STĀSTS PAR PUNKTIŅ-PLOSTU
(Ja Tu jau esi sacepies, ieraugot vien manu garo stāstu, tas nozīmē, ka Tev pietrūkst pacietības un tas nozīmē, ka mēs vēl neesam satikušies PUNKTIŅmandalu meistarklasē…Nu ko?! Tev ir izvēle…VIENMĒR!
Bet, ja nopietnāk, tad jā – man ir ko teikt un visbiežāk es nemāku to pateikt īsi. Katram sava unikalitāte! )
Kādā dienā manā pasta kastītē atnāca ziņa – “Mani sauc Kristīne….Es dzīvoju burvīgā vietā pie Daugavas un vizinu cilvēkus ar plostu , mani īpašie ir saullēkti!!! Ja iespējams – sazināmies – kā būtu ar punktošanu uz plosta, Daugavas vidū, agrā, agrā rītā??? “
Ohohoooo, man jau patīk šitādi piedāvājumi, kas ir pavisam vēl nebijuši, ne man, ne arī pasaulei ar manis ģenerēto enerģiju. Man patīk sajust to pirmradītāja Garu šeit uz Zemes, jo Visumā viss jau sen ir izdomāts, vien es pati šo Notikumu radu TAGAD – PIRMOREIZ. Un viss, kas top pirmoreiz ir ar īpašu jaudu, ar īpašu enerģiju un viss notiek ļoti, ļoti viegli…Jo nav ekspektāciju, nav ilūziju par to, kā bija, kā varētu būt, vien viegla ļaušanās – viss būs lieliski!!!
Es vienmēr ļoti tuvu sajūtu tos cilvēkus, kuri raksta man uz e-pastu, jo es zinu, ka viņus vada viņu patiesais nodoms un viņi ir veikuši garu izziņas ceļu, kā atrast to e-pastu un viņi ir tik drosmīgi, ka uzdrošinās pajautāt, uzrakstīt vai kā citādi pieklauvēt man. Un tieši tāpēc, es vienmēr, vienmēr uz vēstulītēm pasta kastītē atbildu. Hm, un gribas jau teikt, ka vienmēr tās vēstulītes ir ar manu piekrišanu, viņu piedāvājumiem, vai arī saņemot manu atbalstu, ja vien tas ir nepieciešams, vai arī…katrai ziņai ir sava atbilde, jo nekad nederēs viena atbilde visām ziņām…
Bet stāsts par to, kā piedzima PUNKTIŅPLOSTA NOTIKUMS.
Mūsu sarakste, saziņa ar Tomsone Kristine notika ļoti, ļoti viegli. Mums nebija daudz laika, jo neko nevajag atlikt uz “kautkadvēlāk”, viss, kam ir jānotiek, jānotiek ir TAGAD. Es teicu – jā, Kristīne palūkojās laika prognozēs un tadammmm – 3.jūlijā mēs jau satikāmies Daugavas krastā, vietā, kur Kristīne rada savu mājvietu, vietā, kur lec saulīte rītā agri virs upes, vietā, kur PUNKTIŅMANDALAS dodas jaunā piedzīvojumā – punktošana uz plosta saullēktā.
He, vai Jūs domājat, ka es paspēju iedomāties, nez, kā tas varētu būt, vai rokas netrīcēs, vai nebūs bail, vai krāsas nenoslīks, vai es pati neiegāzīšos upē (jo peldu “suniski” un kādreiz jaunībā ir bijusi ļoti negatīva pieredze – tieši Daugavā es slīku un šīs pieredzes pēdas es sajūtu joprojām, bet katru dienu pa vienam solītim, es mēģinu doties savā piemājas dīķī arvien dziļāk un dziļāk, lēnām un pamazām, pa viena solītim, bet katru dienu…)….Nē, nē, nē, es vispār neko nepaspēju aizdomāties par to, ka varētu kaut kas neizdoties. Sirds mana sacīja – nevar neizdoties tas, KAM IR JĀIZDODAS!
Jau kādu laiciņu es biju darbojusies vienatnē, bez partneriem, bez kolēģiem un, te nu būs atkal jauna pieredze. Kā ir būt komandā ar kādu, kādu, kurš ir ļoti stiprs, kādu, kurš ir ļoti līdzīgu radīšanas enerģiju, kādu, kuram ir jauda, kā motorlaivai (un nevis plostam), kādu, kuru es vēl neesmu sajutusi “dzīvajā”…
Kā bija?! Bija ļoti viegli, ļoti jaudīgi, ļoti stipri un maigi vienlīdz, bija un IR ļoti VIEGLI. Es pēdējā laikā ļoti mācos dzīvot viegli, iet pa dzīvi tā viegliņām un to cenšos nodot tālāk arī meitenēm, kurām tas grozs ar “pīrādziņiem” ir tāds smagnējāks. Šis nu ir tas Notikums, kurš man rodas viegli, kurš noris viegli un kurš ir VIEGLS. Jo kā gan citādāk varētu doties upē, ja būtu smagi…
Agrie saules mošanās rīti ir VIEGLI. Tas SAULESZELTA mirdzums, kas piepilda visu upi un manu sirsniņu ir viegls…
Kā mums gāja?!
LIELISKI! ĻOTI, ĻOTI SKAISTI!
Viss, kas bija, bija no tīras sirds un mīlestības.
Bija agrs pamošanās rīts. Precīzāk, vien stundiņa bija pagulēta, jo iepriekšējā vakarā, kādā apburošā meistarklasē Jelgavas pusē uznāca negaiss. Tas uznāca tik pēkšņi, ka visi tepiķīši un spilventiņi vienā mirklī kļuva slapji, tik slapji, ka no tiem ūdens tecēja vieglā strūklā…Atgriežoties mājās mazliet pāri pusnaktij, man bija vien pāris stundas, lai šo visu savu mantību izžāvētu, lai jau tūlīt, tūlīt, varētu atkal tos klāt uz plosta, lai meitenēm būtu ērti un omulīgi. Lielpilsētas dzīvokļos tā šobrīd nav problēma, ja laukā ir +31, tad iekšā temperatūra ir x2 un, ja vēl ieslēdz divus sildītājus, tad izkalst pat visbiezākie tepiķīši un es esmu laimīga par to, jo ir kvalitātes, kas man pašai ir ļoti, ļoti svarīgas. Un skat, pulkstenis jau sit trešo rīta stundu, kad jāmostas un jādodas ceļā, lai jau 4 sajustu jauno radīšanas telpu -PLOSTU.
Ceļā izbaudīju sarkano debessmalu, kurā saulīte sāk vizuļot. Tie mirkļi man aizrauj elpu un lūpu kaktiņi paveras smaidā.
Daugavas krastā absolūts miers. Viss vēl gulēja, vien upe lēnām, pavisam lēnām modās, jo saulīte sāka lūkoties aiz koku galotnēm, jo spāres sāka savu rīta deju, jo kaimiņsētā suns sāka mosties…Un es ar Kristīni, jau gana pamodušās, radījām jaunā Notikuma vidi.
Šis ir ārkārtīgi skaists mirklis, mirklis PIRMS…
Tad mana sirsniņa tā viegli priekā trīc, tad rociņas un kājiņas kustās mazliet ātrāk, jo tās zina, kādam tiek RADĪTS PRIEKS! Vispirms jau es pati to prieka enerģiju noķeru un, tad dāvāju to citiem.
Nekad, nekad nedari kaut ko priekš citiem! Pats radīšanas process ir visvērtīgākais priekš sevis paša. Vienmēr dari to, kas Tev pašam patīk, kas Tevi iepriecina, tad zini droši, arī citiem tas patiks un citi iedvesmosies un citi sajutīs Tavu saradīto prieka enerģiju.
Un nav nekā neiespējama – arī uz plosta, kur teritorija ir ierobežota, kur kravnesība ir ierobežota, arī tur es VARU radīt vidi, kurā jūtos pati, kā svētkos, kurā jūtos krāšņi, brīvi un priecīgi, kurā RADU savu un citu RADĪŠANU mīlestības plūsmā.
Naksniņā vēl pārkrāmēju savus koferus, no tiem izņemot laukā to, bez kā patiešām var iztikt un tie, kuri ar mani jau ir tikušies, tie zina, ciiik ļoti neviegli ir šie koferīši, maigi izsakoties, cik daudz mazas, bet svarīgas lietiņas ir tajos iekšā un tagad man ir jāizdara izvēle – starp svarīgo un mazāk svarīgo, un izrādās, arī to es varu!
Svarīgi nepieķerties noteiktām, sevis uzstādītām prasībām, ļaut sev pašam būt vieglam un brīvam, jo neviens jau nezina, kā ir jābūt, kādas ir manas ieceres, vien es pati sevi varu nogalināt ar saviem nosacījumiem un ekspektācijām, bet katra diena iemāca ĻAUŠANOS un PAĻAUŠANOS.
Laika rādītājs viegli notrinkšķēja – bija pulkstens 5. Upes krastā jau sadzirdējām čalas. Gar krastu, viegli, vieglītiņām, satecēja meitenes. Ar smaidu sejā, acis mirdzēja austošās saules gaismā, bija sajūtams patiess bērna prieks par kaut ko vēl nebijušu…IR VIEGLI!
Mūsu “kosmosa kuģi” – PLOSTU rotāja vēl iepriekšējās dienas izlaiduma meijas, tās viegli smaržoja pēc tām dienām, kad mums bija 18 un, kad mēs baudījām izlaiduma nakti…TAGAD viss ir citādāk, mēs esam jau citas! TOREIZ arī mēs ticējām mīlestībai līdz mūža galam cilvēciskajās attiecībās, mēs ticējām, ka mēs varam mainīt PASAULI, ka visa pasaule mums ir atvērta, ka tā tik ļoti gaida mūs un tā noklās veiksmju, izdošanos paklāju un mēs galvu pacēluši dosimies LIELAJĀ DZĪVOŠANĀ iekšā, ka nu tik parādīsim vecākiem, kā ir jādzīvo. Un tā jau arī bija, līdz mirklim, kad sajutām, ka SAVU DZĪVI RADĀM mēs paši! Līdz paši izdzīvojām savas sāpes, traumas, neizdošanās, vilšanās un iemācījāmies PIEŅEMT savus vecākus un PATEIKTIES viņiem par visu, ko devuši mums, līdz paši sajutām, ka VISI šajā pasaulē ir kā ES, ka viss, kas man šajā dzīvē ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA, ka savu dzīvi veidoju es pati, nevis, kāds “biezais” onkulis vai kāds ārējs spēks pasniegs visu, kas man tik ļoti ir vajadzīgs. Šodien viss ir CITĀDĀK! Daudz, daudz plašāk, dziļāk, vairāk, viedāk, krāšņāk, pilnīgāk…CITĀDĀK! Liriska atkāpe par meijām uz plosta…
Kamēr devāmies upes vidiņā, mēs katra izbaudījām lecošās saules spēku, mēs katra tai palūdzām siltumu dienai, sirdij mieru un prieku, mēs ļāvāmies savienoties ar sauli, ūdeni, klusumu un mieru visapkārt…Mēs devāmies dziļāk upes plašumos.
Kad upe mūs jau bija ieaijājusi katru savā stāstā, tad notiek jauni pavērsieni un jādodas tālāk…
Un te nu bija laiks doties dziļāk arī savās dzīlēs, pavērt plašāk savu apziņas lauku un sirds durtiņas atvērt kaut mazu, mazu spraudziņu VAIRĀK vaļā caur PUNKTIŅMANDALĀM.
Daļa klātesošo meiteņu jau bija iepazinušas šo instrumentu un mani, viņas viegli smaidīja, citas – vēl tikai mēģinās sajust, kas tas par “zvēru”, ko tad es varu pasacīt – pasniegt, tās mazliet skeptiski vēroja mani…Ja vien es dalītos no prāta un intelektuālā līmeņa, man droši vien raustītos valoda, justos neērti un visādi citādi es justos nedroši, bet PUNKTIŅMANDALAS ir mans dzīvesveids, es par to runāju ar lielu degsmi, es tajā ESMU, es ar to esmu savienojusies it visos līmeņos, vismaz šobrīd tā IR. Un mana brīvā un patiesā būšana spēj izšķīdināt ledussienas, šaubu ēnas un citus uzceltos mūrus un sētas. Tā vienkārši ir. Mana sirdsmīlestība ir lielāka par prāta samezglojumiem un es esmu pilnīgi mierīga un ikreiz, kad sajūtu, ka kāds stiprāks prāts sāk cīnīties ar manu sirdsmīlestību, tā mana mīlestības plūsma top arvien plašāka un aptverošāka. Jo viss, kas mums ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA. Tieši tik vienkārši un nevienkārši vienlaikus. Ir jau arī pieredze, ka vislielākie skeptiķi, vēlāk kļūst par vissirsnīgākajiem atbalstītājiem. Un tā arī var būt, jo mums katram ir bijušas savas mācībstundas, mums katram ir savs viedoklis un priekštats no FB redzētā, no sabiedrībā dzirdētā u.t.t., bet kad esi sajutis pats caur un iekš’ savas sirds, tad viss top caurspīdīgāks, vieglāks un atvērtāks.
Un tā arī mūsu plosta savienība, pēc vairāku stundu darbiņa ar savām skumjām, sāpēm un asarām, kļūst atvērtāka, brīvāka, pieņemošāka un dodošāka…He, un te nu mēs ar Kristīni esam vienisprātis, ja vien varētu aizmukt no sevis, tad noteikti, kāda jau būtu devusies prom no šī piedzīvojuma neatskatoties, bet plosts ir upes vidū un nekā…piespiedu-brīvprātīgā kārtā nākas iziet cauri savām sāpēm un ciešanām un sajust to dievišķo spēku un mīlestību, kas katrā mīt un tikai pats vari noraut nost uzliktās maskas, atbrīvoties no lomām, kuras esi uzņēmies, domādams, ka tā vajag, tikai pats sevi vari atbrīvot no sevis uzliktām važām, rāmjiem un ierobežojumiem. Un tikai Tu pats vari sevi darīt BRĪVU, PATIESU un LAIMĪGU!
Un tad, tad jau doties mājās vēl priecīgākai, atvērtākai un mīlošākai.
Jā, PUNKTIŅMANDALAS ir spēcīgs instruments, lai tālāk dotos jau CITĀDĀK! Un tā ir miiiilzīga PRIEKA enerģija, kuru mēs radām šajā procesā, jo arī PRIEKS ir lielāks par sāpēm un ciešanām, PRIEKS ir mūsu pamatstāvoklis un, kad tā iemācās BŪT, tad ir PRIEKPILNA ESĪBA. Priecīgs cilvēks nekad nevar nodarīt pāri sev un citiem. Priecīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Laimīgs cilvēks pieņem un mīl sevi un visu, kas ir ap sevi.
Krastā atgriezāmies vēlāk par noteikto laiku, jo mēs ĻĀVĀMIES upes un sevis plūsmai, mēs ļāvāmies piedzīvot šo NOTIKUMU “līdz kaulam”, no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem, mēs piepildījāmies pilnas ar SAULES ZELTU, tā, lai varam mirdzēt VISU LAIKU, mēs sasmēlāmies agrā rīta SKAIDRO DZESTRUMU tik, lai mūsu prātus nekad un nekas vairs nespētu aizēnot, mēs piepildījāmies ar ikvienas SIRDSSILTUMU, lai turpmāk mēs varētu šo pasauli darīt arvien LABĀKU, vispirms jau caur SEVI pašu!
Re kā, caur šo stāstu esi bijis klātesošs, kādam jaunam piedzimšanas NOTIKUMAM – PunktiņPLOSTA piedzīvojumam!
Un, jā, mēs ar Kristīni viena otrai teicām “Jā” vēl kādai reizei un skat, tā reize būs jau TAGAD – 21.jūlija agrā rītā mēs atkal dosimies upē ar plostu un PUNKTIŅMANDALĀM.
Šī ir viena no Jaunā laika iezīmēm – sadarbība, mijiedarbība vienam ar otru, vienam caur otru, bez pieprasīšanas, bez pienākumiem, vien tīrā un atklātā atdošanās plūsmā no sirds. Šis ir laiks, kad visneiedomājamākās lietas/notikumi/cilvēki spēj savienoties un izveidot kaut ko ļoooti unikālu, šis ir laiks, kad es saku “Jā” ikvienam nebijušam un arī bijušam Notikumam, jo sajūtās zinu, tas Visumam patiks un man arī!
Par jauniem “PLOSTIEM”, sadarbībām un būšanām!
No sirds uz sirdi!
********************************************************
Kas to būtu domājis, ka es “uzkāpšu uz plosta” un nekāpšu no tā nost, jo man tas dikti iepatiksies?! Arī tā var būt…un SKAISTI BŪT!
Pateicībā, ja izlasīji līdz galam! Un, ja arī neizlasīji – arī Tev pateicos, jo arī tā var būt…Visam ir vieta būt!
25.jūnijs 2021.gads
Velmeri, Vidzemē
Jūnija Gobas deja izdejota
Ir pagājis tieši mēnesis pēc pirmās Gobas dejas mūsmājās. Mēnesis, kurā notikums seko notikumam, mēnesis, kurā kāds ir atspēries savām dzīves pārmaiņām, kurām gatavojās jau ilgi, bet vienmēr pietrūka drosmes. Mēnesis, kurā cita savu darbu piepildīto ikdienu ir viegli izdejojusi. Tik ļoti stiprs un jaudīgs ir bijis šis mēnesis katrai no mums, kuras savienojās brīnišķīgajā Zemes dejā, Miera dejā – Gobas dejā.
Mūsmājās šis mēnesis ir bijis neparasti skaists. Mūsu pagalmā ir “uzradušies” divi gobas koki. Mūsu mājās pavisam drīz ieradīsies gobas koka trepes. Viss tik ļoti ir saistīts ar šo koku, kas piepilda mūs ar vieduma enerģiju, kas savieno Zemes enerģijas ar Kosmosa enerģijām.
Kā gan pēkšņi uzradās tās divas Gobas līdzās mūsu kuplajam ozolam?!
Pavisam vienkārši – kad trepju meistars stāsta, ka mūsu trepes varētu radīt no gobas koka, es tik māju ar galvu, pat īsti nezinot, kā gan tas gobas koks izskatās, bet šis koks taču šobrīd tik ļoti ir manā enerģētiskajā laukā, ka es ar to esmu savienojusies cieši un tad ir kā mazam bērnam, vienalga kas, ka tikai rozā, vienalga kas, ka tikai no gobas koka?! Un nekavējoties droši, izzinoši pajautāju meistaram – a kā izskatās tas gobas koks?! Un viņš tikpat ātri man rāda – re, Jums rekur aug divas gobas. Un norāda man aiz muguras, līdzās esošos kokus…Mirklis klusuma pauzes…Jo mēs visu laiku domājām, ka tās ir lazdas, varbūt ne gluži īstās lazdas, bet kaut kādi lazdas paveidi jau ir. Izrādās – tās ir gobas?! Nu, vai tā ir vienkārša sakritība?! Domāju, ka tas ir ļoti jauši, lai mēs turpmāk varētu šo deju dejot līdzās šim kokam, šim simboliskajam tēlam, kurš ir izvēlēts par instrumentu, caur kura vieduma un zināšanu enerģētiku tiek dziedināta planēta Zeme un cilvēce. Caur šo simbolu mēs nododam tālāk cilvēcei kopradīto mīlestības enerģiju, lai dziedinātos visas sāpes un pāridarījumi, lai cilvēce atgrieztos Veselumā, priekā un laimībā. Un jā, mūsu sieviešu kopāsanākšana šajos Gobas deju apļos ir ļoti stipra un skaista vienlīdz. Un mēs ticam, ka šajos vakaros mēs, vispirms dziedinām pašas sevi un, tad jau tālāk nododam tīru, patiesu mīlestības plūsmu, dziedinot citus cilvēkus, Zemi un pasauli.
Lūk, tieši tik jaunas informācijas un jaunu sajūtu piesātināts ir bijis šis mēnesis no maija līdz jūnija pilnmēnesim.
24.jūnijs. Jāņu diena. Kāds aktīvāks līgotājs vēl tikai dodas mājup no kaimiņmāju līgošanas, cits izguļ negulētās līgo nakts miedziņu, cits mazgā viesu sašmulētos šašliku traukus, bet cits gatavojas Gobas dejai…Katram sava būšana, katram sava svinēšana.
Ir pilnmēness. Es pošu savu sētu Jūnija Gobas dejas vakaram. Šoreiz mēs būsim kuplāks pulciņš. Sajūtu, ka būs jaudīgi.
Vēl Līgo svētku sajūtās mūsmājās saplūst krāšņi tērptas meitenes. Kāda pa ceļam ir aizmaldījusies, cita mazliet lēnīgāka, bet visas satek vienkopus mūsu sētā pie gobām.
Kā ierasts, dodamies vasaras pļavā ziedu vainagus pīt. Līdzi neņemot neko, pat diegu ne, jo pīsim ar smilgām un zālēm, bez ārējiem palīgmateriāliem, jo mēs vienkopus audzējam savu Gara spēku un vainagos pīsim tikai labās domas un nodomus. Šajā reizē pļavas līgojas ar simtiem ziediem un smilgām un zālēm…Ir viegli! Viegli pīt savu kosmisko bezgalības simbolu, savu mandalu, kur sakopot visu enerģētiku, lai stiprāk un jaudīgāk…šajā procesā mēs savienojamies ar dabas apziņu, verot arvien plašāk savu apziņas lauku, šķīdinot sevis atdalāmību no dabas, savienojoties ar tās spēku un krāšņumu. Ikreiz, kad raugos uz sievām ziedu pielietās pļavās, man gribās smaidīt, jo kas gan var būt skaistāks par sievieti vainagā?! Tas ir mirklis, kad lielās meitenes kļūst par mazām, brīvām, līksmām un vienkāršām, tas ir mirklis, kad uzliekot kroni galvā, mugurkauls iztaisnojas, galva tiek pacelta un šķiet, viss viņas kodols kļūst pārliecinoši spēcīgs un viņai vairs nav šaubu, baiļu, nesapratnes, jautājumu, viņa sajūtas kā dievišķi krāšņa būtne, kur zina, kā Būt. Kā būt saiknē ar savu Gara spēku, ar savu Augstāko Es, ar savu iekšējo viedo sievu, ar savu dievišķo enerģiju. Tas ir dziļi maģisks mirklis, kuru es allaž noķeru brienot pļavā vainagus pinot.
Šajā reizē mēs esam kā deviņsievu spēks! Dejas laikā stiprās sievas stiprina mazliet vājākās, senākās dāmas, atbalstot jaunākās, nejūtot ne pārākuma sajūtu, ne mazākuma, mēs visas savienojamies brīnišķīgā Gobas dejas plūsmā. Šķiet, šajā mirklī debesis atveras un…atkal debesīs uzzied varavīksne!!! Jā, eņģeļi vienmēr ir līdzās! Ikreiz, kad manas acis ierauga šo varavīksnes tiltu, acīs sariešas asaras, ķermeni pārņem silta, visaptveroša enerģija un sirds pielīst pilna Gaismas un Mīlestības. Ir sajūta, ka lūk, tieši šādu mirkļu dēļ ir dzīvot vērts! Otrais Gobas dejas Notikums un otrais varavīksnes tilts pār mūsu galvām mirdz! Lai mirdz! Lai mirdz un atmirdz un spulgojas katrā no mums, katrā no Jums, ikvienā! Lai savienojamies Gaismas un Mīlestības plūsmā! Tā ir enerģija, kura dziedina, kura piepilda, kura auklē un samīļo, kura RADA mūs Lielākas! Sirdī lielākas!
Kad esam Saules samīļotas un apmirdzētas, laiks doties pavadīt saulīti rietā. Šķiet, katru vakaru ir visskaistākie saulrieti un tomēr, ir vakari, kad tie ir ļoti, ļoti īpaši. Arī šis Jāņu dienas, Gobas dejas vakara saulriets ir īpašs! Īpašs ar savām mākoņu zelta maliņām un mirdzošajiem Gaismas stariem, īpašs ar savu enerģētiku, kuru stāvot ūdens malā, sajūt ik katra…Tad elpas aizraujas, acis atveras un mēs Esam. Vakara saules apmirdzētas, vakara miera piepildītas, ļaujamies šim vakara rāmajam mirklim…Pēdas vēl viegli kņud no zemes stipruma, plaukstās vēl sajūtama otra cilvēka sirdssiltums, caur Saules- Ziedu vainagu sajūti Debesu spēku ielejamies savā ķermenī…Tu esi savienojies ar VISU! VISS ir savienojies ar Tevi! VISS vienkārši IR! Tu vienkārši ESI!
Pa vienai vien sāk krist lietus lāses…tik pēkšņi, negaidot, ir piezadzies lietus, vakara lietus, lai veldzētu Zemi, lietus, lai padzirdītu izslāpušos augus, lietus, lai noskalotu mūsu pēdas…Lietus pieņemas spēkā un mēs patveramies….Siltumnīcā! Jā, jā, siltumnīcā, kur esmu iekārtojusi tējas namiņu. Hmmm, cik labi, ka ir šis namiņš, kur patverties no lietus gāzēm. Lietus pieņemas spēkā, debesis šķeļ zibenszeļļi un tālumā dārd mākoņtēvs…kļūst ar katru mirkli baisāk…Bet mēs, mēs dziedam! Dziedam rudzu vārpu, dziedam strauju upi, dziedam latvju spēka dziesmas un arī pa kādai galda dziesmai, jo dziesma vieno mūs, dziesmā ir spēks un drosme un vieglums un sievišķība. Jo citādāk nevar, nevar nedziedāt, jo lietus tik skaļi sit pa namiņa – siltumnīcas jumtu un sienām, ka viena otru lasām no lūpām, no sajūtām… Ir ciešs savienošanās mirklis mazā telpā, pēda pie pēdas, svārku mala pie svārku malas, roka pie rokas…Ciešā mīlestības laukā savienojoties rodas vēlme dejot, dejot Gobas deju. Nu ja, jo šis ir mūsu virsnodoms šai kopā sanākšanas reizei. Un mēs dejojam! Pēda pie pēdas, solītis pie solīša, pa vienam mazam, mazam solītim mēs izdejojam krustu. No pagātnes, caur Tagadnes mirkli uz Nākotni, no pagātnes, caur tagadnes mirkli, uz nākotni…Bezgalīgā enerģijas plūsmā savienojot kosmisko enerģiju ar Zemes enerģiju, esam kā instruments Dieva rokās, kur Augstākais Radītājs zīmē katram savu Esības stāstu. Vien sajūtam, ka topam Garā stiprākas, katras Apziņas lauks paveras plašāks un Sirds mīlestības plūsma brīvi plūst…
Negaiss rimies. Debesīs uzkāpis Pilnmēness. Ir maģiska pusnakts.
Šķiet, mūsu augumi viegli vibrē saskaņā ar Zemi un Debesis pateicībā paklanās mums, par to, ka esam nākušas kopā dziedināt Zemi un cilvēci!
Ir pilnmēness! Ir Gobas deja! Ir sieviešu spēka aplis! Ir jūnijs…
**********************************
23.jūlija vēlvakarā savā sētā es dejošu Gobas deju.
Vai vēlies pievienoties man?! Lūdzu, piesakies šeit: https://www.cognitoforms.com/PUNKTIŅMANDALAS/GOBASDEJAJūlijā2021
15.jūlijs 2021.gads
STĀSTS PAR PUNKTIŅ-PLOSTU
(Ja Tu jau esi sacepies, ieraugot vien manu garo stāstu, tas nozīmē, ka Tev pietrūkst pacietības un tas nozīmē, ka mēs vēl neesam satikušies PUNKTIŅmandalu meistarklasē…Nu ko?! Tev ir izvēle…VIENMĒR!
Bet, ja nopietnāk, tad jā – man ir ko teikt un visbiežāk es nemāku to pateikt īsi. Katram sava unikalitāte! )
Kādā dienā manā pasta kastītē atnāca ziņa – “Mani sauc Kristīne….Es dzīvoju burvīgā vietā pie Daugavas un vizinu cilvēkus ar plostu , mani īpašie ir saullēkti!!! Ja iespējams – sazināmies – kā būtu ar punktošanu uz plosta, Daugavas vidū, agrā, agrā rītā??? “
Ohohoooo, man jau patīk šitādi piedāvājumi, kas ir pavisam vēl nebijuši, ne man, ne arī pasaulei ar manis ģenerēto enerģiju. Man patīk sajust to pirmradītāja Garu šeit uz Zemes, jo Visumā viss jau sen ir izdomāts, vien es pati šo Notikumu radu TAGAD – PIRMOREIZ. Un viss, kas top pirmoreiz ir ar īpašu jaudu, ar īpašu enerģiju un viss notiek ļoti, ļoti viegli…Jo nav ekspektāciju, nav ilūziju par to, kā bija, kā varētu būt, vien viegla ļaušanās – viss būs lieliski!!!
Es vienmēr ļoti tuvu sajūtu tos cilvēkus, kuri raksta man uz e-pastu, jo es zinu, ka viņus vada viņu patiesais nodoms un viņi ir veikuši garu izziņas ceļu, kā atrast to e-pastu un viņi ir tik drosmīgi, ka uzdrošinās pajautāt, uzrakstīt vai kā citādi pieklauvēt man. Un tieši tāpēc, es vienmēr, vienmēr uz vēstulītēm pasta kastītē atbildu. Hm, un gribas jau teikt, ka vienmēr tās vēstulītes ir ar manu piekrišanu, viņu piedāvājumiem, vai arī saņemot manu atbalstu, ja vien tas ir nepieciešams, vai arī…katrai ziņai ir sava atbilde, jo nekad nederēs viena atbilde visām ziņām…
Bet šis būs stāsts par to, kā piedzima PUNKTIŅPLOSTA NOTIKUMS.
Mūsu sarakste, saziņa ar Tomsone Kristine notika ļoti, ļoti viegli. Mums nebija daudz laika, jo neko nevajag atlikt uz “kautkadvēlāk”, viss, kam ir jānotiek, jānotiek ir TAGAD. Es teicu – jā, Kristīne palūkojās laika prognozēs un tadammmm – 3.jūlijā mēs jau satikāmies Daugavas krastā, vietā, kur Kristīne rada savu mājvietu, vietā, kur lec saulīte rītā agri virs upes, vietā, kur PUNKTIŅMANDALAS dodas jaunā piedzīvojumā – punktošana uz plosta saullēktā.
He, vai Jūs domājat, ka es paspēju iedomāties, nez, kā tas varētu būt, vai rokas netrīcēs, vai nebūs bail, vai krāsas nenoslīks, vai es pati neiegāzīšos upē (jo peldu “suniski” un kādreiz jaunībā ir bijusi ļoti negatīva pieredze – tieši Daugavā es slīku un šīs pieredzes pēdas es sajūtu joprojām, bet katru dienu pa vienam solītim, es mēģinu doties savā piemājas dīķī arvien dziļāk un dziļāk, lēnām un pamazām, pa viena solītim, bet katru dienu…)….Nē, nē, nē, es vispār neko nepaspēju aizdomāties par to, ka varētu kaut kas neizdoties. Sirds mana sacīja – nevar neizdoties tas, KAM IR JĀIZDODAS!
Jau kādu laiciņu es biju darbojusies vienatnē, bez partneriem, bez kolēģiem un, te nu būs atkal jauna pieredze. Kā ir būt komandā ar kādu, kādu, kurš ir ļoti stiprs, kādu, kurš ir ļoti līdzīgu radīšanas enerģiju, kādu, kuram ir jauda, kā motorlaivai (un nevis plostam), kādu, kuru es vēl neesmu sajutusi “dzīvajā”…
Kā bija?! Bija ļoti viegli, ļoti jaudīgi, ļoti stipri un maigi vienlīdz, bija un IR ļoti VIEGLI.
Es pēdējā laikā ļoti mācos dzīvot viegli, iet pa dzīvi tā viegliņām un to cenšos nodot tālāk arī meitenēm, kurām tas grozs ar “pīrādziņiem” ir tāds smagnējāks. Šis nu ir tas Notikums, kurš man rodas viegli, kurš noris viegli un kurš ir VIEGLS. Jo kā gan citādāk varētu doties upē, ja būtu smagi…
Agrie saules mošanās rīti ir VIEGLI. Tas SAULESZELTA mirdzums, kas piepilda visu upi un manu sirsniņu ir viegls…
Kā mums gāja?!
LIELISKI! ĻOTI, ĻOTI SKAISTI!
Viss, kas bija, bija no tīras sirds un mīlestības.
Bija agrs pamošanās rīts. Precīzāk, vien stundiņa bija pagulēta, jo iepriekšējā vakarā, kādā apburošā meistarklasē Jelgavas pusē uznāca negaiss. Tas uznāca tik pēkšņi, ka visi tepiķīši un spilventiņi vienā mirklī kļuva slapji, tik slapji, ka no tiem ūdens tecēja vieglā strūklā…Atgriežoties mājās mazliet pāri pusnaktij, man bija vien pāris stundas, lai šo visu savu mantību izžāvētu, lai jau tūlīt, tūlīt, varētu atkal tos klāt uz plosta, lai meitenēm būtu ērti un omulīgi. Lielpilsētas dzīvokļos tā šobrīd nav problēma, ja laukā ir +31, tad iekšā temperatūra ir x2 un, ja vēl ieslēdz divus sildītājus, tad izkalst pat visbiezākie tepiķīši un es esmu laimīga par to, jo ir kvalitātes, kas man pašai ir ļoti, ļoti svarīgas. Un skat, pulkstenis jau sit trešo rīta stundu, kad jāmostas un jādodas ceļā, lai jau 4 sajustu jauno radīšanas telpu -PLOSTU.
Ceļā izbaudīju sarkano debessmalu, kurā saulīte sāk vizuļot. Tie mirkļi man aizrauj elpu un lūpu kaktiņi paveras smaidā.
Daugavas krastā absolūts miers. Viss vēl gulēja, vien upe lēnām, pavisam lēnām modās, jo saulīte sāka lūkoties aiz koku galotnēm, jo spāres sāka savu rīta deju, jo kaimiņsētā suns sāka mosties…Un es ar Kristīni, jau gana pamodušās, radījām jaunā Notikuma vidi.
Šis ir ārkārtīgi skaists mirklis, mirklis PIRMS…
Tad mana sirsniņa tā viegli priekā trīc, tad rociņas un kājiņas kustās mazliet ātrāk, jo tās zina, kādam tiek RADĪTS PRIEKS! Vispirms jau es pati to prieka enerģiju noķeru un, tad dāvāju to citiem.
Nekad, nekad nedari kaut ko priekš citiem! Pats radīšanas process ir visvērtīgākais priekš sevis paša. Vienmēr dari to, kas Tev pašam patīk, kas Tevi iepriecina, tad zini droši, arī citiem tas patiks un citi iedvesmosies un citi sajutīs Tavu saradīto prieka enerģiju.
Un nav nekā neiespējama – arī uz plosta, kur teritorija ir ierobežota, kur kravnesība ir ierobežota, arī tur es VARU radīt vidi, kurā jūtos pati, kā svētkos, kurā jūtos krāšņi, brīvi un priecīgi, kurā RADU savu un citu RADĪŠANU mīlestības plūsmā.
Naksniņā vēl pārkrāmēju savus koferus, no tiem izņemot laukā to, bez kā patiešām var iztikt un tie, kuri ar mani jau ir tikušies, tie zina, ciiik ļoti neviegli ir šie koferīši, maigi izsakoties, cik daudz mazas, bet svarīgas lietiņas ir tajos iekšā un tagad man ir jāizdara izvēle – starp svarīgo un mazāk svarīgo, un izrādās, arī to es varu!
Svarīgi nepieķerties noteiktām, sevis uzstādītām prasībām, ļaut sev pašam būt vieglam un brīvam, jo neviens jau nezina, kā ir jābūt, kādas ir manas ieceres, vien es pati sevi varu nogalināt ar saviem nosacījumiem un ekspektācijām, bet katra diena iemāca ĻAUŠANOS un PAĻAUŠANOS.
Laika rādītājs viegli notrinkšķēja – bija pulkstens 5. Upes krastā jau sadzirdējām čalas. Gar krastu, viegli, vieglītiņām, satecēja meitenes. Ar smaidu sejā, acis mirdzēja austošās saules gaismā, bija sajūtams patiess bērna prieks par kaut ko vēl nebijušu…IR VIEGLI!
Mūsu “kosmosa kuģi” – PLOSTU rotāja vēl iepriekšējās dienas izlaiduma meijas, tās viegli smaržoja pēc tām dienām, kad mums bija 18 un, kad mēs baudījām izlaiduma nakti…TAGAD viss ir citādāk, mēs esam jau citas! TOREIZ arī mēs ticējām mīlestībai līdz mūža galam cilvēciskajās attiecībās, mēs ticējām, ka mēs varam mainīt PASAULI, ka visa pasaule mums ir atvērta, ka tā tik ļoti gaida mūs un tā noklās veiksmju, izdošanos paklāju un mēs galvu pacēluši dosimies LIELAJĀ DZĪVOŠANĀ iekšā, ka nu tik parādīsim vecākiem, kā ir jādzīvo. Un tā jau arī bija, līdz mirklim, kad sajutām, ka SAVU DZĪVI RADĀM mēs paši! Līdz paši izdzīvojām savas sāpes, traumas, neizdošanās, vilšanās un iemācījāmies PIEŅEMT savus vecākus un PATEIKTIES viņiem par visu, ko devuši mums, līdz paši sajutām, ka VISI šajā pasaulē ir kā ES, ka viss, kas man šajā dzīvē ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA, ka savu dzīvi veidoju es pati, nevis, kāds “biezais” onkulis vai kāds ārējs spēks pasniegs visu, kas man tik ļoti ir vajadzīgs. Šodien viss ir CITĀDĀK! Daudz, daudz plašāk, dziļāk, vairāk, viedāk, krāšņāk, pilnīgāk…CITĀDĀK! Liriska atkāpe par meijām uz plosta…
Kamēr devāmies upes vidiņā, mēs katra izbaudījām lecošās saules spēku, mēs katra tai palūdzām siltumu dienai, sirdij mieru un prieku, mēs ļāvāmies savienoties ar sauli, ūdeni, klusumu un mieru visapkārt…Mēs devāmies dziļāk upes plašumos.
Kad upe mūs jau bija ieaijājusi katru savā stāstā, tad notiek jauni pavērsieni un jādodas tālāk…
Un te nu bija laiks doties dziļāk arī savās dzīlēs, pavērt plašāk savu apziņas lauku un sirds durtiņas atvērt kaut mazu, mazu spraudziņu VAIRĀK vaļā caur PUNKTIŅMANDALĀM.
Daļa klātesošo meiteņu jau bija iepazinušas šo instrumentu un mani, viņas viegli smaidīja, citas – vēl tikai mēģinās sajust, kas tas par “zvēru”, ko tad es varu pasacīt – pasniegt, tās mazliet skeptiski vēroja mani…Ja vien es dalītos no prāta un intelektuālā līmeņa, man droši vien raustītos valoda, justos neērti un visādi citādi es justos nedroši, bet PUNKTIŅMANDALAS ir mans dzīvesveids, es par to runāju ar lielu degsmi, es tajā ESMU, es ar to esmu savienojusies it visos līmeņos, vismaz šobrīd tā IR. Un mana brīvā un patiesā būšana spēj izšķīdināt ledussienas, šaubu ēnas un citus uzceltos mūrus un sētas. Tā vienkārši ir. Mana sirdsmīlestība ir lielāka par prāta samezglojumiem un es esmu pilnīgi mierīga un ikreiz, kad sajūtu, ka kāds stiprāks prāts sāk cīnīties ar manu sirdsmīlestību, tā mana mīlestības plūsma top arvien plašāka un aptverošāka. Jo viss, kas mums ir vajadzīgs – IR MĪLESTĪBA. Tieši tik vienkārši un nevienkārši vienlaikus. Ir jau arī pieredze, ka vislielākie skeptiķi, vēlāk kļūst par vissirsnīgākajiem atbalstītājiem. Un tā arī var būt, jo mums katram ir bijušas savas mācībstundas, mums katram ir savs viedoklis un priekštats no FB redzētā, no sabiedrībā dzirdētā u.t.t., bet kad esi sajutis pats caur un iekš’ savas sirds, tad viss top caurspīdīgāks, vieglāks un atvērtāks.
Un tā arī mūsu plosta savienība, pēc vairāku stundu darbiņa ar savām skumjām, sāpēm un asarām, kļūst atvērtāka, brīvāka, pieņemošāka un dodošāka…He, un te nu mēs ar Kristīni esam vienisprātis, ja vien varētu aizmukt no sevis, tad noteikti, kāda jau būtu devusies prom no šī piedzīvojuma neatskatoties, bet plosts ir upes vidū un nekā…piespiedu-brīvprātīgā kārtā nākas iziet cauri savām sāpēm un ciešanām un sajust to dievišķo spēku un mīlestību, kas katrā mīt un tikai pats vari noraut nost uzliktās maskas, atbrīvoties no lomām, kuras esi uzņēmies, domādams, ka tā vajag, tikai pats sevi vari atbrīvot no sevis uzliktām važām, rāmjiem un ierobežojumiem. Un tikai Tu pats vari sevi darīt BRĪVU, PATIESU un LAIMĪGU!
Un tad, tad jau doties mājās vēl priecīgākai, atvērtākai un mīlošākai.
Jā, PUNKTIŅMANDALAS ir spēcīgs instruments, lai tālāk dotos jau CITĀDĀK! Un tā ir miiiilzīga PRIEKA enerģija, kuru mēs radām šajā procesā, jo arī PRIEKS ir lielāks par sāpēm un ciešanām, PRIEKS ir mūsu pamatstāvoklis un, kad tā iemācās BŪT, tad ir PRIEKPILNA ESĪBA. Priecīgs cilvēks nekad nevar nodarīt pāri sev un citiem. Priecīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Laimīgs cilvēks pieņem un mīl sevi un visu, kas ir ap sevi.
Krastā atgriezāmies vēlāk par noteikto laiku, jo mēs ĻĀVĀMIES upes un sevis plūsmai, mēs ļāvāmies piedzīvot šo NOTIKUMU “līdz kaulam”, no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem, mēs piepildījāmies pilnas ar SAULES ZELTU, tā, lai varam mirdzēt VISU LAIKU, mēs sasmēlāmies agrā rīta SKAIDRO DZESTRUMU tik, lai mūsu prātus nekad un nekas vairs nespētu aizēnot, mēs piepildījāmies ar ikvienas SIRDSSILTUMU, lai turpmāk mēs varētu šo pasauli darīt arvien LABĀKU, vispirms jau caur SEVI pašu!
Re kā, caur šo stāstu esi bijis klātesošs, kādam jaunam piedzimšanas NOTIKUMAM – PunktiņPLOSTA piedzīvojumam!
Un, jā, mēs ar Kristīni viena otrai teicām “Jā” vēl kādai reizei un skat, tā reize būs jau TAGAD – 21.jūlija agrā rītā mēs atkal dosimies upē ar plostu un PUNKTIŅMANDALĀM.
Šī ir viena no Jaunā laika iezīmēm – sadarbība, mijiedarbība vienam ar otru, vienam caur otru, bez pieprasīšanas, bez pienākumiem, vien tīrā un atklātā atdošanās plūsmā no sirds. Šis ir laiks, kad visneiedomājamākās lietas/notikumi/cilvēki spēj savienoties un izveidot kaut ko ļoooti unikālu, šis ir laiks, kad es saku “Jā” ikvienam nebijušam un arī bijušam Notikumam, jo sajūtās zinu, tas Visumam patiks un man arī!
Par jauniem “PLOSTIEM”, sadarbībām un būšanām!
No sirds uz sirdi!
********************************************************
Kas to būtu domājis, ka es “uzkāpšu uz plosta” un nekāpšu no tā nost, jo man tas dikti iepatiksies?! Arī tā var būt…un SKAISTI BŪT!
P.S. Ja sajuti vēlmi pievienoties “PUNKTIŅPLOSTAM” jau TAGAD, tad neatliec uz rītdienu un sazinies ar Tomsone Kristine, jo ir palikušas tikai pāris brīvas vietiņas un jau veidojas rindiņa uz nākamo Notikumu, jo šis ir tas Notikums, kurš atbilst šī laika pieprasošajam formātam – vietu skaits patiešām ir ierobežots!
Pateicībā, ja izlasīji līdz galam! Un, ja arī neizlasīji – arī Tev pateicos, jo arī tā var būt…Visam ir vieta būt!