STĀSTS PAR PUNKTIŅ-PLOSTU
(Ja Tu jau esi sacepies, ieraugot vien manu garo stāstu, tas nozīmē, ka Tev pietrūkst pacietības un tas nozīmē, ka mēs vēl neesam satikušies PUNKTIŅmandalu meistarklasē…Nu ko?! Tev ir izvēle…VIENMĒR!
Bet, ja nopietnāk, tad jā – man ir ko teikt un visbiežāk es nemāku to pateikt īsi. Katram sava unikalitāte! )
Kādā dienā manā pasta kastītē atnāca ziņa – “Mani sauc Kristīne….Es dzīvoju burvīgā vietā pie Daugavas un vizinu cilvēkus ar plostu , mani īpašie ir saullēkti!!! Ja iespējams – sazināmies – kā būtu ar punktošanu uz plosta, Daugavas vidū, agrā, agrā rītā??? “
Ohohoooo, man jau patīk šitādi piedāvājumi, kas ir pavisam vēl nebijuši, ne man, ne arī pasaulei ar manis ģenerēto enerģiju. Man patīk sajust to pirmradītāja Garu šeit uz Zemes, jo Visumā viss jau sen ir izdomāts, vien es pati šo Notikumu radu TAGAD – PIRMOREIZ. Un viss, kas top pirmoreiz ir ar īpašu jaudu, ar īpašu enerģiju un viss notiek ļoti, ļoti viegli…Jo nav ekspektāciju, nav ilūziju par to, kā bija, kā varētu būt, vien viegla ļaušanās – viss būs lieliski!!!
Es vienmēr ļoti tuvu sajūtu tos cilvēkus, kuri raksta man uz e-pastu, jo es zinu, ka viņus vada viņu patiesais nodoms un viņi ir veikuši garu izziņas ceļu, kā atrast to e-pastu un viņi ir tik drosmīgi, ka uzdrošinās pajautāt, uzrakstīt vai kā citādi pieklauvēt man. Un tieši tāpēc, es vienmēr, vienmēr uz vēstulītēm pasta kastītē atbildu. Hm, un gribas jau teikt, ka vienmēr tās vēstulītes ir ar manu piekrišanu, viņu piedāvājumiem, vai arī saņemot manu atbalstu, ja vien tas ir nepieciešams, vai arī…katrai ziņai ir sava atbilde, jo nekad nederēs viena atbilde visām ziņām…
Bet šis būs stāsts par to, kā piedzima PUNKTIŅPLOSTA NOTIKUMS.
Mūsu sarakste, saziņa ar Tomsone Kristine notika ļoti, ļoti viegli. Mums nebija daudz laika, jo neko nevajag atlikt uz “kautkadvēlāk”, viss, kam ir jānotiek, jānotiek ir TAGAD. Es teicu – jā, Kristīne palūkojās laika prognozēs un tadammmm – 3.jūlijā mēs jau satikāmies Daugavas krastā, vietā, kur Kristīne rada savu mājvietu, vietā, kur lec saulīte rītā agri virs upes, vietā, kur PUNKTIŅMANDALAS dodas jaunā piedzīvojumā – punktošana uz plosta saullēktā.
He, vai Jūs domājat, ka es paspēju iedomāties, nez, kā tas varētu būt, vai rokas netrīcēs, vai nebūs bail, vai krāsas nenoslīks, vai es pati neiegāzīšos upē (jo peldu “suniski” un kādreiz jaunībā ir bijusi ļoti negatīva pieredze – tieši Daugavā es slīku un šīs pieredzes pēdas es sajūtu joprojām, bet katru dienu pa vienam solītim, es mēģinu doties savā piemājas dīķī arvien dziļāk un dziļāk, lēnām un pamazām, pa viena solītim, bet katru dienu…)….Nē, nē, nē, es vispār neko nepaspēju aizdomāties par to, ka varētu kaut kas neizdoties. Sirds mana sacīja – nevar neizdoties tas, KAM IR JĀIZDODAS!
Jau kādu laiciņu es biju darbojusies vienatnē, bez partneriem, bez kolēģiem un, te nu būs atkal jauna pieredze. Kā ir būt komandā ar kādu, kādu, kurš ir ļoti stiprs, kādu, kurš ir ļoti līdzīgu radīšanas enerģiju, kādu, kuram ir jauda, kā motorlaivai (un nevis plostam), kādu, kuru es vēl neesmu sajutusi “dzīvajā”…
Kā bija?! Bija ļoti viegli, ļoti jaudīgi, ļoti stipri un maigi vienlīdz, bija un IR ļoti VIEGLI.
Es pēdējā laikā ļoti mācos dzīvot viegli, iet pa dzīvi tā viegliņām un to cenšos nodot tālāk arī meitenēm, kurām tas grozs ar “pīrādziņiem” ir tāds smagnējāks. Šis nu ir tas Notikums, kurš man rodas viegli, kurš noris viegli un kurš ir VIEGLS. Jo kā gan citādāk varētu doties upē, ja būtu smagi…
Agrie saules mošanās rīti ir VIEGLI. Tas SAULESZELTA mirdzums, kas piepilda visu upi un manu sirsniņu ir viegls…
Kā mums gāja?!
LIELISKI! ĻOTI, ĻOTI SKAISTI!
Viss, kas bija, bija no tīras sirds un mīlestības.
Bija agrs pamošanās rīts. Precīzāk, vien stundiņa bija pagulēta, jo iepriekšējā vakarā, kādā apburošā meistarklasē Jelgavas pusē uznāca negaiss. Tas uznāca tik pēkšņi, ka visi tepiķīši un spilventiņi vienā mirklī kļuva slapji, tik slapji, ka no tiem ūdens tecēja vieglā strūklā…Atgriežoties mājās mazliet pāri pusnaktij, man bija vien pāris stundas, lai šo visu savu mantību izžāvētu, lai jau tūlīt, tūlīt, varētu atkal tos klāt uz plosta, lai meitenēm būtu ērti un omulīgi. Lielpilsētas dzīvokļos tā šobrīd nav problēma, ja laukā ir +31, tad iekšā temperatūra ir x2 un, ja vēl ieslēdz divus sildītājus, tad izkalst pat visbiezākie tepiķīši un es esmu laimīga par to, jo ir kvalitātes, kas man pašai ir ļoti, ļoti svarīgas. Un skat, pulkstenis jau sit trešo rīta stundu, kad jāmostas un jādodas ceļā, lai jau 4 sajustu jauno radīšanas telpu -PLOSTU.
Ceļā izbaudīju sarkano debessmalu, kurā saulīte sāk vizuļot. Tie mirkļi man aizrauj elpu un lūpu kaktiņi paveras smaidā.
Daugavas krastā absolūts miers. Viss vēl gulēja, vien upe lēnām, pavisam lēnām modās, jo saulīte sāka lūkoties aiz koku galotnēm, jo spāres sāka savu rīta deju, jo kaimiņsētā suns sāka mosties…Un es ar Kristīni, jau gana pamodušās, radījām jaunā Notikuma vidi.
Šis ir ārkārtīgi skaists mirklis, mirklis PIRMS…
Tad mana sirsniņa tā viegli priekā trīc, tad rociņas un kājiņas kustās mazliet ātrāk, jo tās zina, kādam tiek RADĪTS PRIEKS! Vispirms jau es pati to prieka enerģiju noķeru un, tad dāvāju to citiem.
Nekad, nekad nedari kaut ko priekš citiem! Pats radīšanas process ir visvērtīgākais priekš sevis paša. Vienmēr dari to, kas Tev pašam patīk, kas Tevi iepriecina, tad zini droši, arī citiem tas patiks un citi iedvesmosies un citi sajutīs Tavu saradīto prieka enerģiju.
Un nav nekā neiespējama – arī uz plosta, kur teritorija ir ierobežota, kur kravnesība ir ierobežota, arī tur es VARU radīt vidi, kurā jūtos pati, kā svētkos, kurā jūtos krāšņi, brīvi un priecīgi, kurā RADU savu un citu RADĪŠANU mīlestības plūsmā.
Naksniņā vēl pārkrāmēju savus koferus, no tiem izņemot laukā to, bez kā patiešām var iztikt un tie, kuri ar mani jau ir tikušies, tie zina, ciiik ļoti neviegli ir šie koferīši, maigi izsakoties, cik daudz mazas, bet svarīgas lietiņas ir tajos iekšā un tagad man ir jāizdara izvēle – starp svarīgo un mazāk svarīgo, un izrādās, arī to es varu!
Svarīgi nepieķerties noteiktām, sevis uzstādītām prasībām, ļaut sev pašam būt vieglam un brīvam, jo neviens jau nezina, kā ir jābūt, kādas ir manas ieceres, vien es pati sevi varu nogalināt ar saviem nosacījumiem un ekspektācijām, bet katra diena iemāca ĻAUŠANOS un PAĻAUŠANOS.
Laika rādītājs viegli notrinkšķēja – bija pulkstens 5. Upes krastā jau sadzirdējām čalas. Gar krastu, viegli, vieglītiņām, satecēja meitenes. Ar smaidu sejā, acis mirdzēja austošās saules gaismā, bija sajūtams patiess bērna prieks par kaut ko vēl nebijušu…IR VIEGLI!
Mūsu “kosmosa kuģi” – PLOSTU rotāja vēl iepriekšējās dienas izlaiduma meijas, tās viegli smaržoja pēc tām dienām, kad mums bija 18 un, kad mēs baudījām izlaiduma nakti…TAGAD viss ir citādāk, mēs esam jau citas! TOREIZ arī mēs ticējām mīlestībai līdz mūža galam cilvēciskajās attiecībās, mēs ticējām, ka mēs varam mainīt PASAULI, ka visa pasaule mums ir atvērta, ka tā tik ļoti gaida mūs un tā noklās veiksmju, izdošanos paklāju un mēs galvu pacēluši dosimies LIELAJĀ DZĪVOŠANĀ iekšā, ka nu tik parādīsim vecākiem, kā ir jādzīvo. Un tā jau arī bija, līdz mirklim, kad sajutām, ka SAVU DZĪVI RADĀM mēs paši! Līdz paši izdzīvojām savas sāpes, traumas, neizdošanās, vilšanās un iemācījāmies PIEŅEMT savus vecākus un PATEIKTIES viņiem par visu, ko devuši mums, līdz paši sajutām, ka VISI šajā pasaulē ir kā ES, ka viss, kas man šajā dzīvē ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA, ka savu dzīvi veidoju es pati, nevis, kāds “biezais” onkulis vai kāds ārējs spēks pasniegs visu, kas man tik ļoti ir vajadzīgs. Šodien viss ir CITĀDĀK! Daudz, daudz plašāk, dziļāk, vairāk, viedāk, krāšņāk, pilnīgāk…CITĀDĀK! Liriska atkāpe par meijām uz plosta…
Kamēr devāmies upes vidiņā, mēs katra izbaudījām lecošās saules spēku, mēs katra tai palūdzām siltumu dienai, sirdij mieru un prieku, mēs ļāvāmies savienoties ar sauli, ūdeni, klusumu un mieru visapkārt…Mēs devāmies dziļāk upes plašumos.
Kad upe mūs jau bija ieaijājusi katru savā stāstā, tad notiek jauni pavērsieni un jādodas tālāk…
Un te nu bija laiks doties dziļāk arī savās dzīlēs, pavērt plašāk savu apziņas lauku un sirds durtiņas atvērt kaut mazu, mazu spraudziņu VAIRĀK vaļā caur PUNKTIŅMANDALĀM.
Daļa klātesošo meiteņu jau bija iepazinušas šo instrumentu un mani, viņas viegli smaidīja, citas – vēl tikai mēģinās sajust, kas tas par “zvēru”, ko tad es varu pasacīt – pasniegt, tās mazliet skeptiski vēroja mani…Ja vien es dalītos no prāta un intelektuālā līmeņa, man droši vien raustītos valoda, justos neērti un visādi citādi es justos nedroši, bet PUNKTIŅMANDALAS ir mans dzīvesveids, es par to runāju ar lielu degsmi, es tajā ESMU, es ar to esmu savienojusies it visos līmeņos, vismaz šobrīd tā IR. Un mana brīvā un patiesā būšana spēj izšķīdināt ledussienas, šaubu ēnas un citus uzceltos mūrus un sētas. Tā vienkārši ir. Mana sirdsmīlestība ir lielāka par prāta samezglojumiem un es esmu pilnīgi mierīga un ikreiz, kad sajūtu, ka kāds stiprāks prāts sāk cīnīties ar manu sirdsmīlestību, tā mana mīlestības plūsma top arvien plašāka un aptverošāka. Jo viss, kas mums ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA. Tieši tik vienkārši un nevienkārši vienlaikus. Ir jau arī pieredze, ka vislielākie skeptiķi, vēlāk kļūst par vissirsnīgākajiem atbalstītājiem. Un tā arī var būt, jo mums katram ir bijušas savas mācībstundas, mums katram ir savs viedoklis un priekštats no FB redzētā, no sabiedrībā dzirdētā u.t.t., bet kad esi sajutis pats caur un iekš’ savas sirds, tad viss top caurspīdīgāks, vieglāks un atvērtāks.
Un tā arī mūsu plosta savienība, pēc vairāku stundu darbiņa ar savām skumjām, sāpēm un asarām, kļūst atvērtāka, brīvāka, pieņemošāka un dodošāka…He, un te nu mēs ar Kristīni esam vienisprātis, ja vien varētu aizmukt no sevis, tad noteikti, kāda jau būtu devusies prom no šī piedzīvojuma neatskatoties, bet plosts ir upes vidū un nekā…piespiedu-brīvprātīgā kārtā nākas iziet cauri savām sāpēm un ciešanām un sajust to dievišķo spēku un mīlestību, kas katrā mīt un tikai pats vari noraut nost uzliktās maskas, atbrīvoties no lomām, kuras esi uzņēmies, domādams, ka tā vajag, tikai pats sevi vari atbrīvot no sevis uzliktām važām, rāmjiem un ierobežojumiem. Un tikai Tu pats vari sevi darīt BRĪVU, PATIESU un LAIMĪGU!
Un tad, tad jau doties mājās vēl priecīgākai, atvērtākai un mīlošākai.
Jā, PUNKTIŅMANDALAS ir spēcīgs instruments, lai tālāk dotos jau CITĀDĀK! Un tā ir miiiilzīga PRIEKA enerģija, kuru mēs radām šajā procesā, jo arī PRIEKS ir lielāks par sāpēm un ciešanām, PRIEKS ir mūsu pamatstāvoklis un, kad tā iemācās BŪT, tad ir PRIEKPILNA ESĪBA. Priecīgs cilvēks nekad nevar nodarīt pāri sev un citiem. Priecīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Laimīgs cilvēks pieņem un mīl sevi un visu, kas ir ap sevi.
Krastā atgriezāmies vēlāk par noteikto laiku, jo mēs ĻĀVĀMIES upes un sevis plūsmai, mēs ļāvāmies piedzīvot šo NOTIKUMU “līdz kaulam”, no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem, mēs piepildījāmies pilnas ar SAULES ZELTU, tā, lai varam mirdzēt VISU LAIKU, mēs sasmēlāmies agrā rīta SKAIDRO DZESTRUMU tik, lai mūsu prātus nekad un nekas vairs nespētu aizēnot, mēs piepildījāmies ar ikvienas SIRDSSILTUMU, lai turpmāk mēs varētu šo pasauli darīt arvien LABĀKU, vispirms jau caur SEVI pašu!
Re kā, caur šo stāstu esi bijis klātesošs, kādam jaunam piedzimšanas NOTIKUMAM – PunktiņPLOSTA piedzīvojumam!
Un, jā, mēs ar Kristīni viena otrai teicām “Jā” vēl kādai reizei un skat, tā reize būs jau TAGAD – 21.jūlija agrā rītā mēs atkal dosimies upē ar plostu un PUNKTIŅMANDALĀM.
Šī ir viena no Jaunā laika iezīmēm – sadarbība, mijiedarbība vienam ar otru, vienam caur otru, bez pieprasīšanas, bez pienākumiem, vien tīrā un atklātā atdošanās plūsmā no sirds. Šis ir laiks, kad visneiedomājamākās lietas/notikumi/cilvēki spēj savienoties un izveidot kaut ko ļoooti unikālu, šis ir laiks, kad es saku “Jā” ikvienam nebijušam un arī bijušam Notikumam, jo sajūtās zinu, tas Visumam patiks un man arī!
Par jauniem “PLOSTIEM”, sadarbībām un būšanām!
No sirds uz sirdi!
********************************************************
Kas to būtu domājis, ka es “uzkāpšu uz plosta” un nekāpšu no tā nost, jo man tas dikti iepatiksies?! Arī tā var būt…un SKAISTI BŪT!
P.S. Ja sajuti vēlmi pievienoties “PUNKTIŅPLOSTAM” jau TAGAD, tad neatliec uz rītdienu un sazinies ar Tomsone Kristine, jo ir palikušas tikai pāris brīvas vietiņas un jau veidojas rindiņa uz nākamo Notikumu, jo šis ir tas Notikums, kurš atbilst šī laika pieprasošajam formātam – vietu skaits patiešām ir ierobežots!
Pateicībā, ja izlasīji līdz galam! Un, ja arī neizlasīji – arī Tev pateicos, jo arī tā var būt…Visam ir vieta būt!