100 PAKĀPIENI TUVĀK SAVAI DIEVIŠĶAJAI DABAI jeb CEĻOJUMS UZ 100 MANDALU
Tieši pirms gada, 15.martā, es sāku savu ceļojumu uz 100-to mandaliņu.
Šī gada 13.martā, mazliet pirms pusnakts tapa mana 100 mandaliņa!!!
Toreiz savā dienasgrāmatā es rakstīju tā:
15.marts 2020.gads
Šodien esot telefonsarunā ar mammu, kā ikreiz, kad sarunājos pa telefonu – es zīmēju visādu ķeburus, velku līnijas un apļus, krustiņus un ovālus, vienkārši ļaujos rokai izpausties tieši tā, kā tajā mirklī to vēlas…ar to, kas ir pie rokas, uz tā, kas ir pie rokas… Par cik šajā laikā esmu maksimāli ieslīgusi radošās nodarbēs – man pie rokas atradās zelta pildspalva un melns kartona kvadrātiņš. Tad nu sāku ar mazu aplīti, tad nākamo un vēl nākamo…un skat, kamēr noris saruna, man ir gatava mandaliņa…Ar brīvu roku, brīvu sajūtu uzzīmēta mandaliņa…
Kādreiz, cilvēki, kuri ieraudzīja manus “telefonsarunu ķeburus” ir pat tos nodēvējuši par mākslas darbiem, kaut man jau liekas, ka to var visi…nu, labi, varbūt tā kompozīcija katram atšķiras, bet arī man pašai, šie ķeburi vienmēr ir patikuši arī vēl pēc tam ilgu laiku…He, he, un šoreiz, tie ķeburi sanākuši tādi jēpilnāki! Hmmmm, šķiet, man tikko piedzima jauna domiņa – a kas būtu, ja es katru dienu uzzīmētu kādus jēgpilnus ķeburus?! Nu, labi, lai iet mandalas! Beeet to es apņemos darīt pie sekojošiem nosacījumiem – tikai uz melna pamata un tikai ar zelta pildspalvu! Un varbūt pat bez cirkuļa?! Varbūt…par to gan sajūtu iekšējo nepārliecinātību…
Apskatos savus papīra un pildspalvu krājumus, saprotu, ka kādam mazam strēķītim vēl pietiks, bet pie pirmās iespējas, ir tomēr jādodas uz tuvāko lielpilsētu, tobiš, uz Cēsīm un jāiegādājas krietni vairāk pildspalvas.
Nu re, kāds mazi-liels Notikums ir piedzimis – katru vakaru pa vienai mazai “ķeburmandaliņai”! Un, lai notiek, lai tās būtu 100 mandalas!!! Kādreiz man bija sapnītis uzkonstruēt 100 jantras, bet varbūt tās varētu būt 100 mandaliņas?! Uhhhhhhh, kādu es šobrīd sev procesu iegriezu – katru dienu es veltīšu visu savu enerģiju, kādam mērķim. Un tas, ko es šodien vēlos – tā būs mana lūgsna par šo planētu Zemi, par cilvēci, lai tā nezaudē savu veselo saprātu, lai pēc iespējas vieglāk mēs visi kopā izdzīvojam šo Zemes transformācijas laiku, lai pēc iespējas vieglāk un ātrāk mēs atgrieztos savos sirds centros un turpinātos jau pavisam citādāk…jā, jā, citādāk, jo jau šodien es varu teikt, ka nekad vairs nebūs tā, kā bija Pirms…kā bja Pirms 13.marta….Pirms vīrusa pandēmijas…NEKAD!!! Šis ir mūsu pašu saražots Notikums, kurš mūs pārvērš jaunās kvalitātēs! Un mans prāts nezina, kā būs tālāk un kas būs tālāk, bet sirds tā patīkami smaida, šķiet, viņa ir vienīgā, kura sajūt…Sajūt to, ka viss būs daudz, daudz gaišāk, labāk, sirsnīgāk.”
Un šodienas stāsts:
365 dienās es esmu piedzīvojusi 100 vakarus dziļās meditācijās, vairāk par 12 000 minūšu esmu bijusi apzinātā radīšanas plūsmā, esmu modusies 100 rītus ar miiilzīgu gandarījuma sajūtu par iepriekšējā vakarā pieredzēto, esmu cīnījusies pati ar sevi tajā mirklī, kad vēl līdz simtajai bija palikušas kādas 25 un uznāca lūzuma punkts, kad šķiet, līdz mērķim tiiik tālu, ka tas tomēr nav iespējams, esmu pārvarējusi šos iekšējā lūzuma posmus un devusies tālāk. Kad uzkāp kalnā, no kalna jau raitāks solis ir. Tā arī bija man, kad tiku pāri 80-tajai mandaliņai, tad tas kamolītis sāka ritēt daudz, daudz ātrāk. Pēc 90 jau katru vakaru sāku pārskaitīt, nu, cik tad vēl ir palikušas…
12.marts – piektdiena – 99 mandala
13.marts – sestdiena – …ir laiks! Ir laiks uzradīt 100-to!!! Bet jūtu sevī satraukumu, kaut kādu kņudinošu sajūtu sevī, gribas darīt visu, tikai ne zīmēt mandaliņu. Tāds neparasts stāvoklis – it kā Pirms kaut kā un tajā pašā laikā – Pēc kaut kā liela. Bija sajūta, ka esmu sapinusies savās rokās, savās domās un sajūtās…
Vēlā pēcpusdienā devos uz savu mežu, pieglaudos varenai priedei pie sāniem un klausījos, kā kokā plūst sula, kā tajā plūst un mutuļo priedes dzīvības enerģija. Es savienojos ar priedes mizu un ļāvu piepildīties ar viņas dzīvības enerģiju, es ļāvos rimties savam satraukumam, notvēru to sajūtu, kad viss IR un tu ESI un nekam citam nav nozīmes. Es pacēlu skatu uz Debesīm, tajā mirklī tās kļuva nedaudz gaišākas un pasmaidīju tām. Es atkal sajutu savu mieru sevī. Lūdzu Debesīm, lai tās mani piepilda ar spēku, lai es varu piepildīt savu nodomu, lai es varu izgaršot to mirkli, kad sapņi piepildās.
Dabas spēka piepildīta atgriezos mājās un ķēros klāt. Manās rokās gulēja melns kartona gabaliņš, kuram tūlīt, tūlīt tiks piešķirts kārtas numurs 100!
Šajā laikā ir gājis visādi. Līdz 70 mandaliņai viss ritēja harmoniski, viegli, visa kā pietika, gan laiks bija, gan gribēšana. Pēc tam pasaule atnāca mazliet vaļā, vasara bija pie sliekšņa un sākās izbraucieni ārpus sētas un šis process apstājās, tā vienkārši, nenotika nekas. Pa retam atcerējos, ka vajadzētu paturpināties, bet ir taču tiiik jauki vasaras vakari, ka jābūt laukā un nav ko sēdēt istabā un zīmēt. Vasara ritēja, rudens jau iezadzies sētā, bet mandaliņas joprojām dusēja mieriņā.
Decembrī šis process turpinājās.
Tika izdzīvoti n-tie procesi, visdažādāko spektru emocijas, pārdzīvojumi un piedzīvojumi, iekšējie konflikti un dziļas, dziļas sajūtas. Katrai mandaliņai ir savs stāsts un savs raksturs. Katra zīme, līnija vai aplis stāsta savu sajūtu stāstu.
Katrs zīmēšanas vakars bija mans patiesības mirklis, kad radot mandalu, es nevaru ne aizmukt, ne noslēpties no sevis. Es raudzījos sevī, vēroju sevi, samīļoju sevi, palielīju sevi, uzmundrināju sevi, iedvesmoju, tvēru idejas un realizēju tās, noraidīju aplamas iedomas, pamanīju ilūzijas un nekavējoties tās izšķīdināju…Šķiet, šajā laikā ir izrunāti visgarākie iekšējie monologi un dialogi. Šis bija process par to, kā es audzēju savu gribasspēku, kā es paplašinu savu miera un harmonijas telpu, kā es “neiekrītu” sazvērestības teoriju pulciņos, es mācījos pieņemt un ļauties, šis bija laiks, kurā es pārtapu par labāku cilvēka versiju, par to, kā es apjautu savu Lielumu, kad lūdzos par savu planētu Zemi un tās vieglāku transformāciju…šis bija mans dziļākais ceļojums šajā citādajā laikā!
Kad zīmējot 100 mandaliņu, mans sākotnējais nodoms bija – nu, šoreiz man gribās kaut ko vienkāršu, pavisam, pavisam vienkāršu…beeeeet, radīšanas process ir neparedzams, tajā viss notiek kā notikdams un mana 100 mandaliņa ir izdevusies tieši tāda, kāda esmu es pati – ciku cakām izcakota, piesātināta, piepildīta un nepavisam ne vienkārša. Nekur jau nav jāaizmūk, vien jāpieņem sevi visu! To mācīja man šīs mandaliņas, šis radīšanas process. Ieskatīties sevī arvien dziļāk un ieraudzīt savus bezgalīgos gaismas avotus!
Un tagad man ir sajūta, ka esmu tikusi klāt kādai zelta atslēdziņai, kura kādreiz, kaut kad, kad esmu devusies uz šo Zemi, tika paslēpta., paslēpta visdrošākajā vietā – manī pašā. Šī atslēdziņa ir no lielas, lielas lādes, kurā glabājas bezgalīgs apjoms iespēju, varēšanas, idejas, n-tie kilogrami mīlestības, labestības, smaidi, gaismas klēpji un vēl un vēl un vēl…Tajā glabājas viss, kas rodas Gaismas pasaulē un kas man tik ļoti var noderēt tagad un manā nākamībā.
Tagad es skaidri zinu, ja vien dari, tad vari! Tad var sasniegt visaugstākās virsotnes! Un, ja esi tikusi pāri vieniem kalniem, tad aiz tiem nāk jauni kalni un jaunas virsotnes. Un mans stāsts turpināsies, par to, kā es kāpju augstāk sevī. Katru dienu pa mazam solītim…
Esmu uzkāpusi 100 pakāpienus augstāk sevī, tuvāk savai sirds gaismai, savai patiesajai būtībai, savai dievišķajai dabai arvien tuvāk…
Un, ja kāds man šajā laikā jautā – kā Tu tā vari?! Tad es atbildu – jo es Daru! Kā Tu saglabā savu mieru (un ir bijuši brīži, kad tomēr neesmu bijusi mierīga), kā spēj saskatīt ikvienā tumšā dienā saules gaismu, kā spēj pasniegt roku sagurušajam, kā spēj saņemt Vēstījumus no debesīm un nosūtīt tos tieši tiem, kuriem tas tik ļoti nepieciešams…
Kā spēju es?! RADOT! DAROT! ESOT! DZĪVOJOT! BAUDOT! PIEREDZOT! MĪLOT! SMEJOT! ZĪMĒJOT! IZZINOT! DODOT! PIEŅEMOT! PĀRVEIDOJOT! …
Es pateicos ikvienam, kurš šajā ceļojumā bija man līdzās: savam Mīļotajam par kluso atbalstu un kopējo prieku par paveikto, saviem Meistariem un Skolotājiem, kuri caur savu zinību nodošanu, dara manu Gara spēku stiprāku un manu mīlestības telpu plašāku, es pateicos ikvienai Dvēselei, kura neapzināti pamudināja mani turpināt, kura priecājās man līdzi, kura iedvesmojās un sāka radīt savas mandalas, es pateicos katram Jums, ka esat manā dzīvošanā!
Mijiedarbojoties vienam ar otru un vienam caur otru, mēs radām jauno pasauli Gaismas un Mīlestības piepildītu!
