tikko veras saulei...Viss ir jau modies! ☘️
Un SAULE pāri visam!!!
Katrs rīts ir visīpašākais!
Es piepildīju visas kabatas ar putnu dziesmām, sirds piepildīta pāri malām ar saules gaismu, nu varu doties piedzīvot dienu!
Un ņem Tu arī visu, kas man ir - saules gaismu, putnu dziesmu, zilās debesis un skaņu vibrējošo mežu... ņem un piepildi sevi visu! ❤️
Lai brīnišķīga Tava diena!!!
#labosajutumajvieta #labosajutumajvietaspargajieni #amata #saullēkts #rits #rītaburvība #laukosbūtirlaime #dabaiedvesmo
100 PAKĀPIENI TUVĀK SAVAI DIEVIŠĶAJAI DABAI jeb
CEĻOJUMS UZ 100 MANDALU
14.03.2021.
Tieši pirms gada, 15.martā, es sāku savu ceļojumu uz 100-to mandaliņu.
Šī gada 13.martā, mazliet pirms pusnakts tapa mana 100 mandaliņa!!!
Toreiz savā dienasgrāmatā es rakstīju tā:
“15.marts 2020.gads
Šodien esot telefonsarunā ar mammu, kā ikreiz, kad sarunājos pa telefonu – es zīmēju visādu ķeburus, velku līnijas un apļus, krustiņus un ovālus, vienkārši ļaujos rokai izpausties tieši tā, kā tajā mirklī to vēlas…ar to, kas ir pie rokas, uz tā, kas ir pie rokas… Par cik šajā laikā esmu maksimāli ieslīgusi radošās nodarbēs – man pie rokas atradās zelta pildspalva un melns kartona kvadrātiņš. Tad nu sāku ar mazu aplīti, tad nākamo un vēl nākamo…un skat, kamēr noris saruna, man ir gatava mandaliņa…Ar brīvu roku, brīvu sajūtu uzzīmēta mandaliņa…
Kādreiz, cilvēki, kuri ieraudzīja manus “telefonsarunu ķeburus” ir pat tos nodēvējuši par mākslas darbiem, kaut man jau liekas, ka to var visi…nu, labi, varbūt tā kompozīcija katram atšķiras, bet arī man pašai, šie ķeburi vienmēr ir patikuši arī vēl pēc tam ilgu laiku…He, he, un šoreiz, tie ķeburi sanākuši tādi jēpilnāki! Hmmmm, šķiet, man tikko piedzima jauna domiņa – a kas būtu, ja es katru dienu uzzīmētu kādus jēgpilnus ķeburus?! Nu, labi, lai iet mandalas! Beeet to es apņemos darīt pie sekojošiem nosacījumiem – tikai uz melna pamata un tikai ar zelta pildspalvu! Un varbūt pat bez cirkuļa?! Varbūt…par to gan sajūtu iekšējo nepārliecinātību…
Apskatos savus papīra un pildspalvu krājumus, saprotu, ka kādam mazam strēķītim vēl pietiks, bet pie pirmās iespējas, ir tomēr jādodas uz tuvāko lielpilsētu, tobiš, uz Cēsīm un jāiegādājas krietni vairāk pildspalvas.
Nu re, kāds mazi-liels Notikums ir piedzimis – katru vakaru pa vienai mazai “ķeburmandaliņai”! Un, lai notiek, lai tās būtu 100 mandalas!!! Kādreiz man bija sapnītis uzkonstruēt 100 jantras, bet varbūt tās varētu būt 100 mandaliņas?! Uhhhhhhh, kādu es šobrīd sev procesu iegriezu – katru dienu es veltīšu visu savu enerģiju, kādam mērķim. Un tas, ko es šodien vēlos – tā būs mana lūgsna par šo planētu Zemi, par cilvēci, lai tā nezaudē savu veselo saprātu, lai pēc iespējas vieglāk mēs visi kopā izdzīvojam šo Zemes transformācijas laiku, lai pēc iespējas vieglāk un ātrāk mēs atgrieztos savos sirds centros un turpinātos jau pavisam citādāk…jā, jā, citādāk, jo jau šodien es varu teikt, ka nekad vairs nebūs tā, kā bija Pirms…kā bja Pirms 13.marta….Pirms vīrusa pandēmijas…NEKAD!!! Šis ir mūsu pašu saražots Notikums, kurš mūs pārvērš jaunās kvalitātēs! Un mans prāts nezina, kā būs tālāk un kas būs tālāk, bet sirds tā patīkami smaida, šķiet, viņa ir vienīgā, kura sajūt…Sajūt to, ka viss būs daudz, daudz gaišāk, labāk, sirsnīgāk.”
Un šodienas stāsts:
365 dienās es esmu piedzīvojusi 100 vakarus dziļās meditācijās, vairāk par 12 000 minūšu esmu bijusi apzinātā radīšanas plūsmā, esmu modusies 100 rītus ar miiilzīgu gandarījuma sajūtu par iepriekšējā vakarā pieredzēto, esmu cīnījusies pati ar sevi tajā mirklī, kad vēl līdz simtajai bija palikušas kādas 25 un uznāca lūzuma punkts, kad šķiet, līdz mērķim tiiik tālu, ka tas tomēr nav iespējams, esmu pārvarējusi šos iekšējā lūzuma posmus un devusies tālāk. Kad uzkāp kalnā, no kalna jau raitāks solis ir. Tā arī bija man, kad tiku pāri 80-tajai mandaliņai, tad tas kamolītis sāka ritēt daudz, daudz ātrāk. Pēc 90 jau katru vakaru sāku pārskaitīt, nu, cik tad vēl ir palikušas…
12.marts – piektdiena – 99 mandala
13.marts – sestdiena - …ir laiks! Ir laiks uzradīt 100-to!!! Bet jūtu sevī satraukumu, kaut kādu kņudinošu sajūtu sevī, gribas darīt visu, tikai ne zīmēt mandaliņu. Tāds neparasts stāvoklis – it kā Pirms kaut kā un tajā pašā laikā – Pēc kaut kā liela. Bija sajūta, ka esmu sapinusies savās rokās, savās domās un sajūtās…
Vēlā pēcpusdienā devos uz savu mežu, pieglaudos varenai priedei pie sāniem un klausījos, kā kokā plūst sula, kā tajā plūst un mutuļo priedes dzīvības enerģija. Es savienojos ar priedes mizu un ļāvu piepildīties ar viņas dzīvības enerģiju, es ļāvos rimties savam satraukumam, notvēru to sajūtu, kad viss IR un tu ESI un nekam citam nav nozīmes. Es pacēlu skatu uz Debesīm, tajā mirklī tās kļuva nedaudz gaišākas un pasmaidīju tām. Es atkal sajutu savu mieru sevī. Lūdzu Debesīm, lai tās mani piepilda ar spēku, lai es varu piepildīt savu nodomu, lai es varu izgaršot to mirkli, kad sapņi piepildās.
Dabas spēka piepildīta atgriezos mājās un ķēros klāt. Manās rokās gulēja melns kartona gabaliņš, kuram tūlīt, tūlīt tiks piešķirts kārtas numurs 100!
Šajā laikā ir gājis visādi. Līdz 70 mandaliņai viss ritēja harmoniski, viegli, visa kā pietika, gan laiks bija, gan gribēšana. Pēc tam pasaule atnāca mazliet vaļā, vasara bija pie sliekšņa un sākās izbraucieni ārpus sētas un šis process apstājās, tā vienkārši, nenotika nekas. Pa retam atcerējos, ka vajadzētu paturpināties, bet ir taču tiiik jauki vasaras vakari, ka jābūt laukā un nav ko sēdēt istabā un zīmēt. Vasara ritēja, rudens jau iezadzies sētā, bet mandaliņas joprojām dusēja mieriņā.
Decembrī šis process turpinājās.
Tika izdzīvoti n-tie procesi, visdažādāko spektru emocijas, pārdzīvojumi un piedzīvojumi, iekšējie konflikti un dziļas, dziļas sajūtas. Katrai mandaliņai ir savs stāsts un savs raksturs. Katra zīme, līnija vai aplis stāsta savu sajūtu stāstu.
Katrs zīmēšanas vakars bija mans patiesības mirklis, kad radot mandalu, es nevaru ne aizmukt, ne noslēpties no sevis. Es raudzījos sevī, vēroju sevi, samīļoju sevi, palielīju sevi, uzmundrināju sevi, iedvesmoju, tvēru idejas un realizēju tās, noraidīju aplamas iedomas, pamanīju ilūzijas un nekavējoties tās izšķīdināju…Šķiet, šajā laikā ir izrunāti visgarākie iekšējie monologi un dialogi. Šis bija process par to, kā es audzēju savu gribasspēku, kā es paplašinu savu miera un harmonijas telpu, kā es “neiekrītu” sazvērestības teoriju pulciņos, es mācījos pieņemt un ļauties, šis bija laiks, kurā es pārtapu par labāku cilvēka versiju, par to, kā es apjautu savu Lielumu, kad lūdzos par savu planētu Zemi un tās vieglāku transformāciju…šis bija mans dziļākais ceļojums šajā citādajā laikā!
Kad zīmējot 100 mandaliņu, mans sākotnējais nodoms bija – nu, šoreiz man gribās kaut ko vienkāršu, pavisam, pavisam vienkāršu…beeeeet, radīšanas process ir neparedzams, tajā viss notiek kā notikdams un mana 100 mandaliņa ir izdevusies tieši tāda, kāda esmu es pati – ciku cakām izcakota, piesātināta, piepildīta un nepavisam ne vienkārša. Nekur jau nav jāaizmūk, vien jāpieņem sevi visu! To mācīja man šīs mandaliņas, šis radīšanas process. Ieskatīties sevī arvien dziļāk un ieraudzīt savus bezgalīgos gaismas avotus!
Un tagad man ir sajūta, ka esmu tikusi klāt kādai zelta atslēdziņai, kura kādreiz, kaut kad, kad esmu devusies uz šo Zemi, tika paslēpta., paslēpta visdrošākajā vietā – manī pašā. Šī atslēdziņa ir no lielas, lielas lādes, kurā glabājas bezgalīgs apjoms iespēju, varēšanas, idejas, n-tie kilogrami mīlestības, labestības, smaidi, gaismas klēpji un vēl un vēl un vēl…Tajā glabājas viss, kas rodas Gaismas pasaulē un kas man tik ļoti var noderēt tagad un manā nākamībā.
Tagad es skaidri zinu, ja vien dari, tad vari! Tad var sasniegt visaugstākās virsotnes! Un, ja esi tikusi pāri vieniem kalniem, tad aiz tiem nāk jauni kalni un jaunas virsotnes. Un mans stāsts turpināsies, par to, kā es kāpju augstāk sevī. Katru dienu pa mazam solītim…
Esmu uzkāpusi 100 pakāpienus augstāk sevī, tuvāk savai sirds gaismai, savai patiesajai būtībai, savai dievišķajai dabai arvien tuvāk…
Un, ja kāds man šajā laikā jautā – kā Tu tā vari?! Tad
es atbildu – jo es Daru! Kā Tu saglabā savu mieru (un ir bijuši brīži, kad tomēr neesmu bijusi mierīga), kā spēj saskatīt ikvienā tumšā dienā saules gaismu, kā spēj pasniegt roku sagurušajam, kā spēj saņemt Vēstījumus no debesīm
un nosūtīt tos tieši tiem, kuriem tas tik ļoti nepieciešams…
Kā spēju es?! RADOT! DAROT! ESOT! DZĪVOJOT! BAUDOT! PIEREDZOT! MĪLOT! SMEJOT! ZĪMĒJOT! IZZINOT!
DODOT! PIEŅEMOT! PĀRVEIDOJOT! …
Es pateicos ikvienam, kurš šajā ceļojumā bija man līdzās: savam Mīļotajam par kluso atbalstu un kopējo prieku par paveikto, saviem Meistariem un Skolotājiem, kuri caur savu zinību nodošanu, dara manu Gara spēku stiprāku un manu mīlestības telpu plašāku, es pateicos ikvienai Dvēselei, kura neapzināti pamudināja mani turpināt, kura priecājās man līdzi, kura iedvesmojās un sāka radīt savas mandalas, es pateicos katram Jums, ka esat manā dzīvošanā!
Mijiedarbojoties vienam ar otru un vienam caur otru, mēs radām jauno pasauli Gaismas un Mīlestības piepildītu!
STĀSTS PAR LIELKRŪŽU DABAS TAKU
Vai Tu jau plāno savus brīvdienus ceļojumus?!
Tu iesmej – kādi gan ceļojumi šajā laikā?! Nesmej!
Tieši šis ir tas
laiks, kad doties ziemu piedzīvot uz Piebalgas pusi, uz Jaunpiebalgas eko saimniecību “LIELKRŪZES”!
Kāpēc tieši uz turieni?! Tāpēc, ka es pati tikko izdzīvoju ļoooti sirsnīgu ziemas dienu saimnieku radītajā MEŽA TAKĀ, tāpēc, ka Tur ir ziema īstā, ar dziļu sniegu, aukstumu, kurš ķeras degunā, tāpēc,
ka Tur var ievērot visus ierobežojumus un sajusties tik ļoti dabai piederošs, tāpēc, ka Tur mana Dvēsele gavilē…
TUR…aizbrauc, izstaigājies
un sajūti, kas būs tieši Tavs, ko Tu TUR piedzīvosi, es ticu, ka tas būs brīnišķīgākais Tavs ziemas piedzīvojums Piebalgas pusē!
Šī MEŽA TAKA ir DZĪVA! Tajā ir cilvēku mītas pēdas, kuras veido šo taku. Tajā ir reto putnu daudzveidība. Tajā ir simtgadīgās egles, kuras čukst saimnieka vecvecāku
stāstus. Tajā ir neskartās dabas burvība. Tajā ir šķēršļi, kurus pārvarēt var ikviens. Tajā ir pārsteiguma mirkļi, kuri liek elpai aizrauties, jo tie pienāk tik tuvu klāt un raugās Tavās acīs un Tu viņējo acīs un var šos mirkļus iemūžināt
savos sirds kambaros vai fotogrāfijās un tie ir tie mirkļi, kuri rada smaidu šajā satrauktajā laikā, tie ir tie mirkļi, kuri dziedinās ikvienu, kad sāpēs…
Uzvelc savu ziemas kombinezonu vai vissiltākās ziemas drēbes. Kājās velc siltos vaļenkus, ak, nezini, kas tie ir, tie ir mūsu bērnības vissiltākie
ziemas zābaciņi, vēl viņus sauca par “prošaj molodostj”, bet šim laikam ir citi vissiltākie zābaciņi, zini, tam Tur nav nekādas nozīmes, kādos Tu dosies, galvenais, lai kājas siltumā. Ieliec mugursomā termosu ar kumelīšu tēju,
kādu laimes hormona tāfelīti (šokolādīti vai no rīta cepto kruasānu) un iebāz kabatā to rīta maizes garoziņu, kuru neapēdi brokastiņās vakar vai aizvakar, kas zina, varbūt kādu putniņu varēsi pacienāt vai kādu kukainīti, kuram ļoti salst…
Šī taka ir piemērota ikvienam no 3-103 gadiem, ja vien pats
jau, vai vēl, iet kājām. Tie, kuri ratos vēl ir, tos labāk ielikt “ķengursomās”, vai kā tagad tās dēvē - ergosomās vai slingos un stiprajiem tētiem tas būs kā papildus fiziskais treniņš, jo ar ratiem izbraukt būs grūti, drīzāk jau - neiespējami.
Bet var paķert līdzi tos “ābolīšus”, kurus mammas vai tēti var pavilkt tad, kad mazais censonis ir saguris, vai arī Tur ir lieliskas vietiņas uz vētrā kritušajiem koku stumbriem, kur piesēst un atvelkot elpu, raudzīties visgarākajās
priedēs, kuras tiecas debesīs un sagaidīt atlidojam, varbūt pat zivju ērgli, kurš mājo takai līdzās.
Tā ir TAKA, kura gaida ikvienu, kurš vēlas baudīt to NEPIERADINĀTO DABU, sajust DZĪVO ELPU, kura pulsē no retajām koku šķirnēm, no putnu pārlidojumiem, no izbijušā dzelzceļa sliedēm, no savvaļas
dzīvniekiem, no sirsnīgo saimnieku DZĪVAJIEM STĀSTIEM un SKANĪGAJIEM SMIEKLIEM.
Tā būs lieliska DIENA DABĀ!
Nu
ko, ir laiks CEĻOJUMAM uz “LIELKRŪZĒM”, Jaunpiebalgā.
Prms tam sazinies ar saimnieci Valentīnu 29146397, lai zini, kurā vietā mežā ielīst, lai pēc
kādas pusotras stundas iznāktu arī laukā.
STĀSTS PAR 26 ZIEMĀM, PAVASARIEM, VASARĀM UN RUDEŅIEM
MĪLESTĪBAS STĀSTS
Viņus mēs zinājām jau kādu laiciņu. Bijām dzirdējuši stāstus par Viņiem, bijām
satikušies garāmslīdošos skatienos, kādos kopradītos notikumos.
Bet Viņus iepazinām vien pavisam nesen. Aizgājušajā vasarā.
Vārds pa vārdam, sajūta pa sajūtai, skaņa pa skaņai un saskanējām kopā.
Ir
tādi cilvēki, kurus Tu satiec un jūti IR…kaut kas vienojošs, kaut kas pazīstams, kaut kas tāds, ko gribās saudzēt un pieskarties vien ar maigu vārdu, mīlestības piepildītu skatienu…
Starp mums izveidojās tādas citādas satikšanās. Ir ierasti, kad tajos brīžos, kad satiekas dažādi pāri, vairāk sarunājas un uztur to vakara gaitu sievietes ar saviem vārdu birumiem, bet mūsu
satikšanās bija citādas – tajās mums visiem bija ko sacīt. Sievas sarunājas ar sievām un pārsteidzošā kārtā – vīriem ir ko runāt ar vīriem. Un katrā mūsu satikšanās reizē, mēs radam radošos sajūtu stāstus. Pēc katras
mūsu satikšanās, vēl ilgi varam runāt un pārrunāt un būt tajās brīnumainajās pāru sajūtās, ko mēs paši saradam esot kopā ar Viņiem!
Šoreiz viņi pieteicās ciemos. Vienkārši tāpat. Papunktot.
Tajā dienā, kad klāju galdu, sajūtās sarunājos ar sevi par to, kāda tēma šoreiz mani uzrunā, kas ir tas, kas varētu Viņiem būt saistoša, aktuāla, pārsteidzoša.
Es izvēlējos mīlestību, jo ir taču februāris un kā ierasts, februārī jo īpašāk mēs mīlam sevi un viens otru, jo ir tak Valentīndiena. Hm, nu kāpēc
tikai februārī mēs domājām, runājam un daram vairāk to mīlestību?! Tādam ir jābūt arī martam, augustam, oktobrim un arī pelēkajam novembrim?! Lai vai kā, es nepiesienos tai Valentīndienai, bet izvēlos vienkārši mīlestību…lai iet šoreiz
mīlestības stāsts!
Izvēlos tik ierasto sarkano – mīlestības
krāsu, sirsniņsirsniņas, mirdzošo zeltu…nu, tā, lai viss zaigo mīlestībā! Lai mums visiem ir mirdzoša enerģija! Pavasara sajūta jau gaisā virmo, arī starp lielajām sniega kupenām ir cita elpa…
Radot punktošanai telpu un materiālus, sarunājos ar sevi – hm, nu, ko gan šoreiz viņi varētu
sapunktot?!
Varbūt ļaut Viņiem abiem uzpunktot vienu kopdarbu?! Bet līdzi būs mazais puika, tas varētu kļūt nemierīgs, ja abi vecāki aizrausies
ar kopdarbu…
Varbūt ļaut viņiem izdzīvot intuitīvo punktošanu – ar acīm ciet…
Nu, kaut kā mani tas neuzrunā, ir sajūta, ka šoreiz tas nav Viņiem, bet skaidri zinu – tam ir jābūt kaut kam īpašākam, nekā ir bijis līdz šim, jo ir jāvirzās tālāk, ir
jāiet tālāk.
Nuuu, man tiiik ļoti gribās, lai viņi rada kopdarbu?!!! Man ir arī apaļais audekls, nu gluži tik liels, cik Lieli ir Viņi paši!
Hm, vai nav par lielu?! Ir jau vēl rezerve, mazliet mazāks…Vienmēr ir iespējas, vien saredzēt tās.
Esmu pasajutusi, idejas ir, bet, nu
labi, atbrauks, sajutīšu, kādas ir viņu vēlmes un tad jau izvēlēsimies to vislabāko radīšanas procesu…
Bet tā mīlestības elpa, plūsma un sajūta manī ir tiiik ļoti, ka zinu, šodien šī enerģija mūs skaus un ieskaus! Lai piepildāmies visi ar to uz nākamo laiku! Lai izbrienam sniega kupenas ar
mīlestības elpu!
Viņi atbrauc. Tik ziedoši kā pirmie pavasara
ziedi. Tik mirdzošām acīm. Tik skaisti posušies. Kūku lielā kaste. Viņa pārsteigta par galda dekorējumu. Es pārsteigta par sirsnīgajām kūkām.
Mazais puika izvēlējies palikt mājās. Mazliet esmu vīlusies, jo es viņu gaidīju, jo viņš ir mans draugs?!
Un tad Viņi abi dzirkstoši
saka – mums šodien 26 kāzu jubileja!!!
Nu, skaidrs, kāpēc mazais puika palika mājās- viņš tak uzdāvināja vecākiem mīlestības
vakaru, vakaru būt tikai viens otram! Lieliski!
Nu, vai ziniet, tad
tāpēc man tā mīlestības tēma tiiiiiik ļoti virmoja gaisā, tad tāpēc man tās sirsniņas un kopdarbs un nekādi “valentīni”, vienkārši- mīlestība?!
Ak, jē, ciiik es laimīga par to savu sajušanu!
Dzeram
tēju, runājam, baudām satikšanās prieku.
Es Viņiem jautāju – un ko tad šoreiz gribēsies sapunktot?! Un Viņi tā kautrīgi –
mēs tā kā domājam, ka varētu kaut kādu kopdarbu šoreiz. Ak mī un žēl, nu ja!!! Jā, jā, jā!!! Arī es tā domāju!
Nu, kā tā var būt – nezināt neko un sajust VISU?! Tā var…ja vien esi sirdstelpā, ja vien esi mīlestības plūsmā, ja vien ļaujies sajūtām!
Viņi radīja savu Nākamības mīlestības stāstu savam Jaunajam kopdzīves gadam! Jā, nesolot gaismas pilis un mūžīgu mīlestību vēl 26 gadus,
vien apsolot vēl gadu, vēl vienu piesātinātu, krāšņu kopības gadu Būt šajā mīlestības, pieņemšanas, radīšanas laukā, kurā Viņi jau IR!
Caur pateicības plūsmu par piedzīvoto, par jau kopradīto, Viņi devās tālāk, radīt savu pārpilnības lauku nākamībai!
Viņš kā īstens vīrs, ielika pamatus Viņu būšanai. Viņa, kā maiga naktsvijole, tiecās Viņa pamatus piepildīt ar maigumu, rāmumu un atbalstu. Viņi bija katrs pats un abi kopā. Kad Viņš
veidoja savu stāstu, tad Viņa klusiņām raudzījās uz Viņu…Viņš ik pa laikam lūkojās uz savu Mīļoto, kā viņa savā sievišķā stiprumā veido mīlestības upi... Ik pa laikam Viņu rokas savijās, ik pa laikam, Viņi raudzījās viens otrā, ik pa laikam
Viņi sarunājās, ik pa laikam, klusējot uzlūkoja viens otru, sajūtot viens otra sirdspukstus. Ik pa laikam viņu zeltnešos iemirdzējās gredzeni, kā apliecinājums Viņu savienībai. Ik pa laikam…
Caur Viņu stāstu varēja sajust brīvības alkas, punta lidojuma augstumus, bērnu mīlestībiņas un Viņu pašu radošuma uzplaukšanas mirkli…Tas bija laiks, kurā Viņi ļāvās,
uzticējās, pieņēma, uzdrīkstējās, iedrošināja, kurā Viņi rotaļājās, kā mazi bērni smilšu kastē, kurā viņi veidoja savas mīlestības tērcītes, sapludinot tās vienkopus uz 27 ziemu…
Telpā smaržoja hiacintes un dzeltenās tulpes vēstīja pavasara dvesmu…Viņi bija atveduši pilnu klēpi pavasatra!
Viss, pilnīgi viss pauda Mīlestības stāstu!
Manās acīs reizēm iemirdzējās
asaru pērles, vērojot Viņu acu skatienus, Viņu pieskaršanos viens otram…Tik trausli un tik patiesi! Tik ĪSTI!
Vai Tu spētu raudzīties savā Mīļotajā pēc 26 kopā pavadītiem gadiem ar dziļu, cieņpilnu skatienu un klusībā izteikt apstiprinājumu, ka Tu esi mans Dievs un es Tava Dieviete?! Vai spētu?!
Viņi devās prom stipri pēc pusnakts. Es lēnām kārtoju telpu un baudīju šo
mīlestības stāstu, kā visgardāko desertiņu…pa vienai smalkai tējkarotei, vēl pa vienai…izgaršojot katru kumosiņu…tiiiiik vērtīgs un baudāms ir šis Stāsts!
Šodien hiacintes smaržo vēl stiprāk, tulpes plaukst un es zinu, ka kaut kur pasaulē, kāds brīnišķīgs Pāris ir pacēlies mazliet
virs Zemes, tā mazliet pieskaroties ar pirkstu galiem pie Debesīm un viegli ar pirkstu galiem pie Zemes, starp krūtīm viegli pukstot Viņu satrauktām sirdīm, par to, ka Viss ir atkal sācies no jauna…jau šodien Viņi sāk radīt savu attiecību stāstu
jaunā vibrāciju līmenī, jaunā attiecību posmā!
Un Viņiem ir Viss, lai šis stāsts iedvesmotu ikvienu, kurš satiksies ar Viņiem,
kurš vēros un baudīs Viņu kopesību!
Viņi ir viens otram, pateicībā, pazemībā, pieņemšanā, ticībā, radīšanā, klusēšanā,
skanēšanā…
Viņi IR savā mīlestības upē iekāpuši līdz ausīm un vēl vairāk…Lai ir! Tā ir ļoti, ļoti labi!
Mīļie, lai izdodas! Lai piepildās visi labie nodomi, kurus sapunktojāt savā Nākamības
mandalā! Lai Jūsu krāšņais attiecību stāsts turpinās…arvien mīlošāks un mīlošāks!
Šis ir Laiks, kurā dzimst jaunas tradīcijas, šis ir laiks, kurā veram vaļā savus neizzināmos,
nebeidzamos iespēju kambarus. Šis ir laiks, kurā ārpasaule nenolaupa mūs! Šis ir laiks, kurā esam viens otram. Tā patiesi un no sirds, tā PA ĪSTAM esam viens otram! Tiiik vērtīgs ir šis laiks!
Ar mīlestību radi savu februāri! Tevī ir VISS, lai mīlētu…sevi, savējos, pasauli sev apkārt! Iemīli savu dzīvošanu!
31.janvāris
2021.gads
Svētdiena
Velmeri, Vidzemē
Izraksts
no manas dienasgrāmatas:
Tā,
lūk, griežas dzīves rats,
Tā, lūk, griežas dzīves rats,
Klāt ir atkal jaunais gads, jā, jaunais gads!
Vēl
tikko skandējām šo senseno dziesmu katrs savās mājās, katrs savās domās un būvējām jaunas ilūziju pilis par to, kāds gan varētu būt šis jaunais gads, kāds būs šis janvāris?!
Ak, nu jā, janvāris vienmēr ir bijis tas klusais mēnesis, kad pēc spožās svētku svinēšanas ļaudis atpūšas, lielveikalu pārdevēji
pavisam netraucēti pucē savas vitrīnas un kārto pāri palikušās preces, jo jaunais pievedums būs pēc kāda laika, bet no iepriekšējā pieveduma palicis vien tas, kas ne pavisam nav iekritis pircēju groziņos svētku iepirkšanās drudzī, cilvēki
atpūšas no veikalu šturmēšanas un viņi ļauj veikaliem atpūsties no sevis, sētnieki agrajos rītos zīmē sniega eņģeļus uz trotuāriem, grāmatveži jau rullē piedurknes, lai gatavotos gada pārskatu sacerēšanai, liels vairums ļaužu raksta
vēlmju listes un sāk spodrināt sporta apavus jaunajām apņemšanām…
Janvārī gads sāk griezties tā palēnināti, kā slo-mo opcijā.
Šogad
viss ir pavisam citādāk. Un kas zina, varbūt turpmāk tā būs vienmēr?! Kad pārdevējas varēs svētku vakarā sapucēties savai ģimenei, kad janvārī ģimenes varēs izbaudīt ziemas priekus, kad bērniem nebūs aizmigušiem jādodas pa sasnigušajām ielām
uz agro rīta stundu, kad vīri netrauksies savos auto uz pirmdienas rīta sanāksmēm, kad māmiņas...hmmm, ko nu šoreiz teikt par māmiņām?!
Šobrīd daudzās mājās māmiņas gūst vispilnīgāko pieredzi plaša profila sertifikācijai, viņas ir kļuvušas par skolotājiem, IT speciālistiem un mācību pārzinēm, par šefpavāriem
un psihoterapeitiem, par masieriem un frizieriem, par mediatoriem un…Mīļās mammas, Jūs variet vienoties ar saviem darba devējiem (bērniem un vīriem) par pusdienlaiku vismaz stundas garumā katru dienu, pat, ja tas būs vēlvakarā, kad visi jau liksies
pie miera, Jūs variet vienoties ar viņiem par to, ka nedēļā Jums būtu nepieciešama vismaz viena brīva diena, pilnīgi brīva, kad aizveriet durvis aiz sevis, uz kurām ir uzraksts – Slēgts līdz rītam!, un tās patiešām arī neatvērt, kad mazie
grabinās pie tām durtiņām, vai arī aizdoties dziļā mežā izbaudīt piesnigušās egles vai iekrist sniegā un laimē raudzīties debesīs un nedomāt pilnīgi neko, neko…Jūs variet! Jo kā sacīts tajā sensenajā dziesmā “…kal sev laimi cilvēk,
kal sev laimi, cilvēk, PATS…”.
Un iespējams, kāda tagad noburkš pie sevis, nu ja, tā var runāt tikai cilvēks, kuram nav mazi
bērni, kuram dzīve ir medusmaize…Jā, jā, jo pati vien to esmu saradījusi! Izkalu to laimi pati, ar savām mācībstundām.
Bet šobrīd
labprāt esmu līdzās tiem, kuriem rit nevienkāršs pārbaudījums. Esmu līdzās ar atbalstu, ar iedvesmu, ar pieņemšanu, ar izvešanu mežā, ar telefonisku apskaušanos, ar fotomirkli, ar aizsūtītu iedvesmas ziņu…vienkārši
līdzās…just un sajust…pasniegt to silto roku, kad cilvēkam dikti salst, pateikt tai māmiņai, ka viņa ir visbrīnišķīgākā sieviete pasaulē, kad viņai gribas mesties āliņģī un nekad vairs neizpeldēt no tā, esmu līdzās, lai noturētu…pie
saprāta, pie sirds mīlestības…jo viss reiz pāriet…arī šis laiks pāries…Un mēs visi būsim citi! Daudz, daudz labāki, daudz, daudz Lielāki (he, he, un arī burtiskā nozīmē apaļāki), daudz, daudz pieņemošāki, daudz, daudz…cilvēcīgāki!
Laiks kaut kur steidzas…Vai uz pavasari?!
Vēl tikko bija 1.janvāris, bet, skat, jau 31.janvāris?!
Reizēm
ir tā, ka tās tehnoloģijas tiešām sāk tracināt, bet tad nāk tie skaistie mirkļi, kad varu pateikties tām ierīcēm, ka bijušas man līdzās tajā mirklī, kad ieraugu mirkli, kuru gribās saglabāt, tām dienām, kad vajag iedvesmu, kad mana telefonkamera
ir līdzās tieši tad, kad sniegs krīt tiiik lielām pārslām un es nezinu vai vēl kādreiz tā snigs, kad upe rotājas savā ahāta greznumā… ir tikai šis mirklis… Un, ja nu tā patiešām notiek, ka pēc 50 gadiem vairs nebūs uz planētas
Zeme ziemas, nebūs sniega un lāsteku nebūs, nebūs sniega piļu un sniegavīru?! Varbūt šie mani ziemas fotomirkļi būs kā dārgākais vēstures apliecinājums, ka toreiz, tālajā 2021.gadā bija sniegs līdz ceļiem un vēl augstāk, ka Vidzemē sniegs krita un krita
bez mitas, ka vakardienas iztīrītās taciņas nākamajā rītā pat nevar ieraudzīt, ka sniega lāpstas cilāšana ir mans efektīvākais fitnesa treniņš, ka…Un, ja nu tā būs?! Paga, paga, ir 2021.gada 31.janvāris un tagad IR ziema! Ziema īstā! Un,
pat, ja tā nebūs, man patīk bildēt ziemu, man patīk saglabāt tos mirkļus, kuros mana Dvēsele gavilē un jā, man patīk ar tiem dalīties, lai iedvesmotu ikvienu, kurš šajā mirklī apstājas, lai ielūkotos manā sajūtu pasaulē.
Re kā, arī es gribu pasteigties un kaut uz mirkli iedomāties, kā varētu būt tajā nākamībā,
nu gluži kā Laiks, kurš steidzina mūs doties tālāk un tālāk un vēl tālāk…Bet, ja nu Laiks zina, ka mums vēl tik daudz ko ir pieredzēt?!
Šķirstu janvāra fotogaleriju un pateicībā smaidu, ka mans janvāris ir bijis gana piepildīts!
Šī būs mana šī gada jaunā apņemšanās – katru mēnesi savilkt sajūtu un foto mirkļu bilanci. Tā, lai gada beigās jau veidojas kopotie raksti. Tad tajos kopotajos rakstos būs tie mazie, smalkie, sudrabotie
mirklīši, kuri iemirdzas, kuri ietrīsas, kuri ieskanas tikai uz mirkli, par kuriem gada beigās pat neatminos…
Janvāri, Tu esi bijis tieši tāds, kādu es pati to radīju: ar krāsām, gaismām, skaņām, dabu, ziediem, kopābūšanu un sniegu, tiiiik daudz sniega, kā bērnībā, ar skumjām un prieku vienu viet,
ar pārdomām un dziļām, dziļām domām, ar radīšanu un baudīšanu, ar trīsuļojošu svētku prieku un ar netveramām klusuma pauzēm, ar sirdsiltām satikšanām un ar neizrunātām izšķiršanām, ar rīta rituālajām stundām un vakara
vīgriežu tēju, ar kamīna kuršanu un grāmatu lasīšanu, ar lielpilsētas dzīvoklī nokaltušām puķēm un pelīšu ķeršanu lauku mājā, ar jaunām kleitām, ar ziediem, ar pirtsvakariem un saules sārtiem rītiem, jā, jā, tādi arī bija
janvārī, ar jūras viļņošanos un debesu švīkāšanos, ar mikrotraumu, ar manu retrītu un garīgo askēzi, ar pārsteiguma dāvanu saņemšanu un ar dāvanu dāvināšanu, ar manu mandalu izaicinājumu, arī ar paburkšķēšanu
un slinkumiņu, ar visu to, kas piedien cilvēkam un dzīvošanai…
Es no sirds pateicos ikvienam cilvēkam, ar kuru esam satikušies, pieskārušies viens otram caur sajūtu mirkļiem, ikvienam ar ko esam smējuši un raudājuši un gājuši un bulciņas ēduši, ikvienai vietai, kurā
esmu pabijusi, ikvienam mazajam, mazītiņajam un lielajam, vislielākajam Notikumam! Jūs mani Lielāku radiet!
Janvāri, es pateicos Tev, ka biji mans draugs! Nu, Tevi, iesaiņoju savā atmiņu lādītē uz palikšanu.
***
Foto un video no personīgā arhīva
***
Ja rodas vēlme pārpublicēt kaut vai rindkopu no mana sacītā, dari to, tikai vispirms, lūdzu, saskaņo ar mani, vai arī ieliec atsaucē manu vārdu. Tā mēs veidosim cieņpilnas attiecības,
pateicos!
STĀSTS PAR ĪSTU ZIEMAS DIENU CARNIKAVAS JŪRMALĀ
Šodien ceturtais saules rīts! Kas to būtu domājis, ka kādreiz
sākšu skaitīt saulainos rītus?! Tā ir cita pamošanās, cits dienas ritums, cits prieks un citi piedzīvojumi. Viss saules apmirdzēts un sniedziņa dimantiņiem apbērts.
Rīgā termometra stabiņš, šķiet, nonācis savā viszemākajā punktā, nu, vismaz pēdējo gadu laikā, šorīt rāda -23.
Sen, sen nav bijis tik auksts. Ir prieks, ir neaprakstāms prieks, ka IR ziema īstā!
Kā ir būt pie jūras šādā aukstumā?!
Fantastiski!
Carnikavas pludmale ir pārvērtusies par gājēju bulvāri. Uz vienu dienu? Vai tomēr uz katrām brīvdienām? Varētu jau doties arī tālāk no pilsētas, bet šķiet, šajā skaistajā laikā būs visur sastopami ziemas baudītāji. Un
galu galā, visiem taču vietas pietiek…
Sals dara
savu, tas cilvēku sejas ir paslēpis lielajās, biezajās šallēs un tad jau tie vārdi paliek neizrunāti un katrs var klausīties gurkstošajā sniegā, krakšķošajā ledū un viegli viļņainajā jūrā…Ir tāds apbrīnojams miers pie jūras!
Tikai elpa saredzama, sajūtama un tā reizēm viegli sanot aizraujas, no dievišķā skaistuma sasalušajā ledusgabalā, saules apmirdzētajā sniegpārsliņā, no dažādajām debessmalām, no tās brīvības, ko sniedz plašums…Mans iekšējais
plašums, kuru sajūt manā ārējā pasaulē!
Tā
ir mana iedvesma caur fotoobjektīva aci noķert tos mirklīgos mirkļus, kuri ir tik gaistoši…nu, gribās taču tos noturēt un paturēt un sajusties kā dievišķi skaisto mirkļu kolekcionāram?! Un tā ir mana bagātība, tie ir mani sniegpārsliņu
miljoni…
Visvairāk ļaudis izgājuši vienkāršā
pastaigā…kāds izvedis vīru pastaigā, cits savu suni, vēl kāds tikko saticies pirmajā randiņā un ļoti izveicīgi cenšas dāmai pasniegt roku, kad tās smalkie papēdīši paslīd uz ledus. Uz mirkli aizdomājos – nez, vai viņa zināja, ka
viņu randiņš nebūs vis bruģēta vecpilsētas ieliņa, bet gan ledus kalni?! Kaut kur tālumā pāris mājsaimniecības triec jokus par to, kā viņu mājā tiek izdzīvots šis citādais laiks, bet tepat līdzās, mazuļi būvē leduspilis, šķiet, māmiņai
beeeeidzot ir miers, viņa var ieelpot rāmo gaisu, domāt vai nedomāt neko, viņa var iet savus padsmit soļus nostāk, jo ar vienu aci jau tomēr tie mazuļi jāvēro, bet viņa šajā mirklī sajūtas pilnīga, tikai sev piederoša…Arī tētis ir līdzās,
viņš gan pīpē, varbūt nopīpē savu stresu…viņi visi ir kopā un tomēr atsevišķi, katrs savā brīvības telpā, katrs savā kūpošajā elpā…lai vakarā atgrieztos mājās un savu brīvību iesaiņotu četrās sienās, lielākās vai mazākās,
augstākās vai zemākās un tomēr sienās…Bet jūra, debesis un zeme, viņiem šajā mirklī dāvā plašumu!
Šķiet, esmu sailgojusies pēc jūras. Tādas sasalušiem krastiem, zilām debesīm…Un gluži kā mazs bērns, lecu no viena ledus gabala uz otru, pieliecos pie vienām ledus veidotām
kolonnām un jau tajā pašā mirklī ieraugu citas…un tās visas tik greznas un varenas. Kā mazs bērns cenšos pabakstīt to ledu, cenšos norāpties no tā tuvāk ūdenim, he, nu gluži kā mazulis, neapjaušot sekas, kas varētu draudēt,
ja nu tomēr ielūst, ja nu tomēr tur ir dziļāks, nekā izskatās…Un tomēr, tomēr, to visu daru ar gudrību, ar savu lēnprātību šajā vietā un laikā, jo to man lieliski māca mans Mīļais, kurš sajūt it visu sevī un sevi it visā!
Akkkk, smaiduuuu, Dvēsele gavilē no pārpasaulīgā greznuma, no dimanta
putekļiem, kuri birst no gaisa, no savas būšanas ziemā īstajā!
Un varbūt kāds pretīmnācējs aizdosies mājās un teiks, es šodien
satiku kādu dāmu, kura smaidīja…tā vienkārši – smaidīja, un man likās, ka viņa ir patiesi laimīga?! Varbūt, kāds tā sacīs…Jo viņa patiesi ir laimīga!
Starp mirkļiem un ledusgabaliem, steidzu sūtīt jūras krāšņumu uz Āfriku, kur kāda brīnumjauka latviešu ģimene saulē karsējas
un bauda mūžīgo vasaru…Lai tiek arī viņiem īstā ziema! Lai viņu meitēni zina, ka ziemā ir sniegs un ledus, ka ziemā var slidot un pikoties, ka ziemā salst, tā ļoooti salst…
Kad diena iet uz rietu, laiks doties mājup…Akkk, kaimiņmašīnai notikusi ķibele – auto pults baterija sasalusi,
tā klusē un neatsaucas uz viņa pirkstu aicinājumiem nopīkstēt, nu, viņi netiek tajā iekšā. Mana sirds ir vaļā un joprojām ar smaidu uz lūpām, piedāvājos viņiem izlīdzēt – aizvest līdz benzīntankam vai veikalam pēc jaunas baterijas, piedāvāju termosā
karstu cidoniju dzērienu, lai sasildās…Tieši tik vienkārši ir pasniegt siltu sirdi sasalušā rokā…Un viņiem par to ir neērti, bet es smaidu, jo man tas ir ļoti, ļoti ērti…tik ļoti cilvēcīgi ērti…Un viņiem ir
grūti noticēt, ka kāds var tik vienkārši palīdzēt?! Un viņu acīs pārsteigums, ka es vēl pie veikala pagaidīšu un aizvedīšu arī atpakaļ pie auto?! Bet kā gan citādāk, man ir svarīgi, lai viņiem ir labi, lai viņiem ir silti, jo arī man,
tad būs silti un labi…Mēs visi esam viens, ja kādam salst, salst arī man…Tāda ir mana sirdsmīlestība! Tieši tik vienkārša, tieši tik plaša, tieši tiiiiiiiik…brīva!!!
Šķiet, esmu nopelnījusi sevi apbalvot arrrrr…..ar kādu putukrējuma cepurīti uz karstas,
karstas vafeles… Hmmm, nu neesmu es Par tām vafelēm, beeeet, es esmu PAR darītājiem!
Nu, kas var būt labāks par autofurgoniņu, kurā divi izveicīgi, jauni
puiši piedāvā dažādus gardumus, dažādām gaumēm: burgeri ar tādu pildījumu un burgeri ar šitādu, karsta zupiņa uz ugunskura vārīta, vafeles ar putukrējuma cepurītēm un tēja un karstvīns…Cepuri nost šefpavāram uz riteņiem! Var jau
salikt rokas klēpī un dusmās sarunāties ar valdību, var kliegt, cik viss ir nepareizi…Bet var arī radīt jaunas idejas, var realizēt instagramīgās un pinterestīgās “ārzemju” idejas tepat, šajā zemē un dāvāt cilvēkiem tik baudīgus vēdera
priekus! VAR!!! Un tā būs viņu izaugsme un pieredze šajā citādajā laikā!
Mājupceļš - saules gaismas staba izgaismots! Tiiik sirreālistisks saulriets! Es un Tu un Tu un ikviens no mums, kurš ierauga, kurš sajūt, kurš paceļ Dvēseli augstu, jo augstu, tiek apbalvots ar neparastu
saules rietu – koši sarkanu saules gaismas stabu?! Mistika?! Vai Zemes un Debesu savienošanās?!
Un tam pa vidu Tu, Cilvēk, ar savu Dvēseles gaismu, bet varbūt ar saviem kreņķiem, ar savām sūdzībām, ar neizdošanos un nemīlestību?! Kas esi Tu starp Debesīm un Zemi?!
Es?! Es Dieva bērns, kurš laimīgs šajā Zemē!
Tiiik ĪSTA diena ĪSTĀ ziemā!
P.S. Un tad es ieraudzīju karti par pārsteigumu sev - es esmu aizgājusi līdz pus Gaujai?! Hmmm, šķiet, Gauja nebija aizsalusi?! Vai tiešām es jau protu iet pa ūdens virsu???!!!
STĀSTS
PAR IERIĶU DZIRNAVU GAISMAS PARKU
Ieriķos, Vidzemē
03.01.2021.
Kādā dienā sajutu, ka esmu saskumusi...nu, tik ļoooti saskumusi, ka pietrūka iedvesmas neskumt...
Bet man pietika griba saspuroties un rast iedvesmu ārpus savas sētas.
Likās, man pietrūkst gaismas. Man vajag GAISMU!
Un es devos uz Ieriķu dzirnavām, kur brīnišķīgi cilvēki rada vietu, kurā pašiem tīk būt un, kura iedvesmo un priecē daudzus, jo daudzus cilvēkus...arī
mani!!
Kas tā bija par baudu, mmmm...
Tajā sestdienā bija ļoooti auksts! Ieriķu gaismas parkā dega ugunis! Daudz ugunis... Vietām tā bija pavisam karsta, vietām tikai krāsaina, citviet tā bija paslēpusies
zem tiltiņa, bet kādā koka zara tā apspīdēja seju, kā visspožākais mēness aukstā ziemas naktī...Visi ceļi un meži guņiem pilni!
Arī cilvēku bija daudz. Likās, ka ir sabraukusi vai visa Latvija un arī tuvākā pierobeža no Pleskavas puses... Lai to ļaužu pūli nesajustu, lieliski palīdz distancēšanās! Man itin neviens netraucēja bildēt un bildēt un filmēt, vietām es uz ceļiem nometusies, vietām viegli balansējot starp iekrist ūdenī vai tomēr šoreiz vēl nē, lai tikai tuvāk tiktu tam ūdenim un ugunij, lai šo savu ieraudzījumu varētu nodot tālāk tiem, kuriem nav iespēju aizkļūt līdz Ieriķiem...Reizumis aiz manis jau pulcējās ļaužu plūsma, bet neviens nepukstēja, nu, vismaz skaļi, neviens nespraucās man garām, visi priekpilni baudīja šo lielisko dāvanu, ko sarūpējuši dzirnavu ļaudis.
Tā ir bauda Dvēselei! Tas ir mirklis, kurā
Tu sajūti sevi smaidam un priecājoties, gan tur esot, gan vēl ilgi pēc tam...Tā ir gaismoti smeķīga pēcgarša, kas seko līdzi vēl ilgi, ilgi...
Un mana IEDVESMA ir atgriezusies! Un ir miiiilzīgs PRIEKS par cilvēkiem, kuri DARA! Un GAISMA IR!!!
***
Un tās karstās smalkmaizītes, hmmm, tās karstās, kafejnīcā
uz vietas ceptās maizītes grūti gan nosaukt par smalkmaizītēm, jo tās ir lielas un ļoooooti gardas. Nepaskrien garām kafejnīcas tirgotavai, tas ir to vērts, izstāvēt garu rindu, lai pēc tam palutinātu garšas kārpiņas ar dievīgām biezpienmaizēm, kanēļmaizītēm
vai karsto gaļas pīrādziņu...
***
GAISMA IR!
Ieriķu dzirnavās GAISMAS parkā GAISMA
IR!
***
No sirds pateicos ikvienam,
kurš rada šo brīnumaino vietu, kurš aizdedzina lāpas, kurš uzliek prožektorus, kurš labo brīnišķīgos tiltiņus un koka kāpnes, kurš veido dzīvnieku skulptūras, kurš zāli pļauj un atkritumus savāc, kurš
veido sveču sienu, kurš metāla bundžas pārvērš par dizaina elementiem, kuros svecēm būt, kurš cepj smalkmaizītes, kurš tirgo biļetītes, kurš piegādā produktus, kurš rullē mīklu, kurš to visu savāc vienkopus,
kurš naktīm neguļ, lai domātu, kā būt šajā nevienkāršajā laikā, kurš viņus iedvesmo Būt ...Es pateicos ikvienam cilvēkam, kurš ir piederīgs šai brīnumainajai vietai, kur ikviens var gūt iedvesmu savai priecīgākai būšanai!
Pateicos Jums visiem!
***
Vai Tu jau zini, ko darīsi šajā
sestdienas vakarā (23.janvārī)?! Varbūt uzvelc savu ziemas jaku un biezās kombinezona bikses, ietinies lielajā ziemas šallē, uzvelc uz ausīm savu ziemas micīti, uzvelc vecmāmiņas dūraiņus un paaicini līdzi savu mājsaimniecību un dodieties izbaudīt šo
lielisko, krāsaino un spožo ziemas Notikumu! Un nebaidies no cilvēkiem, vien esi piesardzīgs pret sevi un arī citiem...Daba parūpēsies par Tavu veselīgo spēku! Hei, iemet kabatā kādu skanošo, lai tās saldmaizītes vari noēsties un varbūt karsto dzērienu
vēl paņemt, nu, tā, lai ir baudīgi...
Noteikti
neņem līdzi ragaviņas, slidas, īgnumu, neapmierinātību, burkšķīti...tie visi, lai atvelk elpu no Tevis...oi, mīļās dāmas, arī papēžu zābaciņiem ļaujiet palikt mājās, tā Jums pašām būs daudz, daudz ērtāk...
GAISMA IR Ieriķu dzirnavās!!!
P.S. Visi foto-video operatori, vizuālie mākslinieki-mans video salikums nepretendē uz Lielajām balvām...tas
ir personīgai lietošanai...manējai un varbūt arī Tavējai...kā sacīt jāsaka - esi vienkāršāks un tauta pavilksies...bet, ja nopietni, tad es patiešām sākotnēji nebiju plānojusi taisīt šādu vizuālo materiālu, tāpēc arī pietrūka horizontālo
bildīšu un ir tieši tādas, kādas nu bija...Bet pēc šī baudījuma es skaidri sapratu - ar to ir jādalās! Tad nu, pieņemot to tieši tādu, kāds tas ir...No sirds radīts!
Latest comments
Labdien. Vai decembrī notiks Mandalu meistarklase iesācējiem?