NO SAULESLĒKTA LĪDZ SAULESRIETAM (PUNKTIŅPLOSTS #2)
VIENAS SAULES ŠODIENAS MŪŽS
Bija plkst.2.30, kad man nozvanīja modinātājs, lai celtos augšā un postos uz PUNKTIŅPLOSTU.
Jau no iepriekšējā vakara manī bija sakustināts enerģētiskais satraukums, ka bija grūti iemigt, likās, caur mani plūst Vēstījumu rindas, viena pēc otras, idejas skrien caur mani, kā ātrvilciens pazemes tuneļos…Viss tik ļoti ņirb un kust, ka iemigt neiespējami…Lūdzu, Debesīm, lai tās ļauj man vismaz pāris stundiņas izgulēties, lai jau 2.30 atverot acis, jūtos spēkā, iedvesmā, drosmē – radīt savu šodienu UNIKĀLU!
Jau 3.10 dzēru rīta tēju un baudīju savu iecienīto griķu pārslu putru. Baudīgi!
Saausoties, kas notiek aiz loga, sadzirdēju sen nedzirdētas skaņas, it kā pa palodzi sistu lietus lāses?! Līst! Laukā līst stiprs lietus, kā tautā sakām – gāž lietus. Hmmm, tieši pēc stundas – 4.10 man jau jābūt uz plosta un visa mana radīšanas elpa jāvērš uz telpas radīšanu uz upes?!
Būt vai nebūt, tāds ir jautājums?!
Skaidrs, ka BŪT! Ne mirkli manī nenotrīsēja varbūtība, ka mūsu PUNKTIŅPLOSTS nedosies piedzīvojumā. Ne mirkli…Paraugos telefonā, arī no plostnieces nav ziņas, tātad, viss ir labi. Jo iekšējā sajūta zina – citādāk nemaz nevar būt.
Viss, kas nāk no sirds ir patiess un notiekošs. Raugi, vai viss, kas notiek Tavā dzīvošanā ir patiess un nāk no Tavas sirds?!
3.40 dodos laukā uz auto. Lietus lēnām rimstas. Atnāk ziņa no plostnieces – “Labrīt! Te pie manis – jau vairs nelīst! Mākonis ir prom! Viss notiek!”
Domās saku, ka arī pie mums sāk vairs nelīt un mākonis arī ir prom un es dodos ceļā.
Šoreiz jūtama vasaras otra puse – rīts ir tumšs. Vēl pa kādai lāsei nokrīt lietus, bet sirdī patīkams prieks mostas.
Ķekavā ieraugu īpaši skaisto debessmalu, kur satiekas austošā gaisma ar aizejošo lietus mākoni. Viss ir līdzās!
Es ieraugu – austošo gaismu, ko ieraugi Tu?! Izvēlies!
Plosts vienreiz jau noslaucīts, noslaukam vēlreiz to, lai ātrāk vējš to izžāvē.
Saule aust. Lēnām iekrāsojot debess malu, pavisam lēnām, virzoties uz Rīgas pusi.
Te nu atkal – vairāk pa labi saule, vairāk pa kreisi – mākoņi, kuri itin nemaz neliecina par saulainu dienu.
Bet saule aust, jo citādāk nevar, tā vienkārši IR!
Vai esi kādreiz mēģinājis Būt, tā vienkārši BŪT, neuzdodot jautājumu – kāpēc, kāda tam jēga, kas ir mans uzdevums, kuram no tā labums?! Saule vienkārši IR! Tā spīd, neprasot un nepieprasot! Es mācos BŪT, tā vienkārši. Un sanāk. Ar katru mirkli, jo labāk.
Šodien nav nekādu priekšnojautu, kā varētu būt, kas sagaidāms, nekā…Ir tikai viena silta sajūta – viss IR ļoti, ļoti labi!
Es būšu savā mīlestības plūsmā, lūgšu Debesīm, lai caur mani runā Visaugstākais Radītājs, lai viss, kas no manis plkst fiziskajā plānā šodien – ir tikai mīlestībā radīts.
Esam. Esam visas satecējušas priekpilnas uz plosta, lai jau tūlīt, tūlīt dotos upē.
Ak, viens ceļabiedrs ir aizsnaudies. Ko nu?! Arī viņam ir jāizdara izvēle – doties šurp vai palikt guļot. Mēs piedāvājam doties šurp, viņa pieņem mūsu aicinājumu, viņa izdara izvēli – savējo izvēli.
Viss turpinās – mēs peldam. Ar stipru balsi, skanīgu Suitu lūgsnu, dodamies upē-dienā-piedzīvojumā iekšā. Upe skan. Ieskanas diena un tai līdzi skanam arī mēs.
Šī diena bija par zibšņu domu piepildījumu.
Nu, piemēram, izbraucot no mājas –caur mani izskrēja doma. He, vizualizēju, kā tā doma caur mani skrien?! Vai doma vispār māk skriet?! Vai tai vispār ir iespējams caur mani izskriet?!
Atgriežos pie tās “izskrējušās” domas – caur mani izskrien doma, ka ļoooti sen nav lasīta skaista dzeja.
Jau pēc mazliet vairāk kā stundas, es sēžu upes vidiņā, austošas saules apmirdzēta un baudu Maijas Laukmanes dzeju Kristīnes lasījumā. Es smaidu.
Nu, kā tas var būt, ka šitik ātri piepildās nodomi?! Vai tiešām es vēl par to šaubos?! Jā, tieši tik ātri šobrīd piepildās mūsu visi nodomi! Viens Gaismas ātrums, viens nodoms ir dzīvs!
Vēro, kas ir Tavi nodomi, vai Tevi un pasauli Tev apkārt augšupceļoši tie ir, vai tomēr tie, kuriem vairāk tā mīnuss zīmes enerģija ir piejaukumā?! Varbūt izvēlamies visi tos labos nodomus ģenerēt?!
Starp dzejas rindām, plostam lēni slīdot, paņemam arī stopētājus, kuri ir iebriduši līdz ceļiem jau ūdenī un, kuriem sirds kliedz, cik ļoooti grib uz mūsu plosta. Lai notiek, ņemam ar’! Šķiet, arī šī cilvēka nodomi piepildās zibenīgi – vēl tikko bija siltā gultiņā, bet skat, jau līdz ceļiem Daugavā un vēl pēc mirkļa – līdz galam vaļā radīšanas plūsmā?! Un vēl pēc mirkļa tiek skaļi pausti apsolījumi Radīt! Atgriezties radošajā plūdumā! Lai Top! Lai patiesi tas izdodas!
Man tīk vērot to mirkli, kad radošās enerģijas spēks ir tik liels, ka tiek izšķīdināti prāta uzstādījumi, tiek nojauktas robežas starp prātu un sirdi un cilvēks savienojas ar savu brīvo radīšanas plūsmu un ļauj sev būt. Tas ir netverami skaists mirklis! Šķiet, sieviete, tad atveras kā zieds uz sauli! Es baudu šo pārejas brīdi…jo zinu, ka turpinājumā sekos brīnumaini skaistas atvēršanās.
Katrs cilvēka atvēršanās mirklis ir neparedzams. Tas atver tevi visu. Ja kāda rēta vēl sūrstoša tevī ir, tā atraujas vaļā un sāp. Caur sāpēm, kāda asara pār vaigu lēnām rit…
Un es pamanu katru sajūtu, es noglāstu ikvienu, kuram tajā mirklī sāp. Es zinu, ka viss, kas mums ir vajadzīgs – ir mīlestība! Viens sirsnīgs apskāviens spēj dziedināt, tā vienkārši ir. No siltas plaukstas pasniegta silta tējas krūze – var dziedināt. Kad radīšanas mirklī uznāk nogurums un gribās atlaisties rīta saulītē, lai tā mazliet vēl paaijā, tad ar mīlestību uzklāts plediņš spēj dziedināt. Mīlestība ir vienkārša. Vienkāršas rūpes par citu – ir mīlestība!
Raugi, citam atvēršanās mirklis liek būvēt jauno pasauli! Un tā top! Top apzināti, ar iekšējo sirds pārliecību, nepārprotami tiek būvēta jauna piedzimšana! Un es smaidu, cik laimīga es varu būt, jo esmu klātesoša šiem brīnumainajiem, stiprajiem radību mirkļiem!
Tik patiesi dzīvi tiek pieredzēti radīšanas stāsti! Jauni stāsti, kuri turpināsies katrā arvien plašāk, arvien dziļāk un arvien tālāk…Viss turpinās un turpināsies.
Todien bija vējš. Reizēm stiprāks, reizēm ne tik stiprs un tomēr vējam ir vēja daba. Tas pūš un uzpūš manī mirkļa domu – a, kas būtu, ja kādu mandala iepūstu Daugavā?! Nu, kā gan tas izskatītos, kādas sajūtas pārņemtu to cilvēku, kā rīkotos es, nu, kā gan tas būtu?!
Tu steidzies zināt, vai iepūta tas vējš to mandala tai upē?! Jā, jā…nepagāja ne pāris stundas, kad jaunā pasaule bija upē un piedzīvoja ūdens kristības.
Un es raudzījos upē, starp ūdens zālēm, saules apmirdzēta peldēja mandala, ar visu jauno pasauli?! Es raudzījos, kā peld mandala, es vēroju, kādas ir manas sajūtas, es sajutu, ko jūt mandalas radītājs…Bija pilnīgs miers mūsos, tā, ka pilnīgs, jo šķita, tam tā ir jābūt!
Nu, kā tas var būt, ka domas piepildās?! VAR! Vai tā bija nejaušība vai tomēr jaušība?! Visdrīzāk jau jaušība, jo jaunā pasaule ir svētīta! Ūdens svētīta! Tik maģiski spēcīgs bija mirklis, kad cēlām to laukā no upes…bija sajūta, ka mūsu plaukstās iegulst tikko dzimis bērns, vēl smaržojošs pēc augļūdeņiem, jau piepildījies ar jauno elpu dzīvošanai šai zemē…Mēs turējām rokās piebriedušu jauno pasauli! Lai Top!
Šī diena bija gara. No agra saules rīta līdz mēness apspīdētam vakaram. Tik ļoti piepildīta ar Dvēseles pārdzīvojumiem. Tik ļoti krāšņiem radīšanas stāstiem pilna. Tik ļoti pilna dziļām pārdomām par mūsu visu kopā esību, līdzās būšanu un sirds mīlestību, kuru pieredzu es pati, caur katru līdzās esošo. Dziļi. Ļoti, ļoti dziļi.
Vakarā, atgriežoties mājās, pa mēness apspīdētu tiltu, biju pateicīga Visumam par šo iespēju pieredzēt šos sajūtu nospiedumus, biju pateicīga Debesīm par katru apskāvienu šajā saules dienā, par kopradīto brīnumu pasauli!
Viena diena manā mūžā, kura vēl viegli vibrē manā šodienā…
***
Šķiet, tajā brīdī, kad piedzima ideja par PUNKTIŅPLOSTU, mēs pat nenojautām, ko šis Notikums nesīs Visumam. Tagad jau zinu, ka tas ir ļoti dziļš transformācijas process, kuru palīdz izdzīvot upe – ūdens stihija. Dabas spēks, rīta tīrība, Dvēseļu atbrīvotība un cilvēciskā ļaušanās, spēj radīt unikālas pārvērtības, ļoti īpašus sirds pārdzīvojumus. Visa skaistā, stiprā, brīvā saplūsme rada miniatūru vulkānisku izvirdumu daudzu cilvēku dzīvošanā, ļoooti daudzu. Un Visums to sajūt, kā zibspuldzes mirkļa zibsni, kas momentāli ierakstās kopējā Būšanas rakstā uz palikšanu. Šī viena “palikšana” aug un vairojas un rada atkal citus rakstus…Viss, viss, ko mēs domājam, runājam, darām, tiek ierakstīts Visuma grāmatā. Lai tajā rakstās šī vienas saules mūža diena!
***
Mīļais lasītāj, tieši Tu, kurš šobrīd lasa šīs rindiņas, es novēlu Tev – lai katra rīta spožais, tīrais mirdzums atspoguļojas Tavās acīs un Tavos darbos!
Mirdzam, saules apmirdzētie!
*********