Es iedvesmojos
no skaistiem cilvēkiem un skaistām lietām,
no dabas brīnumiem un cilvēkmīlestības,
no saules pielietiem rītiem un zvaigžņotām naksnīgām debesīm,
no lietus pielietām pļavām un zālē guļošiem pelēkiem akmeņiem,
no suņuburkšķiem un līgo nakts vainadziņa,
no zibens naktīm un mākoņu grēdām debesīs,
no Parīzes šarma un Lielkrūžu debešķīguma,
no peoniju kupenām un lupīnu ugunskuriem,
no meitas pārsteigumiņiem un viņas draudzenītēm,
no laimes sajūtas un apkārtējo mīlestības,
no dvēseli dziedējošām dziesmām un ugunskura liesmām,
no sirdsmiera un sirdsgudrības,
no sievišķīgiem grabuļiem un vīrišķīgiem vīriešiem,
no Dvēseļu māsām un sievišķām čalām,
no vaniļas smaržas un sveču gaismas,
no šokolādes un dzirkstoša šampanieša,
no pieneņu vīna un saulaina iedeguma,
no smaidiem un viegluma,
no rīta un vakara īsziņām,
no taureņiem vēderā un rīta bučas uz aizmigušiem plakstiņiem,
no Mīļotā vīrieša Esības,
no sava radošā prāta un neprāta,
no žurnālu kalniem un liepziedu tējas,
no mežģīnēm un pikantiem naktstērpiem,
no mammas gatavotā uzpūteņa un tēta humora dzirksts,
no sienāžu simfonijām un putnu vīterošanas,
no jūras vēja un smilšu graudiem sandalēs,
no saullēktiem un saulrietiem,
no dejošanas un velobraukšanas,
no Kristīnes Luīzes Avotiņas gleznām un Andrea Bočelli dziedājuma,
no Gundegas Skudriņas prātam netveramām idejām,
no meiteņu vakariem un satiktiem draugiem,
no sārtām kļavu lapām un kastaņiem kabatās,
no sniegavīra celšanas un trakas pikošanās,
no "garajiem" rītiem un rāmajiem vakariem,
no zīmēšanas un rakstīšanas,
no Mandalu dejām un tautasdziesmām,
no laimīgiem un dievišķi skaistiem mirkļiem,
no ...
Tā esmu es - Sarmīte.