GARVAKARIŅAS PAVILJONĀ ZIEDOŅDĀRZS

Cik lēnām lēnītiņām krīt sniegs…tik viegli un rotaļīgi…ir ziema! Man ļoooti tas tīk.

Ir pirmdiena…pēc piektdienas…

Piektdienā piedzīvoju tiiiik baudīgu vakaru, ka ir dzimis vēl viens iedvesmas stāsts PAR GARVAKARIŅĀM ZIEDOŅDĀRZĀ!

Bija ceturtdienas vēls vakars, kad visaktīvāk esošajā sociālajā vietnē Facebook, kur reklāmas, pasākumu rullīši gar acīm ņirb gaismas ātrumā, pamanīju tikai vienu vārdu, kurš lika manam mirklim apstāties GARVAKARIŅAS ZIEDOŅDĀRZĀ! Vai tā bija romantika, vai tā bija tikai vārdu spēle, vai tā bija sajūta, kas mani uzrunāja, es nezinu, vien zinu skaidri, ka šī sajūta lika man rīkoties.

Vispirms jau, piedāvājot savam Mīļotajam šo „kārtējo” pasākumu (kāpēc „kārtējo”, tāpēc, ka es mēdzu lasīt skaļi visas ņirbošās pasākumu afišas un, tad jau spējat iedomāties, ka cilvēks, kurš ir man līdzās, var aizmaldīties, kur bija teikuma sākums un kur jau ir beigas 🙂 , uz kuru pasākumu mēs jau esam pieteikušies un uz kuriem vēl neesam 🙂 ), bet ziniet, kā bija ar šo?! Laikam jau tās sajūtas bija sadzirdamas arī manā balss tembrā, es to nolasīju TĀĀĀ…nu tā, tik garšīgi, ka Viņš uzreiz teica man Jā! Un tad jau sekoja nākamā darbība, roka pastiepās pēc telefona, lai nekavējoties rezervētu galdiņu Diviem, jo man jau sajūtās likās, ka mēs dosimies uz randiņu…Piektdienas vakara randiņš Ziedoņdārzā! Izklausās labi, vai ne?! Bet bija vēl vairāk par labi, jo bija ļoti, ļoti baudīgi…bet nesasteigšu notikumus un ļaušu arī ikvienam, kurš lasīs šo stāstu, izgaršot sajūtu buķeti, kuru piedzīvoju, kuru izgaršojām mēs Abi.

Nakts pagāja mierīgi, jo galdiņš bija rezervēts un varam mierīgi Būt līdz vakaram. Bet tā diena bija ļoti citāda, likās taureņi rosās pa manu vēderu, likās noskaņojums tāds pacilājošs, gribējās ielīst putojošā vannā un posties, posties un posties…nu, gluži kā uz Randiņu. Jā, tieši tādas bija manas sajūtas Pirms Garvakariņām.

Kad vakars bija klāt un mēs jau bijām Satikušies un stāvējām jau gandrīz blakus Ziedoņdārzam, mans Mīļotais man jautā – a uz kurieni mums jāiet, kā sauc kafejnīcu?! Hi,hi, kā gan sauc mūsu vietiņu, kur mums ir jānokļūst?! Man nav ne jausmas, skaidrs ir tikai viens – Ziedoņdārzs…es, protams, kā visbrīnišķīgākā sieviete, par detaļām pat neaizdomājos, kur nu vēl par to, lai precīzi noskaidrotu informāciju…Bet, protams, Ziedoņdārzā pagaidām ir tikai viena gaismās vizuļojoša vietiņa – Paviljons Ziedoņdārzs un mēs jau stāvam tam tieši blakus. Vai tas ir restorāns, vai kafejnīca, vai krogs vai bārs, sauc to kā gribi, bet vietiņa ir apdzīvota, cilvēki lēnām bauda nebeigušos dienu un jau sākušos vakaru, sāk pamazām sanākt Garvakariņu tauta, lai sāktos piektdienas vakars. Viss noris lēnām un nesteidzīgi, pa vidu satiekoties manam skatienam ar smaidošo oficianšu acu pāri, kāds atnes karstu kūpošu paplāti ar smaržīgu ēdienu, cita meitene piedāvā izvēlēties vīnu…pa vienām durvīm kafejnīcā ienāk pulciņš jaunu cilvēku, pa otrām, smaidīgi saposies jauniešu pāris, šķiet, arī viņiem ir randiņš, jo meitenei acis zib un mati lokās vijās pār plecu un kleita kā princesei, bet viņš tāds ieturēts, it kā ļoti drošs par savu izvēli šim vakaram, šķiet, visi rosās Kaut kam…Apskatot sanākušos ļaužus, ar smaidu konstatējam, ka mēs esam vissenākie šajā pulciņā, tiem kam pāri 40, jo viņiem visiem citiem ir zem 20 un mazliet pāri tiem skaistajiem, kumeļa gadiem…bet ņemot vērā to, ka mūsu Dvēseles ir vienmēr jaunas, mēs sajūtamies ļoti omulīgi šajā kompānijā un šķiet, mēs uzšķiļam dzirksteli arī viņiem, kas ir mums līdzās. Cilvēku nav daudz, bet pietiekoši, lai viens otram absolūti netraucētu izbaudīt vakaru.

GARVAKARIŅAS ir sākušās!

Šefpavārs ir saradījis krāsainas un dažādas mazās uzkodiņas, viņš bija sarūpējis visdažākos ēdienus no Franču virtuves (kartupeļu sacepums) un mūsu latviešu (cepta cūkas pavēdere), no itāļu un vēl un vēl – ar gaļu un bez tās, ar dārzeņiem un bez tiem…bija ļooooti garšīgi. Un tas vīns, kurš nāk pie vakariņām klāt, ir tieši laikā, lai notrauktu nedēļas spriedzi, lai pamātu ar roku brīvdienām, hei,esam klāt, lai sāktu smaidīt arvien plašāku un plašāku smaidu par kaifīgu būšanu…viss noris rāmi un nesteidzīgi, oficiantes smaidīgas un filigrānām kustībām apburošas būtnes, kuras viegli papildina arvien jaunus ēdienus no virtuves, vai tikpat viegli nomaina iztukšotos traukus pret pilnajiem…un tad, kad pirmais izsalkums ir remdēts, pie klavierēm apsēžas jauns vīrietis, nu, varbūt pat ļoti jauns, tāds mazliet sakautrējies, tāds mazliet uz sevi vērsts, jo nav jau nemaz tik kaifīgi, kad citi atpūšas, bet pašam jāstrādā, bet vīrietis, ļoti pārliecinoši ver vaļā lielās nošu lapas un sāk spēlēt… kad viņš saplūda ar mūzikas skaņām, kad viņš sāka spēlēt “pēc notīm”, viņš kļuva citāds, viņā atvērās kāda sirds stīga un viņš kļuva tik jūtīgs un trausls un maigs un spēcīgs, tik ļoti gaišs…

Mums ir bijusi pieredze, kādā ļoti dārgā krogā, kur mūziķis bija kungs ļoti ievērojamā vecumā, stipri gados un tērpies frakā un baltā kreklā, kroga publika toreiz bija tikai ārzemju inteliģence labākajos gados un viņi ikreiz, kad beidzās skaņdarbs, aplaudēja šim vīram, kurš radīja mūzikas noskaņu šim vakaram…un šo pieredzi arī mēs, aizguvuši no sirmajiem vīriem, izdzīvojām šajā vakarā…ikreiz, kad beidzās skaņdarbs, mēs aplaudējām…jā, neapšaubāmi, jaunākajiem kafejnīcas apmeklētājiem uzreiz lika domāt par to, ka mēs esam seni…bet, kā puisim pie klavierēm Dvēsele gavilēja par to, viņš izvilka no kabatas savu visapburošāko smaidu un uzlika to kā masku uz visu vakaru, šķiet, viņa pirksti sāka rotaļāties ar baltajiem un melnajiem klavieru taustiņiem, viņā atvērās kādas durtiņas uz radīšanas pasauli….un mēs savienojāmies šajā vakarā vienā telpā un laikā…

Mēs runājām un klusējām, mēs klausījāmies un mēs aizlidojām, mēs dzērām tēju un lūkojāmies uguns liesmiņās…mēs Bijām Garvakariņu sajūtās!

Tas bija tiiiik romantiski un skaisti, kad zālē esam vien daži cilvēki, kad deserta baudīšanai esam ieņēmuši jau rokoko stila senos, mīkstos zvilņus, visapkārt sveču gaisma un smarža un telpu piepilda klavieru taustiņu rādītās skaņas…tiiiik dievīgi baudīgs mirklis!

Un zāles vidū esošai„vecais tomariņa pulkstens” ir apstājies uz 12, ir sajūta, ka tas ir apstājies mīlestības priekšā un laiks vairs nesteidzas, tas izšķīst un tajā mirklī, kad šķiet, tieši tagad ir vis,vislabāk, ir laiks celties un doties tālāk..tālāk savā vakarā, tālāk savā būšanā…tieši tad, kad ir vislabāk!

Esam uzdāvinājuši sev tik romantisku vakaru, nu, gluži kā filmās…un to visu radījām mēs paši – no mirkļa, kad pamani un sajūti un rīkojies…Un tā katru dienu, pa mirkim, pa sajūtai, pa solītim…Un, skat, mēs piedzīvojam absolūti jaunas emocijas, absolūti nebijušu divvientulības vakaru starp pilsētas kustīgo Čaka ielu un Ziedoņdārza mierīgo būšanu, starp pilsētas ugunīm un lauku krēslu, starp darbdienas dunu un brīvdienu rāmumu…

No sirds iesaku doties turp, lai atkal satiktos ar savu Mīļoto, Vīru, Meitu, Māti, Māsu, Brāli, Draudzeni…tā ir vieta romantiskam randiņam ar Savējo! Vakars randiņam Pēc (darba nedēļas, pārpratuma, ilgas neredzēšanās, klusuma pauzes…)…un Pirms (brīvdienām, priekpilnas kopābūšanas, sajušanas, Esības…)…un tajā laikā vīns, gards ēdiens, mūzika un sajūtas…Baudīgs garvakariņu laiks Paviljonā Ziedoņdārzs!

No sirds pateicamies par šo burvību Paviljons Ziedoņdārzs, kuru Jūs radījāt diviem sajūtu mīlošiem cilvēkiem!

Ar mīlestību, Sarmīte un Edgars