IR LAIKS IR CEĻŠ IR VISS
Šis ir nevienkārši citāds Laiks. Laiks, kurā katrs, pilnīgi katrs to pieredz savā apziņas laukā.
Kas ir Tavs apziņas lauks?! Ko jūti Tu un redzi, dzirdi, radi?! Vai savu pasauli vēl radi kā cilvēks ego, pieķeroties amatam, diplomiem, algām, priekšniekiem, citu cilvēku sastādītiem mērķiem un citu cilvēku radītai realitātei?!
Vai esi jau pacēlies mazliet augstāk sevī un jūti pasauli, kā brīnumaināko vietu, kur radīt savu realitāti, kā Dvēselei, kā tikai Cilvēks Dvēsele spēj radīt bezgalīgās mīlestības/radīšanas lauku?!
Kur esi Tu, mans draugs?!
Šķiet, turbulence paātrinās ar katru mēnesi un, nu jau arī dienu…
Vienu rītu pamosties absolūti laimīgs, bet jau pēc stundas esi nelaimīgākais cilvēks pasaulē un jau nākamajā rītā ir atkal citas sajūtas un šķiet, tas vakardienas stāsts vairs nav par mani…Vien spēt šajā turbulencē nepazaudēties svešādos kairinājumos, nepieķerties, kāda patiesībai, bet sajust to dievišķo stīgu smalki vibrējam savā krūšu kurvja apvidū…Šī smalkā stīga vibrē, tā pulsē katru mirkli, 24/7 un vēl vairāk…tas ir nepārejošs pulsējums, kopš mirkļa, kad esi ienācis šajā Zemē…
TAGAD šis pulsējums pieredz paātrinājumu tieši tajā mirklī, kad tam ir pietuvojušās bailes, nesapratne, neziņa, neizlēmība, šaubas, neticība, nepārliecinātība, nevēlēšanās un viss tas, kas sākas ar ne-….
Un tad notiek sprādziens, gluži kā salūts, kas stipra klepus veidā laužas uz āru, radot elpas trūkumu, jo tam vairs nav vietas fiziskajā ķermenī, vai panikas lēkmēs sāk ķermenis vibrēt, jo kaut kas laužas uz āru, vai rokas pirksti sāk vibrēt ātrāk un ātrāk, jo…
Tā ir SIRDS, kura laužas laukā no gadu simteņu aizvērtām durvīm…
Tā vēlas tikt sadzirdēta, sajusta, samīļota, tā vēlas še Būt!
Cik ilgi izvēlēsies būt aklais, nedzirdīgais vai nejūtīgais, vai nelaimīgais, vai upuris vai saslimušo statistikas papildinātājs…Cik ilgi?! Es zinu, jau zinu, ka savu lomu mēs izvēlamies paši un es zinu arī to, ka katram savs laiks un savs ātrums šajā dzīves trasītē…Un nav jau labākas vai sliktākas, pareizākas vai nepareizākas, spilgtākas vai ne tik spilgtas lomas, jo katra loma šajā teātrī ir ļoti, ļoti vajadzīga.
Vien sadzirdēt to Augstāko režisoru, kurš klusi klusītiņām saka mums priekšā, ka tagad ir Laiks paspēlēties citādāk.
Ir LAIKS!
Ir Laiks pirmssvētku drudzī uzdāvināt sev vienu vakaru GAISMAS. Tikai vienu…vairāk it neko…Vienu Tagad, vienu Rīt un Parīt un…
Katru vienu jau citādāku!
Ir Laiks šajās šūpolēs noturēties līdzsvarā. Jo viss mums ir, lai šūpotos Ticībā, Cerībā, Mīlestībā. VISS mums IR!
Ir Laiks izplest spārnus un pieņemt lidojumam labvēlīgos laika apstākļus arī ziemā esot, un vasarā un pavasarī un rudenī…
Ir Laiks sajust sevi kā vērtību šeit uz Zemes! Sajust sevi ļoti vajadzīgu esam un sajust visu ļoti vajadzīgu sev…
Pacelt acis augstu, jo augstu un raudzīties tālāk pār robežām savām.
Ir Laiks atdoties Debesīm! Pilnībā paļauties Augstākajam režisoram un sacīt – es nezinu kā man būt, bet es vēlos lūgt, lai vadi mani, jo Tu zini, kā ir vislabāk man! Un tad iet, iet roku rokā ar sava Augstākā Es piedāvāto scenāriju.
Sper vienu soli Tagad…
I R L A I K S!