Izraksts no manas dienasgrāmatas

Izraksts no manas dienasgrāmatas:

Tā, lūk, griežas dzīves rats,

Tā, lūk, griežas dzīves rats,

Klāt ir atkal jaunais gads, jā, jaunais gads!

Vēl tikko skandējām šo senseno dziesmu katrs savās mājās, katrs savās domās un būvējām jaunas ilūziju pilis par to, kāds gan varētu būt šis jaunais gads, kāds būs šis janvāris?!

Ak, nu jā, janvāris vienmēr ir bijis tas klusais mēnesis, kad pēc spožās svētku svinēšanas ļaudis atpūšas, lielveikalu pārdevēji pavisam netraucēti pucē savas vitrīnas un kārto pāri palikušās preces, jo jaunais pievedums būs pēc kāda laika, bet no iepriekšējā pieveduma palicis vien tas, kas ne pavisam nav iekritis pircēju groziņos svētku iepirkšanās drudzī, cilvēki atpūšas no veikalu šturmēšanas un viņi ļauj veikaliem atpūsties no sevis, sētnieki agrajos rītos zīmē sniega eņģeļus uz trotuāriem, grāmatveži jau rullē piedurknes, lai gatavotos gada pārskatu sacerēšanai, liels vairums ļaužu raksta vēlmju listes un sāk spodrināt sporta apavus jaunajām apņemšanām…

Janvārī gads sāk griezties tā palēnināti, kā slo-mo opcijā.

Šogad viss ir pavisam citādāk. Un kas zina, varbūt turpmāk tā būs vienmēr?! Kad pārdevējas varēs svētku vakarā sapucēties savai ģimenei, kad janvārī ģimenes varēs izbaudīt ziemas priekus, kad bērniem nebūs aizmigušiem jādodas pa sasnigušajām ielām uz agro rīta stundu, kad vīri netrauksies savos auto uz pirmdienas rīta sanāksmēm, kad māmiņas…hmmm, ko nu šoreiz teikt par māmiņām?!

Šobrīd daudzās mājās māmiņas gūst vispilnīgāko pieredzi plaša profila sertifikācijai, viņas ir kļuvušas par skolotājiem, IT speciālistiem un mācību pārzinēm, par šefpavāriem un psihoterapeitiem, par masieriem un frizieriem, par mediatoriem un…Mīļās mammas, Jūs variet vienoties ar saviem darba devējiem (bērniem un vīriem) par pusdienlaiku vismaz stundas garumā katru dienu, pat, ja tas būs vēlvakarā, kad visi jau liksies pie miera, Jūs variet vienoties ar viņiem par to, ka nedēļā Jums būtu nepieciešama vismaz viena brīva diena, pilnīgi brīva, kad aizveriet durvis aiz sevis, uz kurām ir uzraksts – Slēgts līdz rītam!, un tās patiešām arī neatvērt, kad mazie grabinās pie tām durtiņām, vai arī aizdoties dziļā mežā izbaudīt piesnigušās egles vai iekrist sniegā un laimē raudzīties debesīs un nedomāt pilnīgi neko, neko…Jūs variet! Jo kā sacīts tajā sensenajā dziesmā “…kal sev laimi cilvēk, kal sev laimi, cilvēk, PATS…”.

Un iespējams, kāda tagad noburkš pie sevis, nu ja, tā var runāt tikai cilvēks, kuram nav mazi bērni, kuram dzīve ir medusmaize…Jā, jā, jo pati vien to esmu saradījusi! Izkalu to laimi pati, ar savām mācībstundām.

Bet šobrīd labprāt esmu līdzās tiem, kuriem rit nevienkāršs pārbaudījums. Esmu līdzās ar atbalstu, ar iedvesmu, ar pieņemšanu, ar izvešanu mežā, ar telefonisku apskaušanos, ar fotomirkli, ar aizsūtītu iedvesmas ziņu…vienkārši līdzās…just un sajust…pasniegt to silto roku, kad cilvēkam dikti salst, pateikt tai māmiņai, ka viņa ir visbrīnišķīgākā sieviete pasaulē, kad viņai gribas mesties āliņģī un nekad vairs neizpeldēt no tā, esmu līdzās, lai noturētu…pie saprāta, pie sirds mīlestības…jo viss reiz pāriet…arī šis laiks pāries…Un mēs visi būsim citi! Daudz, daudz labāki, daudz, daudz Lielāki (he, he, un arī burtiskā nozīmē apaļāki), daudz, daudz pieņemošāki, daudz, daudz…cilvēcīgāki!

Laiks kaut kur steidzas…Vai uz pavasari?!

Vēl tikko bija 1.janvāris, bet, skat, jau 31.janvāris?!

Reizēm ir tā, ka tās tehnoloģijas tiešām sāk tracināt, bet tad nāk tie skaistie mirkļi, kad varu pateikties tām ierīcēm, ka bijušas man līdzās tajā mirklī, kad ieraugu mirkli, kuru gribās saglabāt, tām dienām, kad vajag iedvesmu, kad mana telefonkamera ir līdzās tieši tad, kad sniegs krīt tiiik lielām pārslām un es nezinu vai vēl kādreiz tā snigs, kad upe rotājas savā ahāta greznumā… ir tikai šis mirklis… Un, ja nu tā patiešām notiek, ka pēc 50 gadiem vairs nebūs uz planētas Zeme ziemas, nebūs sniega un lāsteku nebūs, nebūs sniega piļu un sniegavīru?! Varbūt šie mani ziemas fotomirkļi būs kā dārgākais vēstures apliecinājums, ka toreiz, tālajā 2021.gadā bija sniegs līdz ceļiem un vēl augstāk, ka Vidzemē sniegs krita un krita bez mitas, ka vakardienas iztīrītās taciņas nākamajā rītā pat nevar ieraudzīt, ka sniega lāpstas cilāšana ir mans efektīvākais fitnesa treniņš, ka…Un, ja nu tā būs?! Paga, paga, ir 2021.gada 31.janvāris un tagad IR ziema! Ziema īstā! Un, pat, ja tā nebūs, man patīk bildēt ziemu, man patīk saglabāt tos mirkļus, kuros mana Dvēsele gavilē un jā, man patīk ar tiem dalīties, lai iedvesmotu ikvienu, kurš šajā mirklī apstājas, lai ielūkotos manā sajūtu pasaulē.

Re kā, arī es gribu pasteigties un kaut uz mirkli iedomāties, kā varētu būt tajā nākamībā, nu gluži kā Laiks, kurš steidzina mūs doties tālāk un tālāk un vēl tālāk…Bet, ja nu Laiks zina, ka mums vēl tik daudz ko ir pieredzēt?!

Šķirstu janvāra fotogaleriju un pateicībā smaidu, ka mans janvāris ir bijis gana piepildīts!

Šī būs mana šī gada jaunā apņemšanās – katru mēnesi savilkt sajūtu un foto mirkļu bilanci. Tā, lai gada beigās jau veidojas kopotie raksti. Tad tajos kopotajos rakstos būs tie mazie, smalkie, sudrabotie mirklīši, kuri iemirdzas, kuri ietrīsas, kuri ieskanas tikai uz mirkli, par kuriem gada beigās pat neatminos…

Janvāri, Tu esi bijis tieši tāds, kādu es pati to radīju: ar krāsām, gaismām, skaņām, dabu, ziediem, kopābūšanu un sniegu, tiiiik daudz sniega, kā bērnībā, ar skumjām un prieku vienu viet, ar pārdomām un dziļām, dziļām domām, ar radīšanu un baudīšanu, ar trīsuļojošu svētku prieku un ar netveramām klusuma pauzēm, ar sirdsiltām satikšanām un ar neizrunātām izšķiršanām, ar rīta rituālajām stundām un vakara vīgriežu tēju, ar kamīna kuršanu un grāmatu lasīšanu, ar lielpilsētas dzīvoklī nokaltušām puķēm un pelīšu ķeršanu lauku mājā, ar jaunām kleitām, ar ziediem, ar pirtsvakariem un saules sārtiem rītiem, jā, jā, tādi arī bija janvārī, ar jūras viļņošanos un debesu švīkāšanos, ar mikrotraumu, ar manu retrītu un garīgo askēzi, ar pārsteiguma dāvanu saņemšanu un ar dāvanu dāvināšanu, ar manu mandalu izaicinājumu, arī ar paburkšķēšanu un slinkumiņu, ar visu to, kas piedien cilvēkam un dzīvošanai…

Es no sirds pateicos ikvienam cilvēkam, ar kuru esam satikušies, pieskārušies viens otram caur sajūtu mirkļiem, ikvienam ar ko esam smējuši un raudājuši un gājuši un bulciņas ēduši, ikvienai vietai, kurā esmu pabijusi, ikvienam mazajam, mazītiņajam un lielajam, vislielākajam Notikumam! Jūs mani Lielāku radiet!

Janvāri, es pateicos Tev, ka biji mans draugs! Nu, Tevi, iesaiņoju savā atmiņu lādītē uz palikšanu.

***

Foto un video no personīgā arhīva

***

Ja rodas vēlme pārpublicēt kaut vai rindkopu no mana sacītā, dari to, tikai vispirms, lūdzu, saskaņo ar mani, vai arī ieliec atsaucē manu vārdu. Tā mēs veidosim cieņpilnas attiecības, pateicos!