28.decembris 2021.gads

Otrdiena

Vidzeme, Velmeri

STĀSTS PAR CILVĒKMĪLESTĪBU

Bija 20.decembris, kad OMAS TEPIĶĪŠU rūķu auto devās ceļā pie tepiķīšu kārotājiem. 

Omas radītie tepiķīši bija sagūluši glītos papīra maisos, tiem klāt bija pievienota vēstule, kurā tepiķītis stāsta savu stāstu, mandalu kartīte vēlēja skaistu būšanu un starp to visu un iekš tā visa, pa spraugu spraugām automašīnā salīdis bija prieks. Tas dāvināšanas prieks! 

Diena bija saulaina un ļoti auksta. Pūta ass vējš un sals -11 grādi koda degunā.

Ceļš vijās caur mežiem, gar Daugavas krastu, pa sasnigušām lielpilsētas ielām, kavējot laiku sirsnīgās sarunās ar līdzbraucēju, ik pa laikam klausoties Laura Valtera ziemas dziesmu vārdos un visu laiku jūsmojot par ziemas pasaku visapkārt! 

Kādās mājās gatavojās bluķa vakaram, cits pārlika randiņu uz citu dienu, jo vēl tik daudz kas jāpaspēj līdz svētkiem, kāds vēl steidza atskaitēm atskaites uztaisīt… Bija manāma intensīva aktivitāte lielpilsētas apvidū, tas saucamais - pirmssvētku drudzis. Tikai rūķu auto pilnīgā mieriņā un prieciņā vizinājās pa piesnigušajām ielām tā lēni un nesteidzīgi, kā filmā, raugoties uz svētku kņadu it kā no blakus esošās realitātes…Bija ļoti sasnigušas lielpilsētas ielas, ka šur tur pat sniega kalni pārauga mazus cilvēkbērnus…
Šī bija brīnišķīgām emocijām piesātināta diena!
Līdzi paņemtais prieks pārauga plašā SIRDSPRIEKĀ!
Sirdspriekā par SATIKŠANOS!
Tepiķīši satikās ar savām jaunajām mājām un saimniekiem, rūķis satikās ar sev ļoti tuviem cilvēkiem un likās, ka šis ceļojums bija ilgi gaidīts, lai atkal satiktos ar cilvēkiem, kuri ir tik ļoti savā būšanā sirsnīgi!
Es sastapos ar tiiiik plašu cilvēkmīlestību! 
Vai ziniet, cik daudz labu cilvēku mums ir līdzās?!
Vai ziniet, cik ļoooti dāsni ir cilvēki, kuri dzīvo sirds mīlestībā?!
Vai ziniet to?!?!
Man ir miiiilzīgs prieks, ka manā realitātē ir tiiiik skaisti, dāsni, sirsnīgi cilvēki!
Es zinu, ka mēs visi kopā spējam šo pasauli labāku darīt!
Vai ziniet, kā garšo karsta piparmētru tēja ar vēlējumu “Lai veiksmīgs mājupceļš”?!

Tā garšo pēc ežu ģimenes mīlestībiņām, tā garšo pēc vasaras gaišajām naktīm, tā garšo pēc sirdsbūšanas vienā taktī, tā garšo pēc… Tagad tā garšo jau pēc vēlotas ziemas nakts, pēc sasnigušiem lielceļiem un ziemas tepiķīšu rūķu brauciena…Joprojām tējas krūzīte stāv uz plaukta un smaržo pēc vienkāršas cilvēcības.

Sasmaidījies par ežu ģimeni, kura sarūpēja šo tējas krūzi?! Nu ja, tā ir viena brīnišķīga ģimenīte, kura dzīvo Ežu ielā un darina brīnumainus ezīšus mazajiem ķipariem. Tāpēc arī tiiik daudz mīlestībiņas bija šajā tējas krūzē! (Hedgehog Home)

Tas, cik lielu cilvēkmīlestību es saņēmu šodien, spēj pasauli sasildīt, kad tai salst, spēj manu mammu aizkustināt līdz asarām tiiik ļoti, ka arī viņa turpina ticēt labajam arvien vairāk, cilvēku dāsnums par viņas roku darinātajiem tepiķīšiem viņai uzdāvina vēl vienu malkas kravu un vēl vienu siltu ziemu…


Ar sirdsdziļu pateicību rūķu auto ieripoja sētā jau stipri pāri pusnaktij…  No rīta automašīnā tika krāmēti tepiķīšu saiņi, turpretī tagad tika krautas laukā dāvaniņas, kuras saņēmu pie katras satikšanās. 

Tās visas bija tik ļoti mīlīgas un sirsnīgas! Rūķim vēl ilgi nenāca miegs…Viņš smaidīja par katru SATIKŠANOS, par KATRU!!!

Mīļie! CILVĒKI IR ĻOTI, ĻOTI LABI!!! 
Es zinu, ka LABAIS vairo LABO, ka SIRDSSILTUMS var sasildīt OTRU, ka MĪLESTĪBA IR!!!

Vien būt savā SIRDSBŪŠANĀ, savā RADĪŚANAS PLŪSMĀ un dāvāt pasaulei savu labāko versiju, savu VISLABĀKO!

I R    L A I K S

I R   C E Ļ Š

I R   V I S S

Šis ir nevienkārši citāds Laiks. Laiks, kurā katrs, pilnīgi katrs to pieredz savā apziņas laukā.


Kas ir Tavs apziņas lauks?! Ko jūti Tu un redzi, dzirdi, radi?! Vai savu pasauli vēl radi kā cilvēks ego, pieķeroties amatam, diplomiem, algām, priekšniekiem, citu cilvēku sastādītiem mērķiem un citu cilvēku radītai realitātei?!


Vai esi jau pacēlies mazliet augstāk sevī un jūti pasauli, kā brīnumaināko vietu, kur radīt savu realitāti, kā Dvēselei, kā tikai Cilvēks Dvēsele spēj radīt bezgalīgās mīlestības/radīšanas lauku?!


Kur esi Tu, mans draugs?!


Šķiet, turbulence paātrinās ar katru mēnesi un, nu jau arī dienu…

Vienu rītu pamosties absolūti laimīgs, bet jau pēc stundas esi nelaimīgākais cilvēks pasaulē un jau nākamajā rītā ir atkal citas sajūtas un šķiet, tas vakardienas stāsts vairs nav par mani…Vien spēt šajā turbulencē nepazaudēties svešādos kairinājumos, nepieķerties, kāda patiesībai, bet sajust to dievišķo stīgu smalki vibrējam savā krūšu kurvja apvidū…Šī smalkā stīga vibrē, tā pulsē katru mirkli, 24/7 un vēl vairāk…tas ir nepārejošs pulsējums, kopš mirkļa, kad esi ienācis šajā Zemē…


TAGAD šis pulsējums pieredz paātrinājumu tieši tajā mirklī, kad tam ir pietuvojušās bailes, nesapratne, neziņa, neizlēmība, šaubas, neticība, nepārliecinātība, nevēlēšanās un viss tas, kas sākas ar ne-….


Un tad notiek sprādziens, gluži kā salūts, kas stipra klepus veidā laužas uz āru, radot elpas trūkumu, jo tam vairs nav vietas fiziskajā ķermenī, vai panikas lēkmēs sāk ķermenis vibrēt, jo kaut kas laužas uz āru, vai rokas pirksti sāk vibrēt ātrāk un ātrāk, jo…


Tā ir SIRDS, kura laužas laukā no gadu simteņu aizvērtām durvīm…


Tā vēlas tikt sadzirdēta, sajusta, samīļota, tā vēlas še Būt!


Cik ilgi izvēlēsies būt aklais, nedzirdīgais vai nejūtīgais, vai nelaimīgais, vai upuris vai saslimušo statistikas papildinātājs…Cik ilgi?! Es zinu, jau zinu, ka savu lomu mēs izvēlamies paši un es zinu arī to, ka katram savs laiks un savs ātrums šajā dzīves trasītē…Un nav jau labākas vai sliktākas, pareizākas vai nepareizākas, spilgtākas vai ne tik spilgtas lomas, jo katra loma šajā teātrī ir ļoti, ļoti vajadzīga.


Vien sadzirdēt to Augstāko režisoru, kurš klusi klusītiņām saka mums priekšā, ka tagad ir Laiks paspēlēties citādāk.


Ir LAIKS!


Ir Laiks pirmssvētku drudzī uzdāvināt sev vienu vakaru GAISMAS. Tikai vienu…vairāk it neko…Vienu Tagad, vienu Rīt un Parīt un…

Katru vienu jau citādāku!


Ir Laiks šajās šūpolēs noturēties līdzsvarā. Jo viss mums ir, lai šūpotos Ticībā, Cerībā, Mīlestībā. VISS mums IR!


Ir Laiks izplest spārnus un pieņemt lidojumam labvēlīgos laika apstākļus arī ziemā esot, un vasarā un pavasarī un rudenī…


Ir Laiks sajust sevi kā vērtību šeit uz Zemes! Sajust sevi ļoti vajadzīgu esam un sajust visu ļoti vajadzīgu sev…


Pacelt acis augstu, jo augstu un raudzīties tālāk pār robežām savām.


Ir Laiks atdoties Debesīm! Pilnībā paļauties Augstākajam režisoram un sacīt – es nezinu kā man būt, bet es vēlos lūgt, lai vadi mani, jo Tu zini, kā ir vislabāk man! Un tad iet, iet roku rokā ar sava Augstākā Es piedāvāto scenāriju.


Sper vienu soli Tagad...


I R   L A I K S!

/19.12.2021./

ZIEMAS SATIKŠANĀS JĒKABPILĪ

15.12.2021.

Šodien jūtos kā dzirkstošs šampanietis!

Tik dzirkstošs prieks ir piepildījis mani, kopš vakarvakara, kad piedzīvoju šī gada pēdējo PUNKTIŅmandalu meistarklasi Jēkabpilī! 

Viens sauciens pēc iedvesmas, radošuma, kopābūšanas spēka…

Kādas jaunas telpas, kas vēlas pieredzēt sevi jaunās būšanās…

Viens atsaukšanās sirds impulss…

Un savienojoties Vēlmei + Vietai + Došanas priekam =

piedzimis brīnumaini skaists Gaismas vakars Daugavas krastā. Tās Daugavas krastā, kurā šobrīd iestrēguši ledus vižņi. Daugavas plūdums šobrīd stāv, jo tā ir gana ritējusi…Mēs plūstam dziļāk…Dziļāk savā SIRDSTELPĀ.


Vai zini, kas ir Miera telpa Rādha Jēkabpilī?!


Tā ir vieta, kurā skumjas pārvēršas priekā, nevarēšana 
pārtop par varēšanu, radīšanas prieks pārtop dzirkstošā priekā, tā ir vieta…Kur Dvēsele radot gūst piepildījumu!

Aiz baltajām durvīm paliek Tava vakardiena, Tavs vecais, nepārliecinātais, ikdienas darbiņos sagurušais cilvēciņš.

Un acu priekšā atveras Šrī jantras pārpilnības spēks! Tas ir netveramais, ar aci neieraugāmais spēks, kurš pārveido Tevi jaunajā…Un Tu topi par savas dzīves radītāju! Šeit un tagad, šajā mirklī!

Ar dziļu pateicību meitenēm par kopradīto Gaismas vakaru, paklanos katrai Dvēselei, kura vakar pievienojās šajā brīnumainajā vakarā.

Mēs satikāmies, apskāvāmies, mēs smējāmies un notraucām asaras, mēs jutām un sajutām, mēs raudzījāmies acīs un ieraudzījām prieka dzirkstis, mēs pārsteidzām viens otru ar dāvaniņām, mēs krāsojām un punktojām un atkal krāsojām un radījām to jauno Zemi, jauno pasauli, kurā vēlamies būt... Kurā vēlamies būt priekā, mierā, harmonijā, labestībā, nesteidzībā, pieņemšanā, sapratnē, cieņā, brīvībā, pārpilnībā un pieticībā, bet visvairāk jau MĪLESTĪBĀ!  Mēs jutām un sajutām sevi, kas esam mēs tajā jaunajā pasaulē?! Kāds ir mūsu pienesums, ko mēs varam dot Visumam esot šeit uz Zemes?! 


Cik sākotnēji sajūtami telpā ienācis bija ārējās turbulences smagums, tik noslēgumā telpa mirdzēja zelta putekļos, gan fiziskajā plānā, gan smalkajā…

Mēs visas kopā atvērām spārnus, lai lidotu augstāk par cilvēcisko ego, uz Dvēseles būšanu! Mēs noslēdzām vienošanos ar prātu par harmonisku līdzāspastāvēšanu!

Mēs kaisījām zelta putekļus savā dzīvošanā un izrotājāmies ar dimanta pērlēm, kā visgreznākās karalienes, savā pārliecībā drošas un brīvas!

Mēs ļāvām jantrai darīt ar mums visu, kas tai ir jāpadara!

Mēs nomainījām ierastās, ērtākās balles kurpes, kuras nu jau pirkstu galus nospiedušas līdz mielēm, uz pavisam jaunām, vien vīzijās izsapņotām, vēl pavisam neievalkātām kurpēm, kuras ir darinātas no mūsu sirds vēlmēm un nodomiem, no Debesu dāsnās mīlestības…


Nepieprasot, vien lūdzot Debesīm mums palīdzēt pieredzēt savu patieso Sirds būšanu!

Un šī debesu kombinācija – telpas + meitenes + PUNKTIŅmandalas ir tik saskanīgas, ka


Laiks skrien, lido un visādi citādi pārvietojas mega ātri un tik nejutīgi, ka gribas būt vēl un vēl un vēl…Bet nepieķeroties it nekam, mēs dodamies tālāk, lai šo kopradīto prieka šalti, šo atvērto Gaismas lauku ienestu katra savā realitātē un vēl tālāk…


Ziemas satikšanās vakars Jēkabpilī, @radha_miera_telpa 
tika kopradīts, kā krāšņš svētku, prieka, mīlestības un gaismas vakars! Un es ticu tam, ka šajā vakarā mēs Visumā ienesām klēpi gaismas, daudz klēpju gaismas, mēs uzdāvinājām Visumam sevi vislabāko! 

Mīļās meitenes, lai šis vakars viegli vibrē katrā no Jums un aicina uz savu radīšanu katru mirkli!


Lai šīm telpām IR būt!


Tā ir vieta, kur laiks apstājas un Dvēsele atveras!

Es patiesi esmu pateicīga un laimīga, ka varu darīt to, ko daru un piedzīvot tiiik krāšņu šī gada meistarklašu noslēguma ciklu! 

Par jaunu Sākumu TAGAD! 

Par jaunām satikšanām JAUNĀ gadā!

Par VIETĀM, kurām būs būt un CILVĒKIEM, kuriem lemts ir satikties!

RĪTA RITUĀLU STUNDA

/11.11.2021./

Pirms 1 gada tas bija man jauns sākums un iespējams, arī Tev?!

Kas ir mainījies pa šo laiku?!

Viss un nekas!

Viss :

Mani rīta rituāli ir mana ikdienas sastāvdaļa!

Mana sirds plūsma vēl plašāka!

Mans Gars stiprāks!

Mana cilvēkversija top par arvien labāku versiju!

...

Nekas:

Mans iekšējais miers IR!

Mans esības prieks IR!

Radīšanas gars IR!

Prāta miers IR!

Darīšana IR!

Cilvēces nemiers IR!

Pasaules mainība IR!

Laikmetu grieži IR!

...

Un kā ir Tev?! Tu, kurš sāki DARĪT toreiz vai turpinies arī Tagad?!

Toreiz, no 95 + sāka DARĪT tikai trešā daļa. Miiiilzīga pateicība šiem ļaudīm, jo es ticu, ka viņi savu šodienu rada prāta mierā un sirds priekā!

Es ticu, ka pārējie, kuri ielika + toreiz, ar vēlmi Darīt, bet tomēr neuzsāka to darīšanu, ka TAGAD Jūs esat to darītāju vidū, ka Jūs TAGAD esat kļuvuši par savas realitātes radītāju?! Vai tomēr joprojām domājiet, ka vajadzētu...bet ir tiiik daudz iemeslu vēl nedarīt?!

Mīļie, TAGAD ir īstais laiks! Nokavēt mēs nevaram neko, bet katrs jauns darīšanas solis, Tevi aizvedīs pie Tavas vislabākas cilvēkversijas tuvāk un tuvāk...TAGAD ir LAIKS!

Jo Tu taču jūti, ka pa vecam vairs nevar, ka viss mainās un arī Tev ir jāmainās! Sāc ŠODIEN - TAGAD!

Lai Tavi rīta rituāli top par Tavu dzīvošanu! Lai Tie Tevi iedvesmo radīt katru savu dzīvošanas mirkli priekā, vieglumā, mierā un paļāvībā!

Lai izdodas mums visiem! 

Būt vienam no Eņģeļu komandas, būt klātesošam tīrā, gaišā un patiesā mīlestības plūsmā...Tā bija un ir patiesa laime! 

Tā ir tā dzīvošana sirdī!

Vienkārši Būt! Būt Lielā Radītāja daļai šeit uz Zemes un izstarot savu sirds gaismu!

Mans stāsts par retrītu top, jo lēnām veras vaļā sajūtu lādīte, kurā ir satilpuši visi notikumi, kurus izdzīvojām šajās dienās…Tas bija tiiik ļoti jaudīgi un bezgala priecīgi! 

Mīļā Aija, no visas sirds pateicos par mūsu tikšanos! 

Kad sirds pieskaras sirdij, tad vārdi ir lieki...jā, tad lēnām pār vaigu rit asaras, kā apliecinājums Dievišķajai mīlestībai! 

Mīļie, draugi - Eņģeļi, es esmu pateicīga visiem Jums, par mūsu kopradīšanu! Tas bija ļoti jaudīgi!

Es ESMU! Savā sirds plūsmā, savā mīlestības plūsmā! 

*************

Быть одним из команды Ангелов, присутствовать в чистом, ярком и истинном потоке любви ... Это было и есть настоящее счастье! Это и есть - живи сердцем! Просто быть! Быть частью Великого Создателя здесь на Земле и излучать свет своего сердца!

Моя история об ретрите все еще открывается, медленно открывается сундук чувств, в котором хранятся все события, которые мы прoжили за эти дни ... Это было так мощно и бесконечно радостно!

Любимая Айя, от всей души благодарю Вас за нашу встречу!

Когда сердце прикосается к сердцу, тогда слова лишние.... да, тогда слезы медленно текут по щеке, как свидетельство Божественной любви!

Дорогие друзья-Aнгелы, я благодарнa всем вам за наше сотворчество! Это было очень мощно!

Я есмь!

В потоке своего сердца, в своем потоке любви!
*****
Šī ir atsauksme manas Gaismas pavadones Aya Aya rakstam sociālajā vietnē Facebook:

РЕТРИТ НОВОГО ВРЕМЕНИ- ЧИСТОТА ПРИСУТСТВИЯ СЕРДЦА.

Все поездки, не случайны для человека и в его присутствие в определённом месте, несет его уровень слияния сознания с данной местностью.

Кто-то приезжает, охватывая лишь ментально- астральные, эфирно- физические уровни, как просто человек в роли путешественника.

Но те, у кого Сознание уже расширилось и вышло хотя бы за ментальный уровень человеческого Сознания, уже Творят Высшую Божественную историю.

Присутствие такого расширенного Пробуждающегося Сознания, несет огромное влияние на все сферы реальности, всего человечества в целом, так как Высшее проявляется через него на этой Земле.

Мы живем сейчас во времена самого настоящего Перехода- апокалипсиса старой системы сознания и эгрэгоров, поэтому всё происходящее на планете - совершенно не случайно . Мы живём во времена разрушения нашего старого разрушающегося сознания- души и всё это происходит именно сейчас, мы видим, как поднимается весь низ из души человека, люди болеют, хотя на самом деле - это уникальная возможность очиститься, как при жизни, так и при выходе из тела.

Когда, человек “спит” Сердцем- он не может видеть в этих всех событиях Божественную Любовь и великую Заботу Творца, в этом очищении и Переходе.

И только, зрелая душа, будет с Радостью принимать путь освобождения от своей темноты иллюзии и отдаваться этому опыту, в Принятии его и такой уникальной возможности при жизни.

Моя жизнь- давно не моя, как человека, я Отдалась Богу- Творцу и Он ведёт меня, как и всё, что я передаю из своего Сердца, Он вкладывает с Любовью в меня и те все наши потрясающие встречи и даже то, что я пишу сейчас.

Счастлива, что могу вести людей, как Проводник и показывать пример Новой жизни, жизни Сердцем, как трансформировать и выходить из темноты иллюзий.

Счастлива, когда вижу, целый автобус настоящих Ангелов, прилетевших на ретрит в Грузию, даже не догадывающихся, как люди, о всех предстоящих Чудесах Творения на Земле и их огромном влиянии сейчас на всю планету и человечество, через Единство наших Сердец.

Творец поДарил нам и показал всё Волшебство Новой Земли и пространства, мы уже были и жили на этой Земле, все вместе.

Потрясающей Красоты Грузия и группа Ангелов, выполнила свою работу, своим Присутствием Единства Любви.

Освобождение душ животных и людей, через наш портал и Волшебное появление одинокого бражника- радужное насекомое, похожее на колибри, в подтверждение.

Посвящение в Священные Коды Царицы Тамары, нашего замечательного гида.

Дельфины, приплывающие на наши Богослужения и даже танцы дельфинов в ответ на наши мантры и наше общее с ними плавание- это Волшебство Любви.

Огромный трезубец Шивы, появившийся в Небесах, над нашими головами, а после превратившийся в танцующего Шиву.

Наш Божественный СПА, где мы работали с камнями и эфирными маслами, исцеляли душу, наполняли Светом и Чистотой Любви.

Божественная Красота гор и моря, каждой частицы Мироздания- мы были всем.

Было много мест, куда нас отправляла Вселенная, где необходим Свет Единства наших Сердце.

Я очень Благодарна всем своим частицам Сознания- Сердца, за общее Творение Любви.

Сейчас, такими поездками- ретритами, мы создаем Порталы Света на Земле, их всё больше и больше, после, они сольются в Единое поле и проявится на Земле тот Рай, который вы уже видели, мои родные.

Не бойтесь терять себя старых, родные, Новый мир на пороге.

Мир Любви и Радости.

С Любовью, Айа- Поток Света и Любви. Проводник в Высшие измерения Сознания. Мастер Вознесения.

19.oktobris 2021.gads

Vidzeme, Amatas upe

Par tiem burbuļiem…par šodienu…

Es vēroju dabu.

Daudz līdzsakarību.

Tie lielie burbuļi dikti ātri plīst…tad nāk nākamais un nākamais un vēl nākamais…tie mazie tie ņiprākie, tie ilgāk noturās…bet viss, pilnīgi viss plūst un pāriet…

Uz mirkli apstāties sakarsušajā pasaulē un vērot…kur mana un Tava enerģija plūst?!

Vai tā ar katru jaunu vilni plūst un mainās…vai tā pret vēju plūst vai ļaujas tā pa vējam?!

Varbūt šis ir tas laiks, kad atgriezties savā sirdsplūsmā?! 

Jo tā nekad nepāriet…tā vienmēr IR! Patiesa un īsta! Tā IR!

Un kā būtu, ja mēs katrs atgrieztos savā sirdsplūsmā un savienotos vienā lielā okeānā, no kura visi esam nākuši?! 

Kā būtu?!

Es dzirdu, redzu, jūtu un sajūtu…VISU!

Kā būtu???

18.okotbris 2021.gads

Pēc RETRĪTA GRUZIJĀ

Par savu Sirds meistari, Gaismas pavadoni AYU

Ja Tev ir kāds cilvēks, kurš Tevi iedvesmo, kurš sniedz, kādas mācības, kuram Tu virtuāli seko līdzi, RODI iespēju ar viņu satikties dzīvē. 

Lai sajustu viņa sniegtās mācības dzīvošanā, lai pabūtu viņa enerģētiskajā laukā, lai ieskatītos acīs un ieraudzītu viņa sirds plašumu, lai sajustu viņa patiesās mīlestības elpu, lai sajustu viņa daļu sevī un savu daļu viņā, lai paceltos augstāk sevī, pateicoties šī cilvēka klātesamībai…


Ja šis cilvēks dzīvo sirdī, ja viss, ko viņš saka, nāk no Dievišķā Pirmavota, ja viss, ko viņš rada un dara nes labumu visām dzīvām būtnēm un radībām, ja viss, kam viņš pieskaras, sajūt mīlestības enerģiju, tad zini- tā ir viņa patiesība šeit uz Zemes un tā var tapt arī par Tavējo… Un Jūs kopā variet radīt vēl plašāku mīlestības telpu, gaismas lauku šeit uz Zemes!  Un Tavs piepildījums var būt atgriešanās savā dievišķajā būtībā, savienošanās ar savu sākotni un savienošanās ar plašāku Visuma telpu sevī un sev apkārt. 


Un tā VAR būt!


Un var būt arī citādāk… ka viss, kam Tu esi sekojis caur datorekrānu, klausījies caur austiņām, lasījis un uzbūris sev kopējo telpu prātā un iztēlē, ir bijis tikai šķitums - Tevis radīta ilūzija…Satiekoties dzīvajā plūsmā, Tu sajūti savu prāta nemieru, Tu nejūti savu sirds atbalsi viņējā, Tu ieraugi, kā Tavas ilūzijas šķīst…pa vienai vien tās izšķīst, gluži kā rasas pērles zūd, saulei austot - satiekoties dzīvā plūsmā, mostoties savā apziņā…

Un arī tā var būt!


Kad saule debesīs un Tavā sirdī, tad Tu esi savienojumā ar savu Augstāko Es un Tu esi tīrā, bezgalīgā mīlestības plūsmā. 

Tāds ir ceļš uz Lielo Patiesību! Vien prast ATŠĶIRT škitumu no patiesības.

JUST un SAJUST ar savu SIRDI! 

Savienoties ar Lielo Radītāju un atgriezt sevī viņa daļu!

Un tas IR iespējams šajā dzīvošanā!


Esmu pateicīga VISUMAM, ka sākotnēji šķietami neiespējamo, esmu pārradījusi IESPĒJAMĪBĀ! Viss ir iespējams, ja vien ticam, uzticamies, ļaujamies un paļaujamies savai SIRDSSAJŪTAI! Viss!!! 


Man bija tā laime satikties ar savu Sirds Meistari @aya_aya_potoksveta dzīvajā plūsmā, ciešā klātesamībā.


Es novēlu arī Tev, lai pārtop virtuālās tikšanās - sirsnīgās un piepildītās klātesamības satikšanās! 

27.septembris 2021.gads

Pēcsajūtas pēc GOBAS DEJAS #5 septembrī

Tik saules samīļota ir šī Zeme !

Šodien ir pateicības sajūta krūtīs. 

Cik ļoti mēs spējam radīt VISU!

Es ticu, ka šīs saules piepildītās dienas ir Debesu pateicība mums visām kopā un katrai atsevišķi, ka mēs spējām vienoties un Būt Gobas dejā arī septembrī…kad laukā jau basās kājas mazliet salst, kad satumst jau tad, kad vainagi vēl tikai top, kad ugunskurs tiek iekurts pirms viesu sanākšanas sētā, kad viss tik ļoti sauc uz rudeni…

Uz mirkli, uz vienu vakaru mēs apturējām skriešanas, iešanas,

ņemšanas un visas lietošanas…un tikai uz mirkli mēs visu, visu sevi veltījām Došanai, Piepildīšanai, Samīļošanai, Atdošanai…Tikai uz mirkli...Bezgalīgu…

Es TAGAD raugos savā, tā vakara, sajūtu kaleidoskopā, kur sajūta nomaina sajūta, kur bildīte nomaina bildīti, kur viss, kā siltā, visaptverošā mīlestībā rada to dievišķi krāšņo esēšanu. 

Gaidīšanas prieks. Priekšnojautas. Radīšana.Satikšanāsprieks. Apskāvieni. Tuntulēšanās. Ziedi. Kopbūšana. Vainagu radīšana. Buršanās. Rotāšanās. Košums. Uguns. Lietuslāses. Kustība. Savienošanās. Smarža. Krāsas. Sajūtas. Sirdspuksti. Smaidi. Pieskārieni. Garša. Miers. Klusums. Nepateiktie vārdi. Sajustie mirkļi. Ļaušanās. Debesu pieskāriens. Gaismas zibšņi. Zemesspēks. Karsts akmens. Siltas zeķes. Pieņemšana. Atdošanās. Vīru zumēšana.

Salūts. Nodomspēks. Iekšējs prieks. Svētki. Notikums. Kopradīšana…būs vēl un vēl un vēl…

Gobas deja rudenājos izdejota...

PLAŠI …

VĒL PLAŠĀK... pāri Zemes malai, pāri mākoņu pļavām, augstu, augstu Debesīs un dziļi, dziļi Zemes sirdī un sirdī manējā un Tavējā…Lai IR!!!

Gobas dejas tilts iemirdzējās caur Alūksni, Saldu un Aizkraukli, Jēkabpili, Mālpili, Rīgu un Dzidriņām, caur Siguldu un @saulisu.darzs.berzkalnos, līdz pat Dublinai… Vai spēj sajust to gaismas tīklu, kurā esam Tagad un Vienmēr?! 

Ar kļavu lapām ierakstīts šis stāsts Visuma grāmatā! Pateicībā un Mīlestībā! 

Pateicība @anada.konditoreja, personīgi @inese_madlane par sapņu īstenošanu mūsu garšas kārpiņām- par jubilejas krāšņajām kūciņām (#5)! Bija baudīgii, ļoooti…

24.septembris 2021.gads

PAR TO, KĀ PIEPILDĀS NODOMI, KĀ SATIEKAS CILVĒKI, KĀ RADĀM NOTIKUMUS

BROCĒNI

Pirmdienā mēs devāmies ceļojumā uz Kurzemi. Ar konkrētu mērķi un vietu un laiku. Caurbraucot Brocēniem, Saldum un Skrundai…

Braucam un es sākotnēji pie sevis, bet pēc brītiņa jau skaļi, saku savam Mīļajam – es tak varēju atpakaļceļā ielikt kādu meistarklasi Saldū, Skrundā vai Brocēnos. Varētu iepriecināt savas meitenes pirms rudens cēliena?! Bet, ko nu vairs, esam jau ceļā un tas vairs nav iespējams un man līdzi ir tikai mazais ceļojuma komplekts – tikai viens lielais, smagais čemodāns ar meistarklasē nepieciešamajiem materiāliem, personīgām vajadzībām, ja nu pēkšņi uznāks nepārvarama vēlme punktoties. 

Tajā mirklī es pieķēros pie telefona, lai paveiktu vēl dažus darbiņus un ieraugu, ka man atnāk ziņa Instagramā no zināmas meitenes. Lasu un neticu savām acīm, viņa raksta: “Sveiki, vai brauciens uz Brocēniem būtu jums par tālu ar punktiņmandalu meistarklasi?”

Vispirms es sasmaidos, par to, ka – kopš kuriem laikiem viņa mani uzrunā uz Jūs?! Bet iedomājos, ka varbūt telefons kaut ko “sagļukoja” un smaidot, nekavējoties atbildu viņai– ka patiesībā jau Latvijā nekas nav tālu un , ka burtiski pēc pāris stundām būšu Brocēnos (caurbraucot) un, ja vien vajag, jau rīt varam meistaroties punktojoties. 

Izrādās, zināmās meitenes kontu pārvalda asistente un šī asistente mani uzrunājusi caur viņas kontu, nu, kā tas mēdz notikt – nepārejot citā kontā, raksta tik iekšā, jo tās mirkļa idejas deg, tām vajag nākt laukā tagad un tūlīt – nekavējoties. 

Abas divas sasmējāmies par šo kļūmi, tad pievienojās zināmā meitene, kurai arī pārsteigums, ka Sarmīte kaut ko viņai ierunā, tā kopā jautri pačalojām un sarunājām tikšanos jau nākamajā dienā.

Otrdien jau bijām Brocēnos, brīnišķīgā, gaumīgā vietā – Ražojums Bodnīca MEZGLOtava un mēs jau saskāvāmies ar Evija Pētersone, kura tiiiik ļoti vēlās Punktiņmandalas Brocēnos!

Šī bija neparasti skaista satikšanās!

Viņa nezināja par mani neko un es tieši tāpat – neko par Viņu. Vien tā iepriekšējās dienas sarakste un audio sarunas lika smaidīt.

Cik ļoti mūsu sajūtu impulsi saved kopā ar līdzīgiem sajūtu cilvēkiem. Iepriekšējā dienā Evija vēl noteica – bet es tak par Tevi neko nezinu, būs jāpajautā Lindai vai jāpameklē google, kas es īsti esmu?! Es viņai teicu – netērē laiku, rīt satiksimies un tad jau arī uzzināsi, kas es esmu. Viņa tā arī darīja. Nemeklēja info, vien gaidīja šo dienu, kad mēs satiksimies un apskausimies. 

VIŅA tik ļoti piestāv šai vietai, šai Ražojums Bodnīca MEZGLOtavaI un Bodnīca ir viņas karaļvalsts, kur viņa peld kā zivs ūdenī. Kur viņa ir pazīstama ar katru suvenīra radītāju.

Un es šajā vietā ieraudzīju tik daudz zināmu darinājumu, tik daudz zināmu cilvēku, kuri šos brīnumiņus rada.

Tik skaista ir tāda sajušana un sirds zināšana. 

Pačalojām ar Eviju. Viņa sajuta mūs un es sajutu vietu un Viņu un skat, jau tūlīt, tūlīt, 28.septembrī mēs radīsim brīnišķīgu atvasaras vakaru Brocēnos Ražojums Bodnīca MEZGLOtava.

Būs sveces, raibie paklājiņi, spilveni, krāsas, smaidi, čalas, pārsteigumiņi un gaisā virmos patīkami sirsnīga enerģija, lai rudeni pieredzētu citādu - caur un ar PUNKTIŅmandalas

Tieši tik ātri piepildās nodomi un top jaunas, skaistas satikšanās!

Mīļā Evija Pētersone, Tu esi lieliska!!! 

Uz satikšanos, jau pavisam drīz!

Mīļie, ieklausieties un sadzirdiet savus sirds impulsus un steidziet tos piepildīt! Tie vienmēr Jūs aizvedīs uz vietām, notikumiem, cilvēkiem, tieši tur, kur Jums ir jānonāk tieši tajā brīdī! 

Vien sadzirdēt un ļauties pieredzēt savas sirds impulsus… 

Uz satikšanos BROCĒNOS, otrdienas vēlvakarā, 28.septembrī plkst.18.

10.septembris 2021.gads

Piektdiena

Vidzeme, Velmeri

Kāds brīnumains rīts ir atkal piedzīvots!

Ar smaidu sejā un prieku sirdī, ar slapjām kājām līdz ceļiem, brienot pa lauku pie viskrāšņākās margrietiņas un ar slapju dibenu, sēžot rīta rasas piepildītā pļavā, vērojot buciņu rīta rotaļas, ar sirdsklusuma baudīšanu, ar saules mošanās ceļu…

Un mājās atgriežos piepildījusies ar prieka, laimes un veseluma enerģiju!

Lai mana šodiena ir krāšņa savā piepildījumā!

Un Tavējā ar’, lai krāšņa!!! 

SEPTEMBRĪ… satikšanās Jēkabpilī...

Šis ir krāšņākais Dvēseles piedzīvojums šajā nedēļā!

Kādā omulīgi radītā namiņā, sanācām kopā mirkli pirms…

Pirms rudens Saulgriežiem.

Mans nodoms šai reizei bija ļoti apzināts - piepildīt ikvienu sirdi ar mieru, prieku, krāsām, gaismu, mīlestību un visu to, kas ceļ mūsu vibrācijas, paplašināt arvien vairāk un vairāk, katras Dvēseles gaismas lauku…Lai tad, kad Zeme atkal no jauna pacelsies augstāk savās vibrācijās, mēs spētu būt savā sirds centrā, mēs spētu būt savā Gara spēkā, mēs spētu būt savā prāta mierā un kaut mazliet, tikai mazliet paceltos augstāk sevī, tā darot šo pasauli labestīgāku, mīlošāku, priecīgāku un gaišāku.

Visi, pilnīgi visi sirds nodomi piepildās! 

Mēs paplašinājām savu apziņas lauku, lai zinātu, cik ļoti svarīgi šajā Zemes un cilvēces pārtapšanas laikā, ir katram būt stipram savā pārliecībā, ka mēs katrs veidojam, radām šo pasauli, kurā esam, ka katrs mēs veidojam to kolektīvo apziņu, kurā esam, ka katrs, pilnīgi katrs ir ļoti, ļoti vajadzīgs šeit uz Zemes savā patiesajā, dievišķajā versijā… bez cilvēciskā ego nospiedumiem, bez naida, dusmām un īgnuma… Jo nav nekas ārējs, nav onkuļi un tantes un roboti un vēl visādas citādas būtnes, kas būvē šīs smilšu pilis uz Zemes, kurās kaut kas der, bet visvairāk jau neder, kuras brūk un gāžas, kurās ēnas pušu ir vairāk, kā gaismas, kurās…mums nav labi būt! Tie esam mēs visi - cilvēki! 

Audzēsim savu Gara spēku un būsim katrs savā apziņā Liels! Jo mēs esam Lielā Radītāja daļa, ikviens no mums! Radīsim Gaismas pilis, kur mīlestība mājo, kur prieks ir katrā logā un sirsniņā, kur laimīte čuč zem katra spilventiņa, kur dod un dalās smaidā, kur sirdis pieskaras sirdij, kur cilvēks cilvēku mīl, kur katram ir sava vieta Būt! Būt savā patiesībā tīram, gaišam un vērtīgam!

Pasaka?! Neiespējami?! 

Ja Tev tā liekas, palūkojies apkārt. Cik daudziem tā kļūst par iespējamību, cik daudzi (un varbūt tomēr maz) jau tā dzīvo, vai ieraudzīji kaut vienu laimīgu cilvēku sev līdzās esam, šajā nevienkāršajā pārtapšanas laikā?! Nē?! Tad izkāp laukā no savas birstošās smilšu kastes un dodies jaunā ceļā! Ceļu ir daudz, atliek vien uzņemties atbildību un iet! Iet uz citu būšanu, pavisam citādu, kādā esi dzīvojis līdz šim! Jāiet būs pašam, ceļš pulēs Tevi un Tu ceļu, ir tikai jāuzdrošinās Būt pašam! Brīvam! Radītdrošam! Patiesam! 

Jau vairākas dienas es esmu tajā Gaismas laukā, kuru mēs visas kopā saradījām Jēkabpilī!  Tā ir silta, silta sirds sajūta! Es zinu, ka mēs topam arvien vairāk un vairāk! Es zinu, ka man ir iedots viss, lai es būtu savā apziņā liela un es katru mirkli radu savā mīlestības plūsmā esam un tas ir bezgalīgs lauks, kurā var būt ikviens, kurš no sirds to vēlas. Es esmu pateicīga ikvienai meitenei, kura pievienojās šajā vakarā!

Mīļās, pateicībā par katru Gaismas staru, par katru sajūtu, smaidu, vārdu, klusuma mirkli, par asaru, par radītprieku, par Jūsu vēlmi būt citādāk- labāk, par Jūsu atdošanos radīšanas procesam, par Jūsu atvēršanos vairāk un vairāk savā mīlestības plūsmā! 

Mīļā, Iveta, būt Tavā mājā, Tevis radītajā miera ostā, bija patiesa laime! Tik harmoniski viegla ir Tava esība! Tik bagātinoša! Lai viegli vibrē mājiņas sienas tajā iekšējā priekā, kuru saģenerējām. Lai IR!!!

Viss, viss, ko mēs radam TAGAD vibrē vēl ilgi...vēl ilgāk, kā mēs spējam apjaust...tas ierakstās mūsu nākamībā, kurā mēs esam TAGAD un VIENMĒR! 

Kas ir tas, ko radi Tu?! Kā vēlies būt, ko just, ko sajust

Izvēlies un radi! Tu vari! Tu vari vairāk, Tu vari bezgalīgāk, Tu VARI! ESI brīvs!

Mūsu dzīpariem savītais Gaismas lauks tiks ziedots Saulgriežu ugunij, lai tā transformē to vēl plašākā, vēl lielākā, vēl tālākā, vēl bezgalīgākā, vēl...pāri Zemes malai! Lai visa pasaule IR Gaismas un Mīlestības pils! Atliek vien noticēt un ticēt, cik dievišķā cilvēka daba ir bezgalīga un plaša!

Esmu patiesi laimīga un pateicīga, ka jūtu savus sirds pukstus, ka ļauju Debesīm mani vest šajā ceļā, kurā esmu zīmulis Dieva rokās un Tas raksta caur mani šos esības krāšņos stāstus caur Punktiņmandalām, caur vārdiem, skatieniem, smaidiem, pieskārieniem, apskāvieniem, caur līdzāsbūšanu, caur satikšanos, caur...Brīvu un plūstošu esību! 

Es dalos šajās gaišajās un priekpilnajās sajūtās, lai caur tām iet plašumā šis radīšanas prieks, tā darot un radot gaišāku pasauli! 

Iedvesmojies un radi savu būšanu laimīgāku - LAIMĪGU! Tu vari! Un Tu...un Tu...Mēs varam! Vien J Ā D A R A - J Ā R A D A ! 

Uz satikšanos jaunos radīšanas Notikumos, sirds dziļos Dvēseles esības mirkļos!

Es dzīvoju tepat starp Jums…

Dziļā cieņā un pateicībā,

vienmēr Jūsu Punktiņmandalu Sarmīte

❤❤❤

Un, lai tas patiešām neizklausās kā pasakā, bet, ka tā arī var dzīvot un būt, te būs meiteņu sajūtas pēc kopradītā piedzīvojuma. Un palūkojies tālāk par savas smilšu kastes malām, varbūt šie cilvēki ir Tev līdzās un Tu vari iedvesmoties kopā ar viņiem, no viņiem:

"Super mīļš paldies par vakardienu! Es burtiski dievinu to dzirkstījošo lauku, ko caur tevi visas kopā uzbūrām.  Man pilnīgi viss patika! Māju saimniece tik jauka sieviete, smarža vienkārši perfekta, meditācija tik dziļa.. Un tie smaidi, smiekliņi, kopā būšana!

Paldies! "

" Bija ļoti jaudīgi un iedvesmojoši! Šodien jau jūtos pilnīgi savādāk!

Mīļš paldies! Tiešām vakardien ļoti aizrāva mandalu veidošanas process un domāju, ka noteikti darīšu un mēģināšu vēl! Paldies par iedvesmu un labiem vārdiem! 

Man bija prieks ar Tevi satikties! Domāju, ka noteikti tiksimies vēl! Paldies!"

"Mīļā Sarmīte ! Šoreiz man akcentu gribās likt uz tavu balsi. Viņa vienmēr ir bijusi skanīga, bet šoreiz īpaši izjutu, kristāl dzidru runas skanējumu un arī tu pati ķermeniski tāda dzidra, tīra viegla. Tu jau mani sapratīsi. Mājās braucot un agri braucot jau uz darbu man ausīs skanēja tava samtainā balss. Ļoti izjūtas tava ezoteriskā un mīļotā nodarbes izaugsme. Pateicībā un dziļā cieņā. Mīlu tevi beznosacījumā."

Baudu tavu bagāto valodu un prieka asaras sarosās acīs, cik ļoti precīzi tu visu esi sajutusi. Un dāvaniņas tavas radītās, nevaru vārdiem izteikt, kāda vērtība priekš manis tās ir goda vietā ir noliktas manā guļamistabas svētnīcā. Dzīve ir skaista bez bailēm, ar uzdrīkstēšanos un uzticība savām iekšējām vērtībām."

"Paldies Tev, Sarmīt, ka Tu esi. Paldies, ka varu būt un tikties Tavā punktiņgrupā."

5.septembris 2021.gads

Svētdiena

Vidzeme, Velmeri

Manas rīta piezīmes…


Labrīt, LABRĪT! 


Tik daudz saules pasaulē, cik rīta saules staros un dzeltenajās ziedu pļavās un vēl vairāk…

Tik daudz prieka līdzās, cik 6 maziem stirnu bukiem, cik mazam teliņam pieglausties pie mātes siltā sāna un vēl vairāk…

Tik daudz krāsu visapkārt, cik mežrozīšu sarkanajos augļos, cik lapu sārtumos un zaļumos un vēl vairāk…

Tik daudz miera manī, cik rīta klusajā mežā un vēl vairāk…

Tik daudz mīlestības pasaulē, cik tā ir manī un man visapkārt…un vēl vairāk… bezgalīgi skaisti ir būt te uz Zemes šīs! 

Es katru rītu un dienu un vakaru radu mīlestībā! 

Lai arī Tava šodiena ir prieka, saules, mīlestības piepildīta! 

31.augusts 2021.gads

Otrdiena

Vidzeme, Velmeri

IR AUGUSTS...

Šodien raugos ar dziļu PATEICĪBU uz savu piepildīto augustu!


Tiiiik sātīgs, krāšņs un bezgalīgi mīlošs tas ir bijis man!


Esmu zīmējusi un skanējusi, smējusi un klusējusi, uzņēmusi ciemiņus un devusies pati ciemos, pajutusi senākās pilsētas šarmu, dāvinājusi brīnumskaistus baudīšanas mirkļus un saņēmusi dziļas mīlestības apliecinājumus, esmu dejojusi un plostojusi (Punktiņmandalas uz plosta Daugavā)...Esmu bijusi līdz pagurumam pagurusi un līdz bezgalīgam enerģijas pieplūdumam lidojoša...


Mana pateicības vēstule turpinās...tā top gara...tieši tik gara, cik garš ir bijis augusts...Ar 31 jaunu rītu, ar 744 sajustām stundām, ar..


ES ESMU RADĪJUSI SAVU VISVISPIESĀTINĀTĀKO AUGUSTU TAGAD!


Vēl brīdi dārzā starp vībotnēm stāvēt, tad projām doties...


Atrodi šodien savu mirkli pateicības vēstulei savai vasarai! Un nesaki, ka Tev nav laika, jo rīt bērns uz skolu jālaiž, vēl bantes jāgludina un kurpes jāspodrina un jāpaskumst, ka rīt jau septembris, ka tik vēsa un pelēka diena, ka vīrs nepalīdz, ka bērni neklausa, ka skolotāji pieprasa un valdība murgo... 


PATEICĪBA silda sirsniņu un iededz gaismiņu ēnas pusē...Pamēģini un Tu to sajutīsi.


Tā ir Tava dzīvošana, kurā ir VISS, ko esi pats radījis!
Pieņem it visu un pateicies, ka tas VISS Tev ir!!! Un, ka tas VISS esi Tu pats! Un Tu sajutīsies ļoti, ļoti bagāts un mīlošs un Tu visu paveiksi ar mīlestību...VIEGLI!


Lai Tev izdodas ar vieglumu un pateicību pieredzēt ŠODIENU!


Ir augusts...

30.augusts 2021.gads

Pirmdiena

Vidzeme, Jaunpiebalga



PUNKTIŅMANDALAS LIELKRŪZĒS

Vakar bija silti. Ļoti, ļoti silti. 

Lielkrūzes posās Punktiņmandalām un PUNKTIŅmandalas posās uz Lielkrūzēm.

Tiiik ļoti gaidīta šī satikšanās visiem. 


Es Lielkrūzēs iemīlējos toreiz, tālajā 2013.gada vasarā. 

Tā jau neskaitāmas vasaras un ziemas man ir vieta, kura ir ļoti īpaša . 

No lielākajiem Līgo svētkiem, līdz krāšņākajam Rūķu ciemam Ziemassvētkos.

No Piparkūku namiņa, līdz Punktiņmandalām tajā. 


Vēl gribējām noķert vasaru aiz astes, vēl pielikt daudzpunktu aizejošajam augustam...Bet lietus lija bez mitas...Un mēs iekārtojāmies Piparkūku namiņā. 


Tur tikko bija izkurināta krāsns, ieejot tajā, ķermeni apskāva tīkams siltums. Sirds siltums un uguns siltums. Kad ir silti, tad sejā vienmēr rotājas smaids, bet sirsniņā prieks. 

Stūrī stāv lielā, senā pūralāde, uz kuras lielais lukturis ar iededzinātu sveci, pretējā kaktā veca, veca gulta ar izšūtu sniegbaltu spilvendrānu...kā pasakās un senās filmās. 


Gar namiņa mazajām loga rūtīm lēnām ritēja lietus lāses. Telpas vidū lielais saimes galds.


Lēnām manis punktotās mandaliņas ieņem vietiņu te uz logu rokturiem, te - pūralādes, te pie ieejas durvīm, te - tējas kannai līdzās...Tai katrai ir savs stāsts un nu, arī sava vieta. 

Pavisam drīz šajā telpā tiks radīti jauni stāsti.


Jauni TAGADNES stāsti. Par augustu un sakarsēto vasaru. Par zvaigznēm un kosmosa kuģiem.. Par mammas mīlestību un radošā spēka modināšanu.
Par...katrai tapa savs sajūtu stāsts. Caur katru punktiņu izgaršojot savu Tagadnes mirkli.


Tik ļoti, ļoti silti bija vakar. Siltā namiņā radās silti sirds stāsti punktiņmandalā. 


Bija kopāsanākušas meitenes no Valmieras un Straupes un Rubenes un Rīgas. Visas no tālienes sabraukušas, lai izstaigātu Lielkrūžu sētu, lai uz mirkli laika ratu apstādinātu tikai sev un ļautos radīšanas plūsmai. 


Mīļās, meitenes! 

Ar Jums kopā esot bija ļoti, ļoti silti, mierīgi un gaiši. 

Lai viss, ko mēs vakar sakustinājām un iekustinājām, lai viss plūst uz izdošanos, uz piepildīšanos, uz Jūsu pilnīgāku būšanu.

Ar mīlestību un pateicību laižat vaļā visu veco un nokalpojušo, visas skumjas, raizes un ciešanas un radiet savu dzīvi mīlestībā.

Jūs esat lieliskas! Jūs esat tik gaišas, stipras un maigas!


Pateicībā Lielkrūzes Piparkūku namiņam par tā saimes elpu. 

Pateicībā Valentina Dolmane par namiņa kurināšanu, par rūpēm un sirdssiltumu. 

Pateicībā katrai Dvēselītei, kura atbrauca un ar kuru kopradījām sirds siltumu katrā un katrai. 

Ik pa laikam sajutu piparkūku smaržu no pērnās ziemas, reizēm likās, ka aiz loga krīt lielas sniega pārslas...Tā aizejošā vasara māja ardievas ar krītošām koku lapām, tā smaržoja tikko ceptā biezpienmaize un kaut kur aiz stūra sadzirdēju, kāda dziesminieka balsi...kā laiku un telpu un bezgalību...cik labi, ar tevi var neizlikties...kad tu manī skaties, es esmu patiess...


Tā mana sirds atsauca atmiņā visas manas satikšanās Lielkrūzēs. 

Šis laiks ir par neizlikšanos, par patiesumu un īstumu.

Īsta lauku sēta, īsta krāsns, īsts saimes galds, īstas un patiesas Dvēseles, īsta satikšanās un īsta būšana tagad!!!

Silti! Ļoti, ļoti silti...

26.augusts 2021.gads

Ceturtdiena

Vidzeme, Velmeri

Vakar piedzīvoju SIRDSPRIEKU!

Tas ir PRIEKS par to, ka lielā uzņēmumā IR cilvēki, kuri vēlas saviem darbiniekiem dot to LABĀKO -kaut ko priekš SIRDS un DVĒSELES! 

Es ar PUNKTIŅmandalas biju daļa no Latvijas Pasts Talantu programmas! 

Es no sirds PATEICOS Latvijas pasta personāla attīstības vadītājai Aiga Liepa, kura klausot savai sirdsbalsij, izvēlējās PUNKTIŅMANDALAS!

Jā, jā un vēlreiz jā- PUNKTIŅMANDALAS ir SIRDIJ un DVĒSELEI!!!

Pateicos katram klātesošajam par uzticēšanos, sajušanu un prieka dzirksti!  

Lai Esat savā sirdsplūsmā! 

Maģisks ir tas mirklis, kad prāta nemiers pārtop rāmā radīšanas mierā, kad no nezinīša, pārtop meistarā, kad no skumjām rodas prieks, kad no tumsas rodas gaisma, kad no… Tik nebeidzami un neatkārtojami ir šie pārtapšanas mirkļi!

Šī savienošanās vienam ar otru un vienam caur otru, rada bezgalīgi plašu iespēju lauku, kurā paust savus zināmos talantus un kurā apjaust vēl nezināmos talantus! Vien atļaut būt SEV PAŠAM- īstam un patiesam!

Ja katrā uzņēmumā būs darbinieki, kuri IR savā sirdsplūsmā, es ticu tam, ka uzņēmuma veiksmes stāsts taps arvien plašāks un plašāks! LAI IR!!!

Un, kas gan būtu mans piedzīvojums bez TELPAS sajušanas?! 

#māksliniecisksviesunamskupolmājāārpuslaika ir vieta, kuru saimnieki RADA esot savā sirdsplūsmā. Degošām acīm un sirdīm Viņi rada vietu, kur piedzīvot savu iekšējo krāšņumu! TELPA ir klātesoša šajos klusuma, radīšanas, pārtapšanas, miera un iekšējā prieka brīžos. Kad rodas vēlme izkāpt no ārējās pasaules ātrvilciena un tikai uz mirkli, varbūt pavisam īsu, varbūt nedaudz garāku, SAJUST citu TELPU-dodies uz Māksliniecisks viesu nams kupolmājā Ārpus laika… Esmu droša, ka saimnieki parūpēsies par visām baudām, jo te ir padomāts priekš visām maņām! Un viss, kas nāk no sirds, viss atver citu sirdis un viss top gaišāks, veselāks (no vārda “veselums”) un krāšņāks! 

Pateicos Jums par mūsu sirsnīgo “virtuves” sarunu! (Kā zināms, visdzīvākās un patiesākās sarunas bieži vien notiek virtuvē… bez maskām un izlikšanos)…

Lai Jums Māksliniecisks viesu nams kupolmājā Ārpus laika vienmēr viss ir ļoti, ļoti labi! 

Vēl viena mana SIRDSPRIEKA diena atstājusi brīnumaini skaistu nospiedumu manā Visumā! Pateicos Debesīm par savu Sirds ceļu! 

23.augusts 2021.gads

Pirmdiena

Diena pēc pilnmēness kulminācijas

GOBAS DEJAS laiks

Visu dienu spīdēja saule. Vējš plēsa ozola nokaltušās lapas. Manas rokas plūca lielos saulespuķu ziedus. Viss viegli vibrēja gaidās. Gobas dejas gaidās...

Tā bija SVĒTKU DIENA! 

Svētki SAULEI un ZEDIEM un ZEMEI un GOBAI un MUMS, tiiik skaistām Dvēselēm vienkopus sanākušām un visam VISUMAM svētki! 

Tajā vakarā Gobas dejas gaismas tīkls pārklāja vai visu Latviju: no Liepājas līdz Alūksnei: iemirdzējās Jelgava un Ķekava un Rīga un Ragana un Mālpils un Dzidriņas un Velmeri un Jēkabpils un Alūksne un....es ticu, ka vēl plašāk un vēl plašāk iemirdzējās sirds gaisma!

Mēs dejojam Zemei, mēs dejojam mieram sevī un pasaulē...mēs dejojam savienojoties ar Zemes un Kosmosa enerģijām, mēs dejojam sajūtot savu sirds centru, mēs dejojam dziedinot sevi un otru un visu planētu Zemi, mēs dejojam apzinoties savu maigumu un spēku vienlaikus, apzinoties savu Lielumu un sajūtot sevī Lielā Radītāja daļu, mēs dejojam…Paplašinot apziņas lauku un verot vairāk un vairāk vaļā savas sirds durtiņas, lai mirdzētu! Mirdzētu savā sirds mīlestībā! 


Sirds gaismā viss top mīlestībā! Sirds gaismā sagurušais saņem spēku, skumjais rod prieku, nomaldījušais atgriežas savā kodolā, pārestības pārtop dāsnā mīlestības enerģijā!

Šobrīd līst un līst bez mitas...Visu nedēļu mūsmājās līst...It kā Māte Daba, gribēdama ar katru lietus lāsi piepildīt Zemes centru, ar to maigumu, ar sievišķo spēku, viedumu un mīlestību, kuru mēs visi kopradījām tajā svētku vakarā. Lai tik līst. Lai Zeme atgriežas savā Veselumā!

Lēnām veras vaļā sajūtas...kā tāda sena pūralāde, kura ir bezgala liela un, kurā ietilpst Visuma zinības, tās sirds zinības, kuras raisās pēc tik stipriem un jaudīgiem Notikumiem kā bija šis. Tā veras vaļā mana sirds! Un es ticu, ka katras klātesošās būtnes Sirds telpa tapa plašāka!

Mēs radām sirds telpu, kurā topam par vērotājiem. Par tiem vērotājiem, kuri pieņem it visu sev līdzās esošo un rada savu būšanu sirds sajūtās un pasaulē izstaro mieru,harmoniju, maigumu, prieku un mīlestību. 

Katra izdejotā Gobas deja manī atver jaunus apziņas apcirkņus, katra mūsu satikšanās ir mana pacelšanās augstāk sevī un pateicoties ikvienai klātesošajai sirdij, man ir šī iespēja AUGT, AUGT līdzās un kopā esot ar ikvienu!

MĪĻĀS! MIRDZIET!

Mirdziet, kad Jūs smejat, mirdziet, kad asras līst, mirdziet, kad ir ļoti, ļoti viegli un visvairāk mirdziet tad, kad mazliet sāp...MIRDZIET!

Mūsu mirdzums dziedina mūs, mūsu mirdzēšana dziedina PaSauli! MIRDZAM!


Mīļās, es no SIRDS, no savas mazās LIELĀS sirds pateicos Jums katrai! 

Pateicos par to, ka TU, tieši TU esi tik ļoti īpaša, ka tieši TU esi tik maiga un, ka tieši TU esi tik SKAISTA! (vārds "skaista" jātver plašāk, daudz, daudz plašāk, pāri visām sapratnēm...)

Es no SIRDS pateicos Signe Munkevica un Lidija Stebere par Jūsu spārniem! Par to, ka devāties tālāk nest sirdsgaismu! Esam savienojumā Gobas dejas tiltā pār Latviju! 

TU ESI ZEMES SPĒKS UN MĪLESTĪBA!

Uz satikšanos rudenīgajā Gobas dejā septembrī! 

Laikā, kad Zeme pacelsies augstāk savās vibrācijās un laikā, kad mēs esot savā sirds centrā, pacelsimies augstāk SEVĪ! Tuvāk savam Gara spēkam!

#5 GOBAS DEJAI BŪS BŪT!

PATEICĪBĀ!

19.augusts 2021.gads

Ceturtdiena

Vidzeme, Velmeri

Dienas miljonais laimes mirklis…

Kad debesis ir atkal…vaļā, jā, vaļā un nevis pušu un cilvēkam jāuzliek ielāpi tām…

Debesis ir vaļā!!! 

Esam arī mēs sirdīm vaļā un tad būs patiesi būt, bez pušumiem un ielāpiem! 

Viss dievišķais ir vienkārši krāšņs, viss cilvēciskais- sarežģīti vienkāršs.

Mīlestība ir vienkārša.

Mana sirds ir vienkārši vaļā!

IR! TAGAD! 

#labosajutumajvieta #vidzeme #dabasmiers #sirdsmīlestība

11.augusts 2021.gads

Trešdiena

Vidzeme, Velmeri


…tu esi mana mīlestība…

Pateicības rituāls, kādam brīnišķīgam pārim viņu 5 gadu kopbūšanas gadadienā… 

Lai sestajā iesoļotu ar vēl plašāku mīlestības plūsmu…

Stāsts ir par Laiku, kuru uzdāvināt sev! Laiku, kurā viens bērns nerauj aiz svārku malas vai otrs nekāpj uz pleciem, lai tikai sadzirdētu viņu… Laiku, kurš ir tikai Viņiem! Tikai Viņiem diviem! Kaut vai vienu dienu, vienu mirkli, tikai diviem būt! 

Un Labo Sajūtu Mājvietai ir prieks dāvināt Telpu un Laiku, lai Būtu! Lai būtu Laiks Viņiem! Tā paplašinot savu mīlestības lauku mēs topam Lielāki savā mīlestībā! 

Lai Top Viņiem vismīlošākais sestais kopbūšanas laiks! 

…es esmu tava mīlestība…

0:00 / 1:00

117Madara Šicāne, Ilze Daukste un vēl 115 lietotāju

7 komentāri

1 lietotājs dalījās

Patīk

Komentēt

Dalies

29.jūlijs 2021.gads

Ceturtdiena

Sausajā Daugavā pie Ķekavas

NO SAULESLĒKTA LĪDZ SAULESRIETAM

VIENAS SAULES ŠODIENAS MŪŽS

(PUNKTIŅPLOSTS #2)

Bija plkst.2.30, kad man nozvanīja modinātājs, lai celtos augšā un postos uz PUNKTIŅPLOSTU. 

Jau no iepriekšējā vakara manī bija sakustināts enerģētiskais satraukums, ka bija grūti iemigt, likās, caur mani plūst Vēstījumu rindas, viena pēc otras, idejas skrien caur mani, kā ātrvilciens pazemes tuneļos…Viss tik ļoti ņirb un kust, ka iemigt neiespējami…Lūdzu, Debesīm, lai tās ļauj man vismaz pāris stundiņas izgulēties, lai jau 2.30 atverot acis, jūtos spēkā, iedvesmā, drosmē – radīt savu šodienu UNIKĀLU! 

Jau 3.10 dzēru rīta tēju un baudīju savu iecienīto griķu pārslu putru. Baudīgi!

Saausoties, kas notiek aiz loga, sadzirdēju sen nedzirdētas skaņas, it kā pa palodzi sistu lietus lāses?! Līst! Laukā līst stiprs lietus, kā tautā sakām – gāž lietus. Hmmm, tieši pēc stundas – 4.10 man jau jābūt uz plosta un visa mana radīšanas elpa jāvērš uz telpas radīšanu uz upes?!

Būt vai nebūt, tāds ir jautājums?! 

Skaidrs, ka BŪT! Ne mirkli manī nenotrīsēja varbūtība, ka mūsu PUNKTIŅPLOSTS nedosies piedzīvojumā. Ne mirkli…Paraugos telefonā, arī no plostnieces nav ziņas, tātad, viss ir labi. Jo iekšējā sajūta zina – citādāk nemaz nevar būt.

Viss, kas nāk no sirds ir patiess un notiekošs. Raugi, vai viss, kas notiek Tavā dzīvošanā ir patiess un nāk no Tavas sirds?!

3.40 dodos laukā uz auto. Lietus lēnām rimstas. Atnāk ziņa no plostnieces – “Labrīt! Te pie manis – jau vairs nelīst! Mākonis ir prom! Viss notiek!”

Domās saku, ka arī pie mums sāk vairs nelīt un mākonis arī ir prom un es dodos ceļā. 

Šoreiz jūtama vasaras otra puse – rīts ir tumšs. Vēl pa kādai lāsei nokrīt lietus, bet sirdī patīkams prieks mostas.

Ķekavā ieraugu īpaši skaisto debessmalu, kur satiekas austošā gaisma ar aizejošo lietus mākoni. Viss ir līdzās! 

Es ieraugu – austošo gaismu, ko ieraugi Tu?! Izvēlies!

Plosts vienreiz jau noslaucīts, noslaukam vēlreiz to, lai ātrāk vējš to izžāvē.

Saule aust.  Lēnām iekrāsojot debess malu, pavisam lēnām, virzoties uz Rīgas pusi.

Te nu atkal – vairāk pa labi saule, vairāk pa kreisi – mākoņi, kuri itin nemaz neliecina par saulainu dienu. 

Bet saule aust, jo citādāk nevar, tā vienkārši IR! 

Vai esi kādreiz mēģinājis Būt, tā vienkārši BŪT, neuzdodot jautājumu – kāpēc, kāda tam jēga, kas ir mans uzdevums, kuram no tā labums?! Saule vienkārši IR!  Tā spīd, neprasot un nepieprasot! Es mācos BŪT, tā vienkārši. Un sanāk. Ar katru mirkli, jo labāk.

Šodien nav nekādu priekšnojautu, kā varētu būt, kas sagaidāms, nekā…Ir tikai viena silta sajūta – viss IR ļoti, ļoti labi! 

Es būšu savā mīlestības plūsmā, lūgšu Debesīm, lai caur mani runā Visaugstākais Radītājs, lai viss, kas no manis plkst fiziskajā plānā šodien – ir tikai mīlestībā radīts.

Esam. Esam visas satecējušas priekpilnas uz plosta, lai jau tūlīt, tūlīt dotos upē. 

Ak, viens ceļabiedrs ir aizsnaudies. Ko nu?! Arī viņam ir jāizdara izvēle – doties šurp vai palikt guļot. Mēs piedāvājam doties šurp, viņa pieņem mūsu aicinājumu, viņa izdara izvēli – savējo izvēli. 

Viss turpinās – mēs peldam. Ar stipru balsi, skanīgu Suitu lūgsnu, dodamies upē-dienā-piedzīvojumā iekšā. Upe skan. Ieskanas diena un tai līdzi skanam arī mēs.

Šī diena bija par zibšņu domu piepildījumu.

Nu, piemēram, izbraucot no mājas –caur mani izskrēja doma. He, vizualizēju, kā tā doma caur mani skrien?! Vai doma vispār māk skriet?! Vai tai vispār ir iespējams caur mani izskriet?!

Atgriežos pie tās “izskrējušās” domas – caur mani izskrien doma, ka ļoooti sen nav lasīta skaista dzeja.

Jau pēc mazliet vairāk kā stundas, es sēžu upes vidiņā, austošas saules apmirdzēta un baudu Maijas Laukmanes dzeju Kristīnes lasījumā. Es smaidu. 

Nu, kā tas var būt, ka šitik ātri piepildās nodomi?! Vai tiešām es vēl par to šaubos?! Jā, tieši tik ātri šobrīd piepildās mūsu visi nodomi! Viens Gaismas ātrums, viens nodoms ir dzīvs!

Vēro, kas ir Tavi nodomi, vai Tevi un pasauli Tev apkārt augšupceļoši tie ir, vai tomēr tie, kuriem vairāk tā mīnuss zīmes enerģija ir piejaukumā?! Varbūt izvēlamies visi tos labos nodomus ģenerēt?! 

Starp dzejas rindām, plostam lēni slīdot, paņemam arī stopētājus, kuri ir iebriduši līdz ceļiem jau ūdenī un, kuriem sirds kliedz, cik ļoooti grib uz mūsu plosta. Lai notiek, ņemam ar’! Šķiet, arī šī cilvēka nodomi piepildās zibenīgi – vēl tikko bija siltā gultiņā, bet skat, jau līdz ceļiem Daugavā un vēl pēc mirkļa – līdz galam vaļā radīšanas plūsmā?!  Un vēl pēc mirkļa tiek skaļi pausti apsolījumi Radīt! Atgriezties radošajā plūdumā! Lai Top! Lai patiesi tas izdodas!

Man tīk vērot to mirkli, kad radošās enerģijas spēks ir tik liels, ka tiek izšķīdināti prāta uzstādījumi, tiek nojauktas robežas starp prātu un sirdi un cilvēks savienojas ar savu brīvo radīšanas plūsmu un ļauj sev būt. Tas ir netverami skaists mirklis! Šķiet, sieviete, tad atveras kā zieds uz sauli! Es baudu šo pārejas brīdi…jo zinu, ka turpinājumā sekos brīnumaini skaistas atvēršanās.

Katrs cilvēka atvēršanās mirklis ir neparedzams. Tas atver tevi visu. Ja kāda rēta vēl sūrstoša tevī ir, tā atraujas vaļā un sāp. Caur sāpēm, kāda asara pār vaigu lēnām rit…

Un es pamanu katru sajūtu, es noglāstu ikvienu, kuram tajā mirklī sāp. Es zinu, ka viss, kas mums ir vajadzīgs – ir mīlestība! Viens sirsnīgs apskāviens spēj dziedināt, tā vienkārši ir. No siltas plaukstas pasniegta silta tējas krūze – var dziedināt. Kad radīšanas mirklī uznāk nogurums un gribās atlaisties rīta saulītē, lai tā mazliet vēl paaijā, tad ar mīlestību uzklāts plediņš spēj dziedināt. Mīlestība ir vienkārša. Vienkāršas rūpes par citu - ir mīlestība!

Raugi, citam atvēršanās mirklis liek būvēt jauno pasauli! Un tā top! Top apzināti, ar iekšējo sirds pārliecību, nepārprotami tiek būvēta jauna piedzimšana! Un es smaidu, cik laimīga es varu būt, jo esmu klātesoša šiem brīnumainajiem, stiprajiem radību mirkļiem!

Tik patiesi dzīvi tiek pieredzēti radīšanas stāsti! Jauni stāsti, kuri turpināsies katrā arvien plašāk, arvien dziļāk un arvien tālāk…Viss turpinās un turpināsies. 

Todien bija vējš. Reizēm stiprāks, reizēm ne tik stiprs un tomēr vējam ir vēja daba. Tas pūš un uzpūš manī mirkļa domu – a, kas būtu, ja kādu mandala iepūstu Daugavā?! Nu, kā gan tas izskatītos, kādas sajūtas pārņemtu to cilvēku, kā rīkotos es, nu, kā gan tas būtu?! 

Tu steidzies zināt, vai iepūta tas vējš to mandala tai upē?! Jā, jā…nepagāja ne pāris stundas, kad jaunā pasaule bija upē un piedzīvoja ūdens kristības. 

Un es raudzījos upē, starp ūdens zālēm, saules apmirdzēta peldēja mandala, ar visu jauno pasauli?! Es raudzījos, kā peld mandala, es vēroju, kādas ir manas sajūtas, es sajutu, ko jūt mandalas radītājs…Bija pilnīgs miers mūsos, tā, ka pilnīgs, jo šķita, tam tā ir jābūt! 

Nu, kā tas var būt, ka domas piepildās?! VAR! Vai tā bija nejaušība vai tomēr jaušība?! Visdrīzāk jau jaušība, jo jaunā pasaule ir svētīta! Ūdens svētīta! Tik maģiski spēcīgs bija mirklis, kad cēlām to laukā no upes…bija sajūta, ka mūsu plaukstās iegulst tikko dzimis bērns, vēl smaržojošs pēc augļūdeņiem, jau piepildījies ar jauno elpu dzīvošanai šai zemē…Mēs turējām rokās piebriedušu jauno pasauli! Lai Top!

Šī diena bija gara. No agra saules rīta līdz mēness apspīdētam vakaram. Tik ļoti piepildīta ar Dvēseles pārdzīvojumiem. Tik ļoti krāšņiem radīšanas stāstiem pilna. Tik ļoti pilna dziļām pārdomām par mūsu visu kopā esību, līdzās būšanu un sirds mīlestību, kuru pieredzu es pati, caur katru līdzās esošo. Dziļi. Ļoti, ļoti dziļi. 

Vakarā, atgriežoties mājās, pa mēness apspīdētu tiltu, biju pateicīga Visumam par šo iespēju pieredzēt šos sajūtu nospiedumus, biju pateicīga Debesīm par katru apskāvienu šajā saules dienā, par kopradīto brīnumu pasauli! 

Viena diena manā mūžā, kura vēl viegli vibrē manā šodienā…

***

Šķiet, tajā brīdī, kad piedzima ideja par PUNKTIŅPLOSTU, mēs pat nenojautām, ko šis Notikums nesīs Visumam. Tagad jau zinu, ka tas ir ļoti dziļš transformācijas process, kuru palīdz izdzīvot upe – ūdens stihija. Dabas spēks, rīta tīrība, Dvēseļu atbrīvotība un cilvēciskā ļaušanās, spēj radīt unikālas pārvērtības, ļoti īpašus sirds pārdzīvojumus. Visa skaistā, stiprā, brīvā saplūsme rada miniatūru vulkānisku izvirdumu daudzu cilvēku dzīvošanā, ļoooti daudzu. Un Visums to sajūt, kā zibspuldzes mirkļa zibsni, kas momentāli ierakstās kopējā Būšanas rakstā uz palikšanu. Šī viena “palikšana” aug un vairojas un rada atkal citus rakstus…Viss, viss, ko mēs domājam, runājam, darām, tiek ierakstīts Visuma grāmatā. Lai tajā rakstās šī vienas saules mūža diena! 

***

Mīļais lasītāj, tieši Tu, kurš šobrīd lasa šīs rindiņas, es novēlu Tev - lai katra rīta spožais, tīrais mirdzums atspoguļojas Tavās acīs un Tavos darbos!

Mirdzam, saules apmirdzētie!

*********

27.jūlijs 2021.gads

Otrdiena

Vidzeme, Velmeri

GOBAS DEJA JŪLIJĀ 

Ir vēl kāds pilnmēness izdejots Gobas dejā…

Mierpilni un dziļi.

Esam ļāvušās pieredzēt deju, kura ver mūsu apziņu arvien plašāk, caur kuru mēs sajūtam sevī Lielā Radītāja daļu arvien vairāk un vairāk.

Ikreiz, kad esam savienojušās ar rokām un sirdīm šajā dejā, šķiet, visas cilvēciski būvētās ego programmas, robežas, sētas izšķīst, viss neīstais šķīst un top caur sirdi patiesi brīvs, dzīvs un plūstošs! 

Es zinu, ka tas vakars, nakts un šoreiz arī rīts, vēl ilgi pulsēs katrā no mums un katrā tas pulsēs citādāk…un tomēr līdzīgi… Līdzīgi vienojoši, līdzīgi stipri, līdzīgi viedi un skaisti līdzīgi!

Šis bija ļoti īpašs vakars, jo pirmo reizi tika būvēts GOBAS DEJAS TILTS pāri visai Latvijai uz Bausku un Jūrkalni, kur mums pievienojās dāmas, kuras tieši mēnesi atpakaļ savienojās mūsmājās un tagad jau devās tālāk, savienot mūsu Zemes plašumus. To Gaismas un Mīlestības plūsmu mēs sajutām sirdīs! 

Mīļās, Rudīte Nīcgale un Vivita Jansone, no sirds pateicos par šo ideju un tās realizāciju! Mēs kopā radām pasauli labāku! Pateicoties tehnoloģiakajām iespējām un to pārvaldītājiem, mūsu stiprajam dzimumam, mēs varējām ieraudzīt viena otru… 

Šis bija mans sākotnējais nodoms - mēs vienā vakarā savienojamies mūsmājās, bet jau nākamajā pilnmēnesī mēs esam katra savā vietā, lai radītu katra savu plūdumu un mūsu mīļā planēta Zeme, lai top dziedināta un izgaismota arvien plašākā mērogā, lai cilvēce top savā sirdsmīlestībā brīva un laimīga! Lai Top! 

Dzirdi?! Zeme pulsē…SAJŪTI! 

No saules rieta līdz saules lēktam mēs bijām vienā sirdsritmā, vienā sirdsplūsmā un būšanā…

Es ticu, ka katras Gars top vēl spēcīgāks, lai šo Zemes pāradīšanu izdzīvotu apzināti! 

Un mēs katra topam cilvēciskajā līdzāsbūšanā arvien krāšņāka!

Zeme pulsē… Vai jūti?! 

15.jūlijs 2021.gads

Ceturtdiena

Sausā Daugava, pie Ķekavas

STĀSTS PAR PUNKTIŅ-PLOSTU

(Ja Tu jau esi sacepies, ieraugot vien manu garo stāstu, tas nozīmē, ka Tev pietrūkst pacietības un tas nozīmē, ka mēs vēl neesam satikušies PUNKTIŅmandalu meistarklasē...Nu ko?! Tev ir izvēle...VIENMĒR!

Bet, ja nopietnāk, tad jā - man ir ko teikt un visbiežāk es nemāku to pateikt īsi. Katram sava unikalitāte! )

Kādā dienā manā pasta kastītē atnāca ziņa – “Mani sauc Kristīne….Es dzīvoju burvīgā vietā pie Daugavas un vizinu cilvēkus ar plostu , mani īpašie ir saullēkti!!! Ja iespējams - sazināmies - kā būtu ar punktošanu uz plosta, Daugavas vidū, agrā, agrā rītā??? “

Ohohoooo, man jau patīk šitādi piedāvājumi, kas ir pavisam vēl nebijuši, ne man, ne arī pasaulei ar manis ģenerēto enerģiju. Man patīk sajust to pirmradītāja Garu šeit uz Zemes, jo Visumā viss jau sen ir izdomāts, vien es pati šo Notikumu radu TAGAD - PIRMOREIZ. Un viss, kas top pirmoreiz ir ar īpašu jaudu, ar īpašu enerģiju un viss notiek ļoti, ļoti viegli…Jo nav ekspektāciju, nav ilūziju par to, kā bija, kā varētu būt, vien viegla ļaušanās – viss būs lieliski!!!

Es vienmēr ļoti tuvu sajūtu tos cilvēkus, kuri raksta man uz e-pastu, jo es zinu, ka viņus vada viņu patiesais nodoms un viņi ir veikuši garu izziņas ceļu, kā atrast to e-pastu un viņi ir tik drosmīgi, ka uzdrošinās pajautāt, uzrakstīt vai kā citādi pieklauvēt man. Un tieši tāpēc, es vienmēr, vienmēr uz vēstulītēm pasta kastītē atbildu. Hm, un gribas jau teikt, ka vienmēr tās vēstulītes ir ar manu piekrišanu, viņu piedāvājumiem, vai arī saņemot manu atbalstu, ja vien tas ir nepieciešams, vai arī…katrai ziņai ir sava atbilde, jo nekad nederēs viena atbilde visām ziņām…

Bet stāsts par to, kā piedzima PUNKTIŅPLOSTA NOTIKUMS.

Mūsu sarakste, saziņa ar Tomsone Kristine notika ļoti, ļoti viegli. Mums nebija daudz laika, jo neko nevajag atlikt uz “kautkadvēlāk”, viss, kam ir jānotiek, jānotiek ir TAGAD. Es teicu – jā, Kristīne palūkojās laika prognozēs un tadammmm - 3.jūlijā mēs jau satikāmies Daugavas krastā, vietā, kur Kristīne rada savu mājvietu, vietā, kur lec saulīte rītā agri virs upes, vietā, kur PUNKTIŅMANDALAS dodas jaunā piedzīvojumā – punktošana uz plosta saullēktā.

He, vai Jūs domājat, ka es paspēju iedomāties, nez, kā tas varētu būt, vai rokas netrīcēs, vai nebūs bail, vai krāsas nenoslīks, vai es pati neiegāzīšos upē (jo peldu “suniski” un kādreiz jaunībā ir bijusi ļoti negatīva pieredze – tieši Daugavā es slīku un šīs pieredzes pēdas es sajūtu joprojām, bet katru dienu pa vienam solītim, es mēģinu doties savā piemājas dīķī arvien dziļāk un dziļāk, lēnām un pamazām, pa viena solītim, bet katru dienu…)….Nē, nē, nē, es vispār neko nepaspēju aizdomāties par to, ka varētu kaut kas neizdoties. Sirds mana sacīja – nevar neizdoties tas, KAM IR JĀIZDODAS!

Jau kādu laiciņu es biju darbojusies vienatnē, bez partneriem, bez kolēģiem un, te nu būs atkal jauna pieredze. Kā ir būt komandā ar kādu, kādu, kurš ir ļoti stiprs, kādu, kurš ir ļoti līdzīgu radīšanas enerģiju, kādu, kuram ir jauda, kā motorlaivai (un nevis plostam), kādu, kuru es vēl neesmu sajutusi “dzīvajā”…

Kā bija?! Bija ļoti viegli, ļoti jaudīgi, ļoti stipri un maigi vienlīdz, bija un IR ļoti VIEGLI. Es pēdējā laikā ļoti mācos dzīvot viegli, iet pa dzīvi tā viegliņām un to cenšos nodot tālāk arī meitenēm, kurām tas grozs ar “pīrādziņiem” ir tāds smagnējāks. Šis nu ir tas Notikums, kurš man rodas viegli, kurš noris viegli un kurš ir VIEGLS. Jo kā gan citādāk varētu doties upē, ja būtu smagi…

Agrie saules mošanās rīti ir VIEGLI. Tas SAULESZELTA mirdzums, kas piepilda visu upi un manu sirsniņu ir viegls…

Kā mums gāja?!

LIELISKI! ĻOTI, ĻOTI SKAISTI!

Viss, kas bija, bija no tīras sirds un mīlestības.

Bija agrs pamošanās rīts. Precīzāk, vien stundiņa bija pagulēta, jo iepriekšējā vakarā, kādā apburošā meistarklasē Jelgavas pusē uznāca negaiss. Tas uznāca tik pēkšņi, ka visi tepiķīši un spilventiņi vienā mirklī kļuva slapji, tik slapji, ka no tiem ūdens tecēja vieglā strūklā…Atgriežoties mājās mazliet pāri pusnaktij, man bija vien pāris stundas, lai šo visu savu mantību izžāvētu, lai jau tūlīt, tūlīt, varētu atkal tos klāt uz plosta, lai meitenēm būtu ērti un omulīgi. Lielpilsētas dzīvokļos tā šobrīd nav problēma, ja laukā ir +31, tad iekšā temperatūra ir x2 un, ja vēl ieslēdz divus sildītājus, tad izkalst pat visbiezākie tepiķīši un es esmu laimīga par to, jo ir kvalitātes, kas man pašai ir ļoti, ļoti svarīgas. Un skat, pulkstenis jau sit trešo rīta stundu, kad jāmostas un jādodas ceļā, lai jau 4 sajustu jauno radīšanas telpu -PLOSTU.

Ceļā izbaudīju sarkano debessmalu, kurā saulīte sāk vizuļot. Tie mirkļi man aizrauj elpu un lūpu kaktiņi paveras smaidā.

Daugavas krastā absolūts miers. Viss vēl gulēja, vien upe lēnām, pavisam lēnām modās, jo saulīte sāka lūkoties aiz koku galotnēm, jo spāres sāka savu rīta deju, jo kaimiņsētā suns sāka mosties…Un es ar Kristīni, jau gana pamodušās, radījām jaunā Notikuma vidi.

Šis ir ārkārtīgi skaists mirklis, mirklis PIRMS…

Tad mana sirsniņa tā viegli priekā trīc, tad rociņas un kājiņas kustās mazliet ātrāk, jo tās zina, kādam tiek RADĪTS PRIEKS! Vispirms jau es pati to prieka enerģiju noķeru un, tad dāvāju to citiem.

Nekad, nekad nedari kaut ko priekš citiem! Pats radīšanas process ir visvērtīgākais priekš sevis paša. Vienmēr dari to, kas Tev pašam patīk, kas Tevi iepriecina, tad zini droši, arī citiem tas patiks un citi iedvesmosies un citi sajutīs Tavu saradīto prieka enerģiju.

Un nav nekā neiespējama – arī uz plosta, kur teritorija ir ierobežota, kur kravnesība ir ierobežota, arī tur es VARU radīt vidi, kurā jūtos pati, kā svētkos, kurā jūtos krāšņi, brīvi un priecīgi, kurā RADU savu un citu RADĪŠANU mīlestības plūsmā.

Naksniņā vēl pārkrāmēju savus koferus, no tiem izņemot laukā to, bez kā patiešām var iztikt un tie, kuri ar mani jau ir tikušies, tie zina, ciiik ļoti neviegli ir šie koferīši, maigi izsakoties, cik daudz mazas, bet svarīgas lietiņas ir tajos iekšā un tagad man ir jāizdara izvēle – starp svarīgo un mazāk svarīgo, un izrādās, arī to es varu!

Svarīgi nepieķerties noteiktām, sevis uzstādītām prasībām, ļaut sev pašam būt vieglam un brīvam, jo neviens jau nezina, kā ir jābūt, kādas ir manas ieceres, vien es pati sevi varu nogalināt ar saviem nosacījumiem un ekspektācijām, bet katra diena iemāca ĻAUŠANOS un PAĻAUŠANOS.

Laika rādītājs viegli notrinkšķēja - bija pulkstens 5. Upes krastā jau sadzirdējām čalas. Gar krastu, viegli, vieglītiņām, satecēja meitenes. Ar smaidu sejā, acis mirdzēja austošās saules gaismā, bija sajūtams patiess bērna prieks par kaut ko vēl nebijušu…IR VIEGLI!

Mūsu “kosmosa kuģi” – PLOSTU rotāja vēl iepriekšējās dienas izlaiduma meijas, tās viegli smaržoja pēc tām dienām, kad mums bija 18 un, kad mēs baudījām izlaiduma nakti…TAGAD viss ir citādāk, mēs esam jau citas! TOREIZ arī mēs ticējām mīlestībai līdz mūža galam cilvēciskajās attiecībās, mēs ticējām, ka mēs varam mainīt PASAULI, ka visa pasaule mums ir atvērta, ka tā tik ļoti gaida mūs un tā noklās veiksmju, izdošanos paklāju un mēs galvu pacēluši dosimies LIELAJĀ DZĪVOŠANĀ iekšā, ka nu tik parādīsim vecākiem, kā ir jādzīvo. Un tā jau arī bija, līdz mirklim, kad sajutām, ka SAVU DZĪVI RADĀM mēs paši! Līdz paši izdzīvojām savas sāpes, traumas, neizdošanās, vilšanās un iemācījāmies PIEŅEMT savus vecākus un PATEIKTIES viņiem par visu, ko devuši mums, līdz paši sajutām, ka VISI šajā pasaulē ir kā ES, ka viss, kas man šajā dzīvē ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA, ka savu dzīvi veidoju es pati, nevis, kāds “biezais” onkulis vai kāds ārējs spēks pasniegs visu, kas man tik ļoti ir vajadzīgs. Šodien viss ir CITĀDĀK! Daudz, daudz plašāk, dziļāk, vairāk, viedāk, krāšņāk, pilnīgāk…CITĀDĀK! Liriska atkāpe par meijām uz plosta…

Kamēr devāmies upes vidiņā, mēs katra izbaudījām lecošās saules spēku, mēs katra tai palūdzām siltumu dienai, sirdij mieru un prieku, mēs ļāvāmies savienoties ar sauli, ūdeni, klusumu un mieru visapkārt…Mēs devāmies dziļāk upes plašumos.

Kad upe mūs jau bija ieaijājusi katru savā stāstā, tad notiek jauni pavērsieni un jādodas tālāk…

Un te nu bija laiks doties dziļāk arī savās dzīlēs, pavērt plašāk savu apziņas lauku un sirds durtiņas atvērt kaut mazu, mazu spraudziņu VAIRĀK vaļā caur PUNKTIŅMANDALĀM.

Daļa klātesošo meiteņu jau bija iepazinušas šo instrumentu un mani, viņas viegli smaidīja, citas – vēl tikai mēģinās sajust, kas tas par “zvēru”, ko tad es varu pasacīt - pasniegt, tās mazliet skeptiski vēroja mani…Ja vien es dalītos no prāta un intelektuālā līmeņa, man droši vien raustītos valoda, justos neērti un visādi citādi es justos nedroši, bet PUNKTIŅMANDALAS ir mans dzīvesveids, es par to runāju ar lielu degsmi, es tajā ESMU, es ar to esmu savienojusies it visos līmeņos, vismaz šobrīd tā IR. Un mana brīvā un patiesā būšana spēj izšķīdināt ledussienas, šaubu ēnas un citus uzceltos mūrus un sētas. Tā vienkārši ir. Mana sirdsmīlestība ir lielāka par prāta samezglojumiem un es esmu pilnīgi mierīga un ikreiz, kad sajūtu, ka kāds stiprāks prāts sāk cīnīties ar manu sirdsmīlestību, tā mana mīlestības plūsma top arvien plašāka un aptverošāka. Jo viss, kas mums ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA. Tieši tik vienkārši un nevienkārši vienlaikus. Ir jau arī pieredze, ka vislielākie skeptiķi, vēlāk kļūst par vissirsnīgākajiem atbalstītājiem. Un tā arī var būt, jo mums katram ir bijušas savas mācībstundas, mums katram ir savs viedoklis un priekštats no FB redzētā, no sabiedrībā dzirdētā u.t.t., bet kad esi sajutis pats caur un iekš’ savas sirds, tad viss top caurspīdīgāks, vieglāks un atvērtāks.

Un tā arī mūsu plosta savienība, pēc vairāku stundu darbiņa ar savām skumjām, sāpēm un asarām, kļūst atvērtāka, brīvāka, pieņemošāka un dodošāka…He, un te nu mēs ar Kristīni esam vienisprātis, ja vien varētu aizmukt no sevis, tad noteikti, kāda jau būtu devusies prom no šī piedzīvojuma neatskatoties, bet plosts ir upes vidū un nekā…piespiedu-brīvprātīgā kārtā nākas iziet cauri savām sāpēm un ciešanām un sajust to dievišķo spēku un mīlestību, kas katrā mīt un tikai pats vari noraut nost uzliktās maskas, atbrīvoties no lomām, kuras esi uzņēmies, domādams, ka tā vajag, tikai pats sevi vari atbrīvot no sevis uzliktām važām, rāmjiem un ierobežojumiem. Un tikai Tu pats vari sevi darīt BRĪVU, PATIESU un LAIMĪGU!

Un tad, tad jau doties mājās vēl priecīgākai, atvērtākai un mīlošākai.

Jā, PUNKTIŅMANDALAS ir spēcīgs instruments, lai tālāk dotos jau CITĀDĀK! Un tā ir miiiilzīga PRIEKA enerģija, kuru mēs radām šajā procesā, jo arī PRIEKS ir lielāks par sāpēm un ciešanām, PRIEKS ir mūsu pamatstāvoklis un, kad tā iemācās BŪT, tad ir PRIEKPILNA ESĪBA. Priecīgs cilvēks nekad nevar nodarīt pāri sev un citiem. Priecīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Laimīgs cilvēks pieņem un mīl sevi un visu, kas ir ap sevi.

Krastā atgriezāmies vēlāk par noteikto laiku, jo mēs ĻĀVĀMIES upes un sevis plūsmai, mēs ļāvāmies piedzīvot šo NOTIKUMU “līdz kaulam”, no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem, mēs piepildījāmies pilnas ar SAULES ZELTU, tā, lai varam mirdzēt VISU LAIKU, mēs sasmēlāmies agrā rīta SKAIDRO DZESTRUMU tik, lai mūsu prātus nekad un nekas vairs nespētu aizēnot, mēs piepildījāmies ar ikvienas SIRDSSILTUMU, lai turpmāk mēs varētu šo pasauli darīt arvien LABĀKU, vispirms jau caur SEVI pašu!

Re kā, caur šo stāstu esi bijis klātesošs, kādam jaunam piedzimšanas NOTIKUMAM – PunktiņPLOSTA piedzīvojumam!

Un, jā, mēs ar Kristīni viena otrai teicām “Jā” vēl kādai reizei un skat, tā reize būs jau TAGAD – 21.jūlija agrā rītā mēs atkal dosimies upē ar plostu un PUNKTIŅMANDALĀM.

Šī ir viena no Jaunā laika iezīmēm – sadarbība, mijiedarbība vienam ar otru, vienam caur otru, bez pieprasīšanas, bez pienākumiem, vien tīrā un atklātā atdošanās plūsmā no sirds. Šis ir laiks, kad visneiedomājamākās lietas/notikumi/cilvēki spēj savienoties un izveidot kaut ko ļoooti unikālu, šis ir laiks, kad es saku “Jā” ikvienam nebijušam un arī bijušam Notikumam, jo sajūtās zinu, tas Visumam patiks un man arī!

Par jauniem “PLOSTIEM”, sadarbībām un būšanām!

No sirds uz sirdi!

********************************************************

Kas to būtu domājis, ka es “uzkāpšu uz plosta” un nekāpšu no tā nost, jo man tas dikti iepatiksies?! Arī tā var būt…un SKAISTI BŪT!

Pateicībā, ja izlasīji līdz galam! Un, ja arī neizlasīji - arī Tev pateicos, jo arī tā var būt...Visam ir vieta būt!

25.jūnijs 2021.gads

Velmeri, Vidzemē

Jūnija Gobas deja izdejota

Ir pagājis tieši mēnesis pēc pirmās Gobas dejas mūsmājās. Mēnesis, kurā notikums seko notikumam, mēnesis, kurā kāds ir atspēries savām dzīves pārmaiņām, kurām gatavojās jau ilgi, bet vienmēr pietrūka drosmes. Mēnesis, kurā cita savu darbu piepildīto ikdienu ir viegli izdejojusi. Tik ļoti stiprs un jaudīgs ir bijis šis mēnesis katrai no mums, kuras savienojās brīnišķīgajā Zemes dejā, Miera dejā – Gobas dejā.

Mūsmājās šis mēnesis ir bijis neparasti skaists. Mūsu pagalmā ir “uzradušies” divi gobas koki. Mūsu mājās pavisam drīz ieradīsies gobas koka trepes. Viss tik ļoti ir saistīts ar šo koku, kas piepilda mūs ar vieduma enerģiju, kas savieno Zemes enerģijas ar Kosmosa enerģijām.

Kā gan pēkšņi uzradās tās divas Gobas līdzās mūsu kuplajam ozolam?!

Pavisam vienkārši – kad trepju meistars stāsta, ka mūsu trepes varētu radīt no gobas koka, es tik māju ar galvu, pat īsti nezinot, kā gan tas gobas koks izskatās, bet šis koks taču šobrīd tik ļoti ir manā enerģētiskajā laukā, ka es ar to esmu savienojusies cieši un tad ir kā mazam bērnam, vienalga kas, ka tikai rozā, vienalga kas, ka tikai no gobas koka?! Un nekavējoties droši, izzinoši pajautāju meistaram – a kā izskatās tas gobas koks?! Un viņš tikpat ātri man rāda – re, Jums rekur aug divas gobas. Un norāda man aiz muguras, līdzās esošos kokus…Mirklis klusuma pauzes…Jo mēs visu laiku domājām, ka tās ir lazdas, varbūt ne gluži īstās lazdas, bet kaut kādi lazdas paveidi jau ir. Izrādās – tās ir gobas?! Nu, vai tā ir vienkārša sakritība?! Domāju, ka tas ir ļoti jauši, lai mēs turpmāk varētu šo deju dejot līdzās šim kokam, šim simboliskajam tēlam, kurš ir izvēlēts par instrumentu, caur kura vieduma  un zināšanu enerģētiku tiek dziedināta planēta Zeme un cilvēce. Caur šo simbolu mēs nododam tālāk cilvēcei kopradīto mīlestības enerģiju, lai dziedinātos visas sāpes un pāridarījumi, lai cilvēce atgrieztos Veselumā, priekā un laimībā. Un jā, mūsu sieviešu kopāsanākšana šajos Gobas deju apļos ir ļoti stipra un skaista vienlīdz. Un mēs ticam, ka šajos vakaros mēs, vispirms dziedinām pašas sevi un, tad jau tālāk nododam tīru, patiesu mīlestības plūsmu, dziedinot citus cilvēkus, Zemi un pasauli.

Lūk, tieši tik jaunas informācijas un jaunu sajūtu piesātināts ir bijis šis mēnesis no maija līdz jūnija pilnmēnesim.

24.jūnijs. Jāņu diena. Kāds aktīvāks līgotājs vēl tikai dodas mājup no kaimiņmāju līgošanas, cits izguļ negulētās līgo nakts miedziņu, cits mazgā viesu sašmulētos šašliku traukus, bet cits gatavojas Gobas dejai…Katram sava būšana, katram sava svinēšana.

Ir pilnmēness. Es pošu savu sētu Jūnija Gobas dejas vakaram. Šoreiz mēs būsim kuplāks pulciņš. Sajūtu, ka būs jaudīgi.

Vēl Līgo svētku sajūtās mūsmājās saplūst krāšņi tērptas meitenes. Kāda pa ceļam ir aizmaldījusies, cita mazliet lēnīgāka, bet visas satek vienkopus mūsu sētā pie gobām.

Kā ierasts, dodamies vasaras pļavā ziedu vainagus pīt. Līdzi neņemot neko, pat diegu ne, jo pīsim ar smilgām un zālēm, bez ārējiem palīgmateriāliem, jo mēs vienkopus audzējam savu Gara spēku un vainagos pīsim tikai labās domas un nodomus. Šajā reizē pļavas līgojas ar simtiem ziediem un smilgām un zālēm…Ir viegli! Viegli pīt savu kosmisko bezgalības simbolu, savu mandalu, kur sakopot visu enerģētiku, lai stiprāk un jaudīgāk…šajā procesā mēs savienojamies ar dabas apziņu, verot arvien plašāk savu apziņas lauku, šķīdinot sevis atdalāmību no dabas, savienojoties ar tās spēku un krāšņumu. Ikreiz, kad raugos uz sievām ziedu pielietās pļavās, man gribās smaidīt, jo kas gan var būt skaistāks par sievieti vainagā?! Tas ir mirklis, kad lielās meitenes kļūst par mazām, brīvām, līksmām un vienkāršām, tas ir mirklis, kad uzliekot kroni galvā, mugurkauls iztaisnojas, galva tiek pacelta un šķiet, viss viņas kodols kļūst pārliecinoši spēcīgs un viņai vairs nav šaubu, baiļu, nesapratnes, jautājumu, viņa sajūtas kā dievišķi krāšņa būtne, kur zina, kā Būt. Kā būt saiknē ar savu Gara spēku, ar savu Augstāko Es, ar savu iekšējo viedo sievu, ar savu dievišķo enerģiju. Tas ir dziļi maģisks mirklis, kuru es allaž noķeru brienot pļavā vainagus pinot.

Šajā reizē mēs esam kā deviņsievu spēks! Dejas laikā stiprās sievas stiprina mazliet vājākās, senākās dāmas, atbalstot jaunākās, nejūtot ne pārākuma sajūtu, ne mazākuma, mēs visas savienojamies brīnišķīgā Gobas dejas plūsmā. Šķiet, šajā mirklī debesis atveras un…atkal debesīs uzzied varavīksne!!! Jā, eņģeļi vienmēr ir līdzās! Ikreiz, kad manas acis ierauga šo varavīksnes tiltu, acīs sariešas asaras, ķermeni pārņem silta, visaptveroša enerģija un sirds pielīst pilna Gaismas un Mīlestības. Ir sajūta, ka lūk, tieši šādu mirkļu dēļ ir dzīvot vērts!  Otrais Gobas dejas Notikums un otrais varavīksnes tilts pār mūsu galvām mirdz! Lai mirdz! Lai mirdz un atmirdz un spulgojas katrā no mums, katrā no Jums, ikvienā! Lai savienojamies Gaismas un Mīlestības plūsmā! Tā ir enerģija, kura dziedina, kura piepilda, kura auklē un samīļo, kura RADA mūs Lielākas! Sirdī lielākas!

Kad esam Saules samīļotas un apmirdzētas, laiks doties pavadīt saulīti rietā. Šķiet, katru vakaru ir visskaistākie saulrieti un tomēr, ir vakari, kad tie ir ļoti, ļoti īpaši. Arī šis Jāņu dienas, Gobas dejas vakara saulriets ir īpašs! Īpašs ar savām mākoņu zelta maliņām un mirdzošajiem Gaismas stariem, īpašs ar savu enerģētiku, kuru stāvot ūdens malā, sajūt ik katra…Tad elpas aizraujas, acis atveras un mēs Esam. Vakara saules apmirdzētas, vakara miera piepildītas, ļaujamies šim vakara rāmajam mirklim…Pēdas vēl viegli kņud no zemes stipruma, plaukstās vēl sajūtama otra cilvēka sirdssiltums, caur Saules- Ziedu vainagu sajūti Debesu spēku ielejamies savā ķermenī…Tu esi savienojies ar VISU! VISS ir savienojies ar Tevi! VISS vienkārši IR! Tu vienkārši ESI!
Pa vienai vien sāk krist lietus lāses…tik pēkšņi, negaidot, ir piezadzies lietus, vakara lietus, lai veldzētu Zemi, lietus, lai padzirdītu izslāpušos augus, lietus, lai noskalotu mūsu pēdas…Lietus pieņemas spēkā un mēs patveramies….Siltumnīcā! Jā, jā, siltumnīcā, kur esmu iekārtojusi tējas namiņu. Hmmm, cik labi, ka ir šis namiņš, kur patverties no lietus gāzēm. Lietus pieņemas spēkā, debesis šķeļ zibenszeļļi un tālumā dārd mākoņtēvs…kļūst ar katru mirkli baisāk…Bet mēs, mēs dziedam! Dziedam rudzu vārpu, dziedam strauju upi, dziedam latvju spēka dziesmas un arī pa kādai galda dziesmai, jo dziesma vieno mūs, dziesmā ir spēks  un drosme un vieglums un sievišķība. Jo citādāk nevar, nevar nedziedāt, jo lietus tik skaļi sit pa namiņa – siltumnīcas jumtu un sienām, ka viena otru lasām no lūpām, no sajūtām… Ir ciešs savienošanās mirklis mazā telpā, pēda pie pēdas, svārku mala pie svārku malas, roka pie rokas…Ciešā mīlestības laukā savienojoties rodas vēlme dejot, dejot Gobas deju. Nu ja, jo šis ir mūsu virsnodoms šai kopā sanākšanas reizei. Un mēs dejojam! Pēda pie pēdas, solītis pie solīša, pa vienam mazam, mazam solītim mēs izdejojam krustu. No pagātnes, caur Tagadnes mirkli uz Nākotni, no pagātnes, caur tagadnes mirkli, uz nākotni…Bezgalīgā enerģijas plūsmā savienojot kosmisko enerģiju ar Zemes enerģiju, esam kā instruments Dieva rokās, kur Augstākais Radītājs zīmē katram savu Esības stāstu. Vien sajūtam, ka topam Garā stiprākas, katras Apziņas lauks paveras plašāks un Sirds mīlestības plūsma brīvi plūst…

Negaiss rimies. Debesīs uzkāpis Pilnmēness. Ir maģiska pusnakts.

Šķiet, mūsu augumi viegli vibrē saskaņā ar Zemi un Debesis pateicībā paklanās mums, par to, ka esam nākušas kopā dziedināt Zemi un cilvēci!

Ir pilnmēness! Ir Gobas deja! Ir sieviešu spēka aplis! Ir jūnijs…

**********************************

23.jūlija vēlvakarā savā sētā es dejošu Gobas deju.

Vai vēlies pievienoties man?! Lūdzu, piesakies šeit: https://www.cognitoforms.com/PUNKTIŅMANDALAS/GOBASDEJAJūlijā2021

15.jūlijs 2021.gads

STĀSTS PAR PUNKTIŅ-PLOSTU

(Ja Tu jau esi sacepies, ieraugot vien manu garo stāstu, tas nozīmē, ka Tev pietrūkst pacietības un tas nozīmē, ka mēs vēl neesam satikušies PUNKTIŅmandalu meistarklasē...Nu ko?! Tev ir izvēle...VIENMĒR!

Bet, ja nopietnāk, tad jā - man ir ko teikt un visbiežāk es nemāku to pateikt īsi. Katram sava unikalitāte! )

Kādā dienā manā pasta kastītē atnāca ziņa – “Mani sauc Kristīne….Es dzīvoju burvīgā vietā pie Daugavas un vizinu cilvēkus ar plostu , mani īpašie ir saullēkti!!! Ja iespējams - sazināmies - kā būtu ar punktošanu uz plosta, Daugavas vidū, agrā, agrā rītā??? “


Ohohoooo, man jau patīk šitādi piedāvājumi, kas ir pavisam vēl nebijuši, ne man, ne arī pasaulei ar manis ģenerēto enerģiju. Man patīk sajust to pirmradītāja Garu šeit uz Zemes, jo Visumā viss jau sen ir izdomāts, vien es pati šo Notikumu radu TAGAD - PIRMOREIZ. Un viss, kas top pirmoreiz ir ar īpašu jaudu, ar īpašu enerģiju un viss notiek ļoti, ļoti viegli…Jo nav ekspektāciju, nav ilūziju par to, kā bija, kā varētu būt, vien viegla ļaušanās – viss būs lieliski!!!


Es vienmēr ļoti tuvu sajūtu tos cilvēkus, kuri raksta man uz e-pastu, jo es zinu, ka viņus vada viņu patiesais nodoms un viņi ir veikuši garu izziņas ceļu, kā atrast to e-pastu un viņi ir tik drosmīgi, ka uzdrošinās pajautāt, uzrakstīt vai kā citādi pieklauvēt man. Un tieši tāpēc, es vienmēr, vienmēr uz vēstulītēm pasta kastītē atbildu. Hm, un gribas jau teikt, ka vienmēr tās vēstulītes ir ar manu piekrišanu, viņu piedāvājumiem, vai arī saņemot manu atbalstu, ja vien tas ir nepieciešams, vai arī…katrai ziņai ir sava atbilde, jo nekad nederēs viena atbilde visām ziņām…


Bet  šis būs stāsts par to, kā piedzima PUNKTIŅPLOSTA NOTIKUMS.


Mūsu sarakste, saziņa ar Tomsone Kristine notika ļoti, ļoti viegli. Mums nebija daudz laika, jo neko nevajag atlikt uz “kautkadvēlāk”, viss, kam ir jānotiek, jānotiek ir TAGAD. Es teicu – jā, Kristīne palūkojās laika prognozēs un tadammmm - 3.jūlijā mēs jau satikāmies Daugavas krastā, vietā, kur Kristīne rada savu mājvietu, vietā, kur lec saulīte rītā agri virs upes, vietā, kur PUNKTIŅMANDALAS dodas jaunā piedzīvojumā – punktošana uz plosta saullēktā.


He, vai Jūs domājat, ka es paspēju iedomāties, nez, kā tas varētu būt, vai rokas netrīcēs, vai nebūs bail, vai krāsas nenoslīks, vai es pati neiegāzīšos upē (jo peldu “suniski” un kādreiz jaunībā ir bijusi ļoti negatīva pieredze – tieši Daugavā es slīku un šīs pieredzes pēdas es sajūtu joprojām, bet katru dienu pa vienam solītim, es mēģinu doties savā piemājas dīķī arvien dziļāk un dziļāk, lēnām un pamazām, pa viena solītim, bet katru dienu…)….Nē, nē, nē, es vispār neko nepaspēju aizdomāties par to, ka varētu kaut kas neizdoties. Sirds mana sacīja – nevar neizdoties tas, KAM IR JĀIZDODAS!


Jau kādu laiciņu es biju darbojusies vienatnē, bez partneriem, bez kolēģiem un, te nu būs atkal jauna pieredze. Kā ir būt komandā ar kādu, kādu, kurš ir ļoti stiprs, kādu, kurš ir ļoti līdzīgu radīšanas enerģiju, kādu, kuram ir jauda, kā motorlaivai (un nevis plostam), kādu, kuru es vēl neesmu sajutusi “dzīvajā”…


Kā bija?! Bija ļoti viegli, ļoti jaudīgi, ļoti stipri un maigi vienlīdz, bija un IR ļoti VIEGLI.

Es pēdējā laikā ļoti mācos dzīvot viegli, iet pa dzīvi tā viegliņām un to cenšos nodot tālāk arī meitenēm, kurām tas grozs ar “pīrādziņiem” ir tāds smagnējāks. Šis nu ir tas Notikums, kurš man rodas viegli, kurš noris viegli un kurš ir VIEGLS. Jo kā gan citādāk varētu doties upē, ja būtu smagi…


Agrie saules mošanās rīti ir VIEGLI. Tas SAULESZELTA mirdzums, kas piepilda visu upi un manu sirsniņu ir viegls…


Kā mums gāja?!


LIELISKI! ĻOTI, ĻOTI SKAISTI!


Viss, kas bija, bija no tīras sirds un mīlestības.


Bija agrs pamošanās rīts. Precīzāk, vien stundiņa bija pagulēta, jo iepriekšējā vakarā, kādā apburošā meistarklasē Jelgavas pusē uznāca negaiss. Tas uznāca tik pēkšņi, ka visi tepiķīši un spilventiņi vienā mirklī kļuva slapji, tik slapji, ka no tiem ūdens tecēja vieglā strūklā…Atgriežoties mājās mazliet pāri pusnaktij, man bija vien pāris stundas, lai šo visu savu mantību izžāvētu, lai jau tūlīt, tūlīt, varētu atkal tos klāt uz plosta, lai meitenēm būtu ērti un omulīgi. Lielpilsētas dzīvokļos tā šobrīd nav problēma, ja laukā ir +31, tad iekšā temperatūra ir x2 un, ja vēl ieslēdz divus sildītājus, tad izkalst pat visbiezākie tepiķīši un es esmu laimīga par to, jo ir kvalitātes, kas man pašai ir ļoti, ļoti svarīgas. Un skat, pulkstenis jau sit trešo rīta stundu, kad jāmostas un jādodas ceļā, lai jau 4 sajustu jauno radīšanas telpu -PLOSTU.


Ceļā izbaudīju sarkano debessmalu, kurā saulīte sāk vizuļot. Tie mirkļi man aizrauj elpu un lūpu kaktiņi paveras smaidā.


Daugavas krastā absolūts miers. Viss vēl gulēja, vien upe lēnām, pavisam lēnām modās, jo saulīte sāka lūkoties aiz koku galotnēm, jo spāres sāka savu rīta deju, jo kaimiņsētā suns sāka mosties…Un es ar Kristīni, jau gana pamodušās, radījām jaunā Notikuma vidi.

Šis ir ārkārtīgi skaists mirklis, mirklis PIRMS…


Tad mana sirsniņa tā viegli priekā trīc, tad rociņas un kājiņas kustās mazliet ātrāk, jo tās zina, kādam tiek RADĪTS PRIEKS! Vispirms jau es pati to prieka enerģiju noķeru un, tad dāvāju to citiem.


Nekad, nekad nedari kaut ko priekš citiem! Pats radīšanas process ir visvērtīgākais priekš sevis paša. Vienmēr dari to, kas Tev pašam patīk, kas Tevi iepriecina, tad zini droši, arī citiem tas patiks un citi iedvesmosies un citi sajutīs Tavu saradīto prieka enerģiju.

Un nav nekā neiespējama – arī uz plosta, kur teritorija ir ierobežota, kur kravnesība ir ierobežota, arī tur es VARU radīt vidi, kurā jūtos pati, kā svētkos, kurā jūtos krāšņi, brīvi un priecīgi, kurā RADU savu un citu RADĪŠANU mīlestības plūsmā.


Naksniņā vēl pārkrāmēju savus koferus, no tiem izņemot laukā to, bez kā patiešām var iztikt un tie, kuri ar mani jau ir tikušies, tie zina, ciiik ļoti neviegli ir šie koferīši, maigi izsakoties, cik daudz mazas, bet svarīgas lietiņas ir tajos iekšā un tagad man ir jāizdara izvēle – starp svarīgo un mazāk svarīgo, un izrādās, arī to es varu!


Svarīgi nepieķerties noteiktām, sevis uzstādītām prasībām, ļaut sev pašam būt vieglam un brīvam, jo neviens jau nezina, kā ir jābūt, kādas ir manas ieceres, vien es pati sevi varu nogalināt ar saviem nosacījumiem un ekspektācijām, bet katra diena iemāca ĻAUŠANOS un PAĻAUŠANOS.


Laika rādītājs viegli notrinkšķēja - bija pulkstens 5. Upes krastā jau sadzirdējām čalas. Gar krastu, viegli, vieglītiņām, satecēja meitenes. Ar smaidu sejā, acis mirdzēja austošās saules gaismā, bija sajūtams patiess bērna prieks par kaut ko vēl nebijušu…IR VIEGLI!


Mūsu “kosmosa kuģi” – PLOSTU rotāja vēl iepriekšējās dienas izlaiduma meijas, tās viegli smaržoja pēc tām dienām, kad mums bija 18 un, kad mēs baudījām izlaiduma nakti…TAGAD viss ir citādāk, mēs esam jau citas! TOREIZ arī mēs ticējām mīlestībai līdz mūža galam cilvēciskajās attiecībās, mēs ticējām, ka mēs varam mainīt PASAULI, ka visa pasaule mums ir atvērta, ka tā tik ļoti gaida mūs un tā noklās veiksmju, izdošanos paklāju un mēs galvu pacēluši dosimies LIELAJĀ DZĪVOŠANĀ iekšā, ka nu tik parādīsim vecākiem, kā ir jādzīvo. Un tā jau arī bija, līdz mirklim, kad sajutām, ka SAVU DZĪVI RADĀM mēs paši! Līdz paši izdzīvojām savas sāpes, traumas, neizdošanās, vilšanās un iemācījāmies PIEŅEMT savus vecākus un PATEIKTIES viņiem par visu, ko devuši mums, līdz paši sajutām, ka VISI šajā pasaulē ir kā ES, ka viss, kas man šajā dzīvē ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA, ka savu dzīvi veidoju es pati, nevis, kāds “biezais” onkulis vai kāds ārējs spēks pasniegs visu, kas man tik ļoti ir vajadzīgs. Šodien viss ir CITĀDĀK! Daudz, daudz plašāk, dziļāk, vairāk, viedāk, krāšņāk, pilnīgāk…CITĀDĀK! Liriska atkāpe par meijām uz plosta…


Kamēr devāmies upes vidiņā, mēs katra izbaudījām lecošās saules spēku, mēs katra tai palūdzām siltumu dienai, sirdij mieru un prieku, mēs ļāvāmies savienoties ar sauli, ūdeni, klusumu un mieru visapkārt…Mēs devāmies dziļāk upes plašumos.


Kad upe mūs jau bija ieaijājusi katru savā stāstā, tad notiek jauni pavērsieni un jādodas tālāk…


Un te nu bija laiks doties dziļāk arī savās dzīlēs, pavērt plašāk savu apziņas lauku un sirds durtiņas atvērt kaut mazu, mazu spraudziņu VAIRĀK vaļā caur PUNKTIŅMANDALĀM.


Daļa klātesošo meiteņu jau bija iepazinušas šo instrumentu un mani, viņas viegli smaidīja, citas – vēl tikai mēģinās sajust, kas tas par “zvēru”, ko tad es varu pasacīt - pasniegt, tās mazliet skeptiski vēroja mani…Ja vien es dalītos no prāta un intelektuālā līmeņa, man droši vien raustītos valoda, justos neērti un visādi citādi es justos nedroši, bet PUNKTIŅMANDALAS ir mans dzīvesveids, es par to runāju ar lielu degsmi, es tajā ESMU, es ar to esmu savienojusies it visos līmeņos, vismaz šobrīd tā IR. Un mana brīvā un patiesā būšana spēj izšķīdināt ledussienas, šaubu ēnas un citus uzceltos mūrus un sētas. Tā vienkārši ir. Mana sirdsmīlestība ir lielāka par prāta samezglojumiem un es esmu pilnīgi mierīga un ikreiz, kad sajūtu, ka kāds stiprāks prāts sāk cīnīties ar manu sirdsmīlestību, tā mana mīlestības plūsma top arvien plašāka un aptverošāka. Jo viss, kas mums ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA. Tieši tik vienkārši un nevienkārši vienlaikus. Ir jau arī pieredze, ka vislielākie skeptiķi, vēlāk kļūst par vissirsnīgākajiem atbalstītājiem. Un tā arī var būt, jo mums katram ir bijušas savas mācībstundas, mums katram ir savs viedoklis un priekštats no FB redzētā, no sabiedrībā dzirdētā u.t.t., bet kad esi sajutis pats caur un iekš’ savas sirds, tad viss top caurspīdīgāks, vieglāks un atvērtāks.


Un tā arī mūsu plosta savienība, pēc vairāku stundu darbiņa ar savām skumjām, sāpēm un asarām, kļūst atvērtāka, brīvāka, pieņemošāka un dodošāka…He, un te nu mēs ar Kristīni esam vienisprātis, ja vien varētu aizmukt no sevis, tad noteikti, kāda jau būtu devusies prom no šī piedzīvojuma neatskatoties, bet plosts ir upes vidū un nekā…piespiedu-brīvprātīgā kārtā nākas iziet cauri savām sāpēm un ciešanām un sajust to dievišķo spēku un mīlestību, kas katrā mīt un tikai pats vari noraut nost uzliktās maskas, atbrīvoties no lomām, kuras esi uzņēmies, domādams, ka tā vajag, tikai pats sevi vari atbrīvot no sevis uzliktām važām, rāmjiem un ierobežojumiem. Un tikai Tu pats vari sevi darīt BRĪVU, PATIESU un LAIMĪGU!


Un tad, tad jau doties mājās vēl priecīgākai, atvērtākai un mīlošākai.


Jā, PUNKTIŅMANDALAS ir spēcīgs instruments, lai tālāk dotos jau CITĀDĀK! Un tā ir miiiilzīga PRIEKA enerģija, kuru mēs radām šajā procesā, jo arī PRIEKS ir lielāks par sāpēm un ciešanām, PRIEKS ir mūsu pamatstāvoklis un, kad tā iemācās BŪT, tad ir PRIEKPILNA ESĪBA. Priecīgs cilvēks nekad nevar nodarīt pāri sev un citiem. Priecīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Laimīgs cilvēks pieņem un mīl sevi un visu, kas ir ap sevi.

Krastā atgriezāmies vēlāk par noteikto laiku, jo mēs ĻĀVĀMIES upes un sevis plūsmai, mēs ļāvāmies piedzīvot šo NOTIKUMU “līdz kaulam”, no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem, mēs piepildījāmies pilnas ar SAULES ZELTU, tā, lai varam mirdzēt VISU LAIKU, mēs sasmēlāmies agrā rīta SKAIDRO DZESTRUMU tik, lai mūsu prātus nekad un nekas vairs nespētu aizēnot, mēs piepildījāmies ar ikvienas SIRDSSILTUMU, lai turpmāk mēs varētu šo pasauli darīt arvien LABĀKU, vispirms jau caur SEVI pašu!

Re kā, caur šo stāstu esi bijis klātesošs, kādam jaunam piedzimšanas NOTIKUMAM – PunktiņPLOSTA piedzīvojumam!


Un, jā, mēs ar Kristīni viena otrai teicām “Jā” vēl kādai reizei un skat, tā reize būs jau TAGAD – 21.jūlija agrā rītā mēs atkal dosimies upē ar plostu un PUNKTIŅMANDALĀM.


Šī ir viena no Jaunā laika iezīmēm – sadarbība, mijiedarbība vienam ar otru, vienam caur otru, bez pieprasīšanas, bez pienākumiem, vien tīrā un atklātā atdošanās plūsmā no sirds. Šis ir laiks, kad visneiedomājamākās lietas/notikumi/cilvēki spēj savienoties un izveidot kaut ko ļoooti unikālu, šis ir laiks, kad es saku “Jā” ikvienam nebijušam un arī bijušam Notikumam, jo sajūtās zinu, tas Visumam patiks un man arī!


Par jauniem “PLOSTIEM”, sadarbībām un būšanām!


No sirds uz sirdi!

********************************************************

Kas to būtu domājis, ka es “uzkāpšu uz plosta” un nekāpšu no tā nost, jo man tas dikti iepatiksies?! Arī tā var būt…un SKAISTI BŪT!

P.S. Ja sajuti vēlmi pievienoties "PUNKTIŅPLOSTAM" jau TAGAD, tad neatliec uz rītdienu un sazinies ar Tomsone Kristine, jo ir palikušas tikai pāris brīvas vietiņas un jau veidojas rindiņa uz nākamo Notikumu, jo šis ir tas Notikums, kurš atbilst šī laika pieprasošajam formātam - vietu skaits patiešām ir ierobežots!


Pateicībā, ja izlasīji līdz galam! Un, ja arī neizlasīji - arī Tev pateicos, jo arī tā var būt...Visam ir vieta būt!

19.jūnijs 2021.gads

Sestdiena

Vidzeme, Velmeri

Mana dzimšanas diena

Ar pateicību sāku es šo dienu.

Par katru savu mirkli piedzīvotu vienu.

Par sauleslēktu katrā rītā vienu.

Par rasas pieskārienu vaigam tikai vienu.

Par taureni tik lidojoši liegu.