STĀSTS PAR ĪSTU ZIEMAS DIENU CARNIKAVAS JŪRMALĀ

STĀSTS PAR ĪSTU ZIEMAS DIENU CARNIKAVAS JŪRMALĀ 

Šodien ceturtais saules rīts! Kas to būtu domājis, ka kādreiz sākšu skaitīt saulainos rītus?! Tā ir cita pamošanās, cits dienas ritums, cits prieks un citi piedzīvojumi. Viss saules apmirdzēts un sniedziņa dimantiņiem apbērts. 

Rīgā termometra stabiņš, šķiet, nonācis savā viszemākajā punktā, nu, vismaz pēdējo gadu laikā, šorīt rāda -23. Sen, sen nav bijis tik auksts. Ir prieks, ir neaprakstāms prieks, ka IR ziema īstā!

Kā ir būt pie jūras šādā aukstumā?!

Fantastiski!

Carnikavas pludmale ir pārvērtusies par gājēju bulvāri. Uz vienu dienu? Vai tomēr uz katrām brīvdienām? Varētu jau doties arī tālāk no pilsētas, bet šķiet, šajā skaistajā laikā būs visur sastopami ziemas baudītāji. Un galu galā, visiem taču vietas pietiek…

Sals dara savu, tas cilvēku sejas ir paslēpis lielajās, biezajās šallēs un tad jau tie vārdi paliek neizrunāti un katrs var klausīties gurkstošajā sniegā, krakšķošajā ledū un viegli viļņainajā jūrā…Ir tāds apbrīnojams miers pie jūras! Tikai elpa saredzama, sajūtama un tā reizēm viegli sanot aizraujas, no dievišķā skaistuma sasalušajā ledusgabalā, saules apmirdzētajā sniegpārsliņā, no dažādajām debessmalām, no tās brīvības, ko sniedz plašums…Mans iekšējais plašums, kuru sajūt manā ārējā pasaulē! 

Tā ir mana iedvesma caur fotoobjektīva aci noķert tos mirklīgos mirkļus, kuri ir tik gaistoši…nu, gribās taču tos noturēt un paturēt un sajusties kā dievišķi skaisto mirkļu kolekcionāram?! Un tā ir mana bagātība, tie ir mani sniegpārsliņu miljoni…

Visvairāk ļaudis izgājuši vienkāršā pastaigā…kāds izvedis vīru pastaigā, cits savu suni, vēl kāds tikko saticies pirmajā randiņā un ļoti izveicīgi cenšas dāmai pasniegt roku, kad tās smalkie papēdīši paslīd uz ledus. Uz mirkli aizdomājos – nez, vai viņa zināja, ka viņu randiņš nebūs vis bruģēta vecpilsētas ieliņa, bet gan ledus kalni?! Kaut kur tālumā pāris mājsaimniecības triec jokus par to, kā viņu mājā tiek izdzīvots šis citādais laiks, bet tepat līdzās, mazuļi būvē leduspilis, šķiet, māmiņai beeeeidzot ir miers, viņa var ieelpot rāmo gaisu, domāt vai nedomāt neko, viņa var iet savus padsmit soļus nostāk, jo ar vienu aci jau tomēr tie mazuļi jāvēro, bet viņa šajā mirklī sajūtas pilnīga, tikai sev piederoša…Arī tētis ir līdzās, viņš gan pīpē, varbūt nopīpē savu stresu…viņi visi ir kopā un tomēr atsevišķi, katrs savā brīvības telpā, katrs savā kūpošajā elpā…lai vakarā atgrieztos mājās un savu brīvību iesaiņotu četrās sienās, lielākās vai mazākās, augstākās vai zemākās un tomēr sienās…Bet jūra, debesis un zeme, viņiem šajā mirklī dāvā plašumu!

Šķiet, esmu sailgojusies pēc jūras. Tādas sasalušiem krastiem, zilām debesīm…Un gluži kā mazs bērns, lecu no viena ledus gabala uz otru, pieliecos pie vienām ledus veidotām kolonnām un jau tajā pašā mirklī ieraugu citas…un tās visas tik greznas un varenas. Kā mazs bērns cenšos pabakstīt to ledu, cenšos norāpties no tā tuvāk ūdenim, he, nu gluži kā mazulis, neapjaušot sekas, kas varētu draudēt, ja nu tomēr ielūst, ja nu tomēr tur ir dziļāks, nekā izskatās…Un tomēr, tomēr, to visu daru ar gudrību, ar savu lēnprātību šajā vietā un laikā, jo to man lieliski māca mans Mīļais, kurš sajūt it visu sevī un sevi it visā! 

Akkkk, smaiduuuu, Dvēsele gavilē no pārpasaulīgā greznuma, no dimanta putekļiem, kuri birst no gaisa, no savas būšanas ziemā īstajā!

Un varbūt kāds pretīmnācējs aizdosies mājās un teiks, es šodien satiku kādu dāmu, kura smaidīja…tā vienkārši – smaidīja, un man likās, ka viņa ir patiesi laimīga?! Varbūt, kāds tā sacīs…Jo viņa patiesi ir laimīga!

Starp mirkļiem un ledusgabaliem, steidzu sūtīt jūras krāšņumu uz Āfriku, kur kāda brīnumjauka latviešu ģimene saulē karsējas un bauda mūžīgo vasaru…Lai tiek arī viņiem īstā ziema! Lai viņu meitēni zina, ka ziemā ir sniegs un ledus, ka ziemā var slidot un pikoties, ka ziemā salst, tā ļoooti salst…

Kad diena iet uz rietu, laiks doties mājup…Akkk, kaimiņmašīnai notikusi ķibele – auto pults baterija sasalusi, tā klusē un neatsaucas uz viņa pirkstu aicinājumiem nopīkstēt, nu, viņi netiek tajā iekšā. Mana sirds ir vaļā un joprojām ar smaidu uz lūpām, piedāvājos viņiem izlīdzēt – aizvest līdz benzīntankam vai veikalam pēc jaunas baterijas, piedāvāju termosā karstu cidoniju dzērienu, lai sasildās…Tieši tik vienkārši ir pasniegt siltu sirdi sasalušā rokā…Un viņiem par to ir neērti, bet es smaidu, jo man tas ir ļoti, ļoti ērti…tik ļoti cilvēcīgi ērti…Un viņiem ir grūti noticēt, ka kāds var tik vienkārši palīdzēt?! Un viņu acīs pārsteigums, ka es vēl pie veikala pagaidīšu un aizvedīšu arī atpakaļ pie auto?! Bet kā gan citādāk, man ir svarīgi, lai viņiem ir labi, lai viņiem ir silti, jo arī man, tad būs silti un labi…Mēs visi esam viens, ja kādam salst, salst arī man…Tāda ir mana sirdsmīlestība! Tieši tik vienkārša, tieši tik plaša, tieši tiiiiiiiik…brīva!!!

Šķiet, esmu nopelnījusi sevi apbalvot arrrrr…..ar kādu putukrējuma cepurīti uz karstas, karstas vafeles… Hmmm, nu neesmu es Par tām vafelēm, beeeet, es esmu PAR darītājiem!

Nu, kas var būt labāks par autofurgoniņu, kurā divi izveicīgi, jauni puiši piedāvā dažādus gardumus, dažādām gaumēm: burgeri ar tādu pildījumu un burgeri ar šitādu, karsta zupiņa uz ugunskura vārīta, vafeles ar putukrējuma cepurītēm un tēja un karstvīns…Cepuri nost šefpavāram uz riteņiem! Var jau salikt rokas klēpī un dusmās sarunāties ar valdību, var kliegt, cik viss ir nepareizi…Bet var arī radīt jaunas idejas, var realizēt instagramīgās un pinterestīgās “ārzemju” idejas tepat, šajā zemē un dāvāt cilvēkiem tik baudīgus vēdera priekus! VAR!!! Un tā būs viņu izaugsme un pieredze šajā citādajā laikā!

Mājupceļš – saules gaismas staba izgaismots! Tiiik sirreālistisks saulriets! Es un Tu un Tu un ikviens no mums, kurš ierauga, kurš sajūt, kurš paceļ Dvēseli augstu, jo augstu, tiek apbalvots ar neparastu saules rietu – koši sarkanu saules gaismas stabu?! Mistika?! Vai Zemes un Debesu savienošanās?!

Un tam pa vidu Tu, Cilvēk, ar savu Dvēseles gaismu, bet varbūt ar saviem kreņķiem, ar savām sūdzībām, ar neizdošanos un nemīlestību?! Kas esi Tu starp Debesīm un Zemi?!

Es?! Es Dieva bērns, kurš laimīgs šajā Zemē!

Tiiik ĪSTA diena ĪSTĀ ziemā!

P.S. Un tad es ieraudzīju karti par pārsteigumu sev – es esmu aizgājusi līdz pus Gaujai?! Hmmm, šķiet, Gauja nebija aizsalusi?! Vai tiešām es jau protu iet pa ūdens virsu???!!!