STĀSTS PAR PUNKTIŅMANDALĀM STUDIJAS K&K NOMETNĒ
Sērmūkšos, Vidzemē
Kādā saulainā rudens dienā es devos jaunā piedzīvojumā. Līdzīgu pieredzi jau biju guvusi, bet šķiet, šoreiz sajutu, ka viss būs pavisam citādāk…
PunktiņMANDALAS devās ciemos uz pusaudžu nometni Sērmūkšos, kur K&K studija bija radījusi Iedvesmas un uzdrošināšanās nometni mūsu zelta jaunatnei. Viņi visi bija vecumā no 12-16 gadiem. Iepriekšējā pieredze man bija ar daudz mazākiem bērniem un mūsu kopā būšana izvērtās superaktīvās 20 minūtēs, kurās bija paveikts jau Viss – krāsas izspiestas visas un visur, papīri sapunktoti un akmeņi ar, paši bija nomālējušies līdz elkoņiem un ausīm un audzinātāju ieplānoto 2 stundu vietā, mēs sabijām kopā vien stundu. Un tas viss bija ļoti labi, jo mazajiem bērniem pāragri trenēt pacietību, viņu enerģija kūsāt kūsā un viņiem IR jādodas laukā lekt, skriet, diet, viņu domas vēl nav tik haosa piesētas, lai būtu vajadzība tās apturēt, vai kā citādi viņas šķetināt. Tie ir bērni, kuri ir kustīgi kustībā. Un viņi šajā stundā guva garāmskrejošu pieredzi, kuru varbūt kādreiz atcerēsies, kad jūras krastā lasīs akmentiņus un kādā no pieredzes atvilknītēm pulsēs doma, es zinu, zinu, ko var darīt ar šiem akmentiņiem, bet varbūt neatcerēsies nekad un tas viss pieder pie kustības.
Kad Krista mani uzrunāja pievienoties šajā nometnē ar manu sirdsaizraušanos PunktiņMANDALĀM, protams, pirmā man atmiņā uzausa šī “kustīgā” pieredze, kura man toreiz apgāza visus manus plānus un kārtības nosacījumus un tā bija mana mācība – pielāgoties situācijai šeit un tagad, ka vienā mirklī nekas nevar notikt pēc iecerētā, jo ir tikai šis mirklis un radi šajā mirklī tieši to, kas tajā mirklī ir aktuāls, ko cilvēki paši sarada kopāesot, nevis, ko ir saradījis mans prāts. Vispirms manī uzjundīja tā enerģija, kuru toreiz saražoja mazie ķipari un man jau vēlās pār lūpām noliegums, pasacīt nē, Krista, šis nav priekš bērniem, bet…šoreiz viss notika pavisam citādāk.
Es mirkli pasajutu savu ķermeni, kā tas reaģē uz šo piedāvājumu, it kā “iezūmojos” gaidāmajā pasākumā, pirmais man parādījās smaids uz lūpām un, tad absolūti skaidrs apstiprinājums – jā, es došos pie jauniešiem ar saviem punktiņiem.
Tad sekoja krāsu un papīru iegāde, n-tās reizes vizualizēju to nodarbību, bet man jau ir pieredze ar to vizualizāciju…un tad es pateicu savam prātam Stop un sacīju tā, ka es ļaušos visam procesam, ko mēs visi kopā iegriezīsim. Un viss notiks tieši tā, kā tam ir jānotiek!
Ikreiz, kad es dodos Vidzemes retrītu centra virzienā, es sajūtu tādu līksmu pacilātību, tādu prieka enerģiju kūsājam sevī, liekas, mazliet atraujos no zemes vēl tikai dodoties turp. Mājās braucot vienmēr jau esmu atrāvusies no zemes. 🙂 Šoreiz mazliet mani pie zemes vilka tas dalībnieku skaits, jo 30-40 pusaudži kopā esot, var nonest jumtu un ko tik vēl visu nesadarīt, bet es ļāvos visam procesam, kuram es pati biju piekritusi un man šoreiz nebija pilnīgi nekādu ekspektāciju, kā nu būs…
Mani sagaidīja klusa un rāma telpa, viņi visi darbojās kur nu kurais, bet mājā valdīja absolūts miers. Krista ar Kristapu pilnīgā mieriņā darīja savas lietas un nometnes dzīve ritēja pēc sava plāna. Tas bija mans pirmais pārsteigums – telpā miers!
Es sāku šiverēties ar savas radošās telpas iekārtošanu, ik pa laikam man pievienojās kāds jaunietis ar interesē pētošām acīm, kas viņus sagaida, bet miers visapkārt saglabājās. Mazliet sajutu, ka manī mostas kāds nemiers, vai spēšu viņus ieinteresēt, vai viņi varēs nopunktot tās 2-2,5 h, vai man būs ko viņiem teikt …
Un tad jau zālē sanāca VIŅI! Kāds mazāks, cits lielāks, meitenes un puiši, bet raugoties uz viņiem, es sajutu spēku, to zelta jaunatnes spēku. Un ziniet, es sajutos ļoti atbildīga, atbildīga par katru savu vārdu, domu un darbību, jo viņi ir tie, kuriem es šajā dienā iesēju kādu jaunu sēklu, kuriem es šajā dienā varu uzdāvināt jaunu aizraušanos, jaunas atziņas, jaunas iespējas. Viņi ir tie, kurus man šodien ir jāsajūt, jāsajūt vēl labāk, nekā to dara mammas un tēti, kā to sajūt viņu draugi, lai viņus iedrošinātu RADĪT! Radīt katram savu kosmosu!
Kad tehniskā darbība ir izklāstīta, ķeramies klāt radīšanas procesam. Katrs klusumā ir izteicis savu nodomu, kas tad ir tas, ko viņš visvairāk vēlas, vai varbūt ko visvairāk nevēlas, varbūt kādam šis nodoms šajā dienā nemaz neformējās, viņš varēja vienkārši ļauties procesam un izbaudīt punktiņu maģisko spēku un kas zina, varbūt nodarbības beigās viņam būz izveidojies tāds nodoms, par kuru viņš nespētu pat sapņot. Lai vai kā, zālē parādās kņada, jo katram ir jāizvēlas materiāls uz kā viņš radīs savu kosmosu un jāizvēlas krāsas, kāds tad krāsu karuselis viņa sajūtās šorīd griežas?! Man patīk vērot šo procesu, kad tā vēlme darboties ir tiiik milzīga, kad gribās ņemt visas krāsas, kad gribās ņemt visus instrumentus, šis process ir tiiiik aktīvs un kūsājošs un, tad es klusībā palaižu savu nodomu – mīļie, ņemiet, ņemiet visu, ko vēlas jūsu sirdis, jums šodien ir atļauts viss, veriet vaļā savas talantu krātuvītes un radiet, radiet savu prieka/iedvesmas/spēka/ticības mandalu!
Radīšanās procesā es cenšos pieskarties katra bērna Dvēselei, vai ar domām, vai ar vārdiem, sarunām, lai pasajustu, kas notiek tajā, kurp ved viņa šodienas domas un sajūtas, tā mēs iepazīstamies viens ar otru. Tas, kurš klusībā ir nolīdis kādā stūrītī un es sajūtu, ka viņš nav liels runātājs, tam vienkārši nosēžos blakus un smaidu, es kaifoju no tā brīvā procesa, no tā, cik ļoti tas bērns ir aizrāvies ar šo radīšnas procesu, kurā nav kopīga rezultāta, kurā nav pilnīgi nekādi noteikumi un nosacījumi un jau pēc kāda laika, mūsu klusais prieks mūs ir atvēris sarunām un man tiek uzticēti noslēpumi vai tā brīža sajūtas, ko es glabāju kā svētu, dārgu lietu. Un pēc mūsu sarunas, šis bērns kļūst dzīvs, viņš sāk atvērties pasaulei, kura varbūt kādreiz viņam ir ļoti nodarījusi pāri. Un kas gan vairāk ir vajadzīgs – lai mūsu bērni būtu brīvi laimīgi! Meitenes vienmēr ir runātīgākas un ar viņām mums rodas ļoti dziļas sarunas par mākslu, par laiku, par viņu sapņiem un iecerēm, ir puiši, kuru darbos lūkojoties, es priecājos kā mazs bērns, cik brīnišķīgas mandalas viņi rada, kāda krāsu izjūta, kāds maigums ir viņos.
Liela daļa bērnu ir gājuši mākslas skolās, bet pametuši tās, jo tur liekot zīmēt visiem vienādi un nedrīkst būt citādāk domājošs un tieši tas esot bijis par iemeslu aiziešanai no šīs skolas…tad mēs ilgi un gari diskutējām, ka pamatiem vienmēr ir jābūt un, ka tie pamati jau ir līdzīgi visām lietām, bet tālāk gan, katram ir savs lidojums un var radīt to māju vai pilsētu tieši tādu, kādu vēlas viņš pats, ka tam nav jābūt identiski vienādam, ka tieši tāpēc šī pasaule ir tik krāšņa, ka mēs katrs esam citādāks un mūsu dažādās pasaules satiekoties rada šo brīnumaino Visumu!
Mūsu sarunas un radīšanas prieks izvērtās plašās sarunās, jautājumos un atbildēs un ziniet, divas ar pus stundas paskrēja kā nebijušas. Viņi visi darbojās ar prieku un daži pat nevēlējās beigt šo procesu. Vai es to būtu iedomājusies?! Laikam jau nē, bet šoreiz es ļāvos plūsmai, kuru mēs visi kopā radījām par brīnumainu esības telpu, kurā katrs ir mākslinieks, kurā katram ir būtiska nozīme, kurā katram ir sava krāsu izjūta un, kurā katrs ir Radītājs! Un te nekā nav nepareiza, te viss vienkārši IR! Un man tik ļoti gribējās viņiem apstiprināt, lai viņi tam noticētu, cik vērtīgi viņi ir mums visiem lielajiem!
Es tik ļoti iedvesmojos no mūsu zelta jaunatnes, mēs iegriezām milzīgu jaunības radīšanas karuseli, šķiet, šajā mirklī Visums gavilēja, jo vienā telpā un vienā laikā griezās vairāk kā 30 dažādi kosmosi! Bija saradīti UNIKĀLI darbi! Un tam pat vairs nav nozīmes, kāds bija galarezultāts, jo vissvarīgākais bija pats process, kurā bērni piedzīvoja savu lielo Varēšanu, kurā viņi no jauna noticēja, ka “Es varu zīmēt”, kurā viņi atklāja sev, ka “Man sanāk”, kurā kāds pateica, “Cik tev ir skaists darbs”, viņi visi kopā un katrs atsevišķi radīja milzīgu gaismas telpu! Un es ticu, ka viņi šo gaismas staru, ko rada PunktiņMANDALAS, sevī audzēs un attīstīs un spēs ar to aizdedzināt arī citus!
Jau vairs neatceros, kurš pēc kārtas šis bija mans pārsteigums, bet tad sekoja nobeiguma aplis, kurā mēs visi dalījāmies ar sajūtām, ko esam piedzīvojuši šajā procesā esot. Un ziniet, šis bija punkts uz “i” visiem iepriekšējiem pārsteigumiem – katrs, pilnīgi katrs jaunietis spēja noformulēt savas sajūtas paplašinātos un ar vārdiem bagātos teikumos!!! Man tas patiešām bija ļoooti liels pārsteigums, jo es esmu piedalījusies n-tajos pieaugušo cilvēku apļos, kuros cilvēki nespēj pateikt kā viņi jūtas, kur nu vēl, ko viņi vēlas, bet šeit, šeit jaunieši ļoti skaidri pauda savas atklāsmes, savas nākotnes vēlmes! Tas bija WOOOOW (re, arī man ir tikai viens svešvārds, ko par to visu pateikt?! )
Laikam jau lieki stāstīt, ar kādām sajūtām es devos mājup?! Ar milzīgu gandarījuma devu, ar prieku un laimi par to, ka mūsu Latvijai Būt, jo mums ir šādi jaunieši! Viņi ir ģeniāli it visās savās izpausmēs!
Mans novēlējums vecākiem – ļaujiet bērniem Būt, ieklausieties viņos un esiet vienkārši viņiem līdzās! Šķiet, tieši viņi ir tie, kuri zina, kā ir Būt šajā jaunajā laikmetā, šajā gadsimtā! Pat tad, kad jums bieži vien liekas, ka viņi jūs neklausa vai, “kā gan viņam zināt”, ka “es jau labāk zinu”, pieklusiniet savus prāta citātus un runājiet ar saviem bērniem, iespējams, viņi jums pateiks daudz jaunas un nebijušas atziņas. Esiet vienkārši viņiem līdzās!
Es vēl ilgi domāju par šo izdzīvoto dienu! Vēl ilgi manī kūsāja prieks, laimes sajūta, vēl ilgi es runāju par Viņiem!
Un nejaušību jau nav mūsu dzīvē – Krista ar Kristaps ir izveidojuši telpu, kurā Būt šiem jauniešiem, viņi ir viens otru atraduši un viņi kopā iedvesmo viens otru, piepilda viens otru un rada, rada katrs savu pasauli! Cik brīnišķīgi ir tas, ka bērnu nometnes organizē un vada arī jauni cilvēki, viņi “pievelk” līdzīgi domājošus un viņi sēj šo labo sēklu visos bērnos, kuri nonāk K&K studijas vadītajos pasākumos!
Mīļā, Krista, es esmu Tev pateicīga, ka dāvāji man šo kolosālo pieredzi, ka ļāvi man Būt Jūsu pasaulē, ka ļāvi man sajust šos jauniešus! No sirds Tev paldies, ka uzticējies!
Lai top un notiek viss, ko Jūs radiet! Ikviens un visi kopā!