Loading...

STĀSTS PAR PUNKTOTĀJU SAIETU MŪSMĀJĀS

Velmeros

Bija pats vasaras vidus — 12. jūlijs, kad dabā bija jābūt bula laikam — karstam, karstam… kā citus gadus un kā ierasts vasaras vidū. Bet šoreiz viss bija citādāk.

Līdz šai dienai laukā lija — lija bez mitas. Vietām negaisi un tornado plosījās, bet pie mums, Velmeros, — tā mierīgi: līst no rīta, līst pa dienu un vakaros, un naktīs… Mana sirsniņa tāda mierīga, jo tā jau zina, ka piektdien, kad mūsmājās sanāks PunktiņMANDALU mīļotāji, pie mums saulīte pa zemes virsu staigās un viss notiks tieši tā, kā tas notiek vienmēr, kad kaut kam ļoti, ļoti tic. Un es ļoooti ticēju, ka šī būs diena dabā, ka šī būs mūsu visu svētku diena. Un tieši tāda tā arī bija.

Kad pulkstenis strauji tuvojās pusdienlaikam, mūsu sētā sāka nākt ļaudis… Kāda nāca ar rakstainu lakatu pār pleciem, cita — ar skaistu dārza ziedu pušķi rokās, bet vēl kāda lēnām slīdēja pāri pagalmam, it kā skatienā mēģinādama ietvert Labo Sajūtu Mājvietu, kurā viņa ir ieradusies. Tad mūsu acu skati satiekas — un smaidām mēs visi, visi… Kāda meitene jau vairāk zināma — tad prieka apskāviens tāds ciešs un spurdzošs; cita vien neklātienē kaut kur starp sociālo tīklu rindām iepazīta; ar vēl kādu jau piedzīvota punktošana un Mistērijas… bet mūs visas vieno Prieks un Smaidi. Viņas tikai mazliet nojauš, kas viņas sagaida šajā dienā, es jau zinu mazliet vairāk… un tomēr arī es nezinu, kā tas vējš pūtīs. Vienu gan zinu droši: mēs visas kopā radīsim Svētkus sev!

Tolaik, kad dzima mana mājaslapa „Labo Sajūtu Mājvieta”, es sēdēju zem vecā ozola zariem un tik ļoti izjutu ozola lūgšanu, iedvesmošanu un vēlēšanos, lai zem tā zaru vainaga reiz cilvēki satiktos un radītu. Te nu tā diena ir pienākusi: mēs visi sasēdām zem ozola kuplajiem zariem, un mūsu satikšanās radīšanas prieks varēja sākties!

Mūsmājās satecējuši ceļi no Raunas un Pierīgas, un Raganas, un Valmieras, un Jēkabpils, un Rīgas… šķiet, visa Latvija ir vienuviet — mūsmājās — Labo Sajūtu Mājvietā!

Caur dzīpariem mēs visas satinamies vienā kamolā, caur mirkļiem, kuros Dvēseles gavilē, nodomi tiek palaisti Debesīs… un tad laiks doties Amatas krastus lūkoties.

Mūsu iemīļotākās pastaigu takas ved nepieradinātajos Amatas krastos. Un arī šoreiz mēs vispirms dodamies Amatas lēzenos krastus lūkot, lai lēnām un nesteidzīgi nokļūtu līdz stāvo krastu sākumam, kur upe paliek pašā lejiņā un cilvēks paceļas tuvāk Debesīm. Vietām tikai krācītes mums atgādina, ka upe ir tepat, ka upe plūst vienmēr. Gluži kā mūsu dzīve — tā plūst caur mums, tāpat upe plūst starp saviem krastiem…

Šodien mums ir ļauts piedzīvot uzticēšanos stiprajam dzimumam. Edgars lēnām un nesteidzīgi ļauj mums Būt sievišķīgām, ļauj Būt pilnīgā prāta mierā, jo viņš zina, kur mūs ved, vien tikai uzticēties un ļauties…

Vietām upe ļauj iekāpt sevī. Tad lielākais prieks ir izmērīt tās dziļumu vai — gluži otrādi — pārliecināties par savu gumijas zābaku garumu. Gribas brist un brist un būt straumē, būt plūsmā, lai ūdens garāmplūstot aiznes visu, kas vairs nav vajadzīgs, lai noskalo mūs atkal tīrbaltas, lai varam skaidras būt… Kāda piesēd upes vidiņā un dziļdomīgi raugās ūdenī — un tas ir viņas miera mirklis. Vēl kāda uzsāk vasaras deju ar spāri — tik koši zilu, ka pat skatienā nenoķert to. Bet cita ļaujas basām kājām piedzīvot akmeņu masāžu pēdiņām. Šķiet, šis ir tas mirklis, kad Esam. Esam katra savā esības mirklī, katra sevī un visas kopā, visas tik vienotas un katra tik pati ar sevi… Rāmi piepildīti.

Kad, uzkāpdami Doļu pilskalnā, esam sasnieguši pašu kalna virsotni, ir laiks sevi apbalvot ar kādu kārumu vai spēka pīrādziņu. Upe mūs sauc lejiņā, un meitenes kā taureņi sasēd uz akmeņiem pašā upes vidiņā, lai viešņas būtu saulītes apmirdzētas. Katra saņem savu sainīti ar spēka pīrādziņu un laimes brītiņu ar atspirdzinošu vitamīna ripiņu un sulīgu augli tajā. Kad meitenes savā nodabā izbauda šo mazo laimes mirkli, ir tik svētsvinīgi… Tieši tā mēs tiekam apbalvoti ikkatrā savas dzīves mirklī, pēc ikvienas mācībstundas saņemam dāvanas. Vien pamanīt tās un sajust un izgaršot!

Sajūtu pārgājiens ved mūs uz mājām, jo vēl tik daudz šajā dienā jāpieredz.

Pār pagalmu sāk smaržot ugunskura dūmi, saimnieks liek uz uguns lielo zupas katlu. Un tad tiek piedzīvots priekpilns, krāšņs skaistuma mirklis, kuru ir neiespējami aizmirst, — meitenes pārtop par skaistām dāmām garās kleitās un svārkos, un šķiet, ka mūsu pagalms viegli vibrē no šī maigā sievišķā spēka, kas šobrīd savienojas veselumā. Ozols teic: „Cik viņas daiļas!” Viņas visas ir saposušās radīšanas mirklim… kad radīsim savu vasaras stāstu PunktiņMANDALĀ. Dažādas krāsas un papīri, un irbulīši — viss vienuviet, viss aplī zem ozola. Vēl mazliet kņadas, vēl mazliet rosības, un tad… tad viss kļūst mierpilns. Kāda radusi savu miera vietiņu uz laipas — starp ūdeni un Debesīm; vēl kāda piekļāvusi augumu ozola stiprajam stāvam; cita nedaudz nostāk punkto savu sargeņģeli. Visa sēta ir Radītājām piebirusi… Klātesošo vasaras stāsts tiek iepunktots un sapunktots, un izpunktots viskrāšņākajā PunktiņMANDALĀ!

Viegli, vieglītiņām sāk skanēt zvanga — mūsu stiprais pavadonis harmonizē kopējo lauku starp sievišķo un vīrišķo, starp dabas skaņu un mūzikas skaņām, starp būšanu un esību, starp Tagadnes sajūtu mirkli… Šķiet, tā varētu turpināt un turpināties bezgalīgi ilgi… tik pulkstenis sit savu laiku.

Tad visas krāšņās būtnes un mandaliņas satek vienuviet. Kāda dalās savā gaismas mirklī, bet cita — savā spēkā. Vēl kāda aizņemas no citas prieku un iedvesmu… Un kas zina — varbūt tieši šajā dienā aizsāksies kāds jauns stāsts, kāda iedvesmojoša pieredze, un mēs atkal kļūsim bagātākas, mums būs, ko dot, un būs, ko mīlēt. Būs saulesgaisma katrai sava un radīšanas brīnums prieka pilns!

Lēnām, nesteidzīgi katra plūst uz savām mājām… vien paliek pagalms, viegli pulsējošs, un ozols maigi noglāsta man plecu, kā pateikdamies par šo skaisto radīšanas svētku dienu.

Un kāda as’ra birst pār manu vaigu, jo viss, kas izsapņots un radīts, — viss piepildīts un piedzīvots!

No sirds pateicamies katrai skaistajai būtnei, kura uzticējās mums un kura uzdāvināja sev šo Citādo dienu! Mēs kopradījām kādu nebijuši skaistu Notikumu!

Un saule bija mūsu māsa… Tad nāca nākamā diena — un atkal lija. Dievs caur lietus lāsēm noskūpstīja zemi, kur vakar tapa jaunas Esības.

Saietiem Labo Sajūtu Mājvietā BŪT!

Reiz satiksimies arī mēs…🙂❤

Uz augšu