PAR PIEREDZI, PAR RADĪŠANU, PAR PRIEKU, PAR PAAUDZĒM

MEŽAPARKA KONCERTĀ “DZIESMA DEJO. DEJA SKAN.”

Vakar piedzīvoju brīnumkrāšņu vakaru Mežaparkā-DZIESMA DEJO.DEJA SKAN.

Jau kādu laiku man nav izteiktas vēlmes apmeklēt masu pasākumus. Bet šoreiz bija ļoti apzināta vēlme tur nokļūt, lai atkal un atkal pasajustu sevi. Nu, kā ir- vai sirsniņa trīsēs, kad leks Vāveru polku vai Audēju deju, vai traucēs alus kausi, vai spēšu būt es pati starp tūkstošiem, vai spēšu baudīt prieka enerģiju bez salīdzināšanas, pieprasījuma, kritizēšanas, vai…

Un šodien man ir milzīgs prieks par sevi!
Jo spēju!

Un te nu ir īsi un kodolīgi- ar ko atnāci, to arī saņēmu!

Atnācu priecīga, visu vakaru biju priecīga un vēl šodien turpinu būt priecīga!

Visapkārt virmoja patiess radīšanas prieks. Prieks par atkal satikšanos dejā, dziesmā, pie diriģentu pults. Prieks par sauli debesīs, prieks par plašo estrādi, par vietu, kur sanākt kopā 6000 dalībnieku, prieks par tērpu izvēdināšanu un rotāšanos tajos. PRIEKS!!!

He, vai tiešām nebija kur piesieties?! Uuuu, bija un kā vēl bija. Man aizmugurē nosēdās “trigerīts”- dāma burkšķētāja. Viņa godam iznesa šo lomu no sākuma līdz koncerta noslēgumam- kāpnes par augstu, saule par spožu, skatītājiem nav beņķu, dejotājiem par slīpu pamats….Kāpēc trigerīts man?! Tāpēc, ka sākotnēji es centos viņai piedāvāt visu to labo, kas iespējams te ir…Es centos viņai piedāvāt savu prieku! Pie ceturtā piedāvājuma es atgriezos sevī. Paaaag, Tu taču atnāci priecīga, tad sēdi un priecājies, neuzbāzies ar savu prieku tam, kuram nemaz nav vietas manam priekam…Stāsts par to, cik dažādi mēs esam un par to, ka mums vienkārši ir jābūt tiem, kas esam, neuzbāžoties ar saviem ieradumiem citiem, domādami, ka arī viņam to vajag. Mēs katrs esam savā realitātē un to arī ieraugām…

Es turpināju baudīt vakaru priecīgi sevī!

Es guvu apstiprinājumu tam, ja karma ir izdzīvota un pieredzēta pilnībā, tad nav nekādu lieku trīsu, ir tikai tīrs un brīvs prieks.
Te ir stāsts par dejošanu! Kā jums šķiet, ko es pirmo satiku, ienākot Lielajā estrādē?! Nu ja, savu deju kolektīva vadītāju, nu jau virsvadītāju neskaitāmām dejām… Mēs tiiik priecīgi sasveicinājāmies! Un viņa man nejautāja- vai es negribu atkal dejot, kā tas sen senos laikos ir bijis. Bija tīrs satikšanās prieks!
Skanot un dejojot Klabdanci, Vāveru polku, Es mācēju danci vest vai Audēju dejai, es biju vēl priecīgāka! Jā, mans ķermenis dej’a līdzi, galva kustējās līdz ar dejotāju galvām, bet sirdī bija miers. Apzināts miers. Man nebija nožēlas par to, ka tā vairs nav manā dzīvošanā, man nebija ilgas-kā man to gribētos… Man bija pilnīgi tīra apziņa- šo es esmu apguvusi, nu, līdz kaulam. Šī karmiskā pieredze- tautas dejas ir pieredzētas pilnībā! Jo es pati arī pieņēmu lēmumu to vairs neturpināt. Un tas nenozīmē, ka es nekad vairs to nevaru darīt, kas zina, varbūt sagribēšu senioros slīdēt pa skatuvi?! Un es darīšu to. Bet šobrīd ir miers un skaista sajūta par karmisku attiecību noslēgumu.

Daudz jutu un sajutu par to vai šie vairs ir jaunā laika pasākumi.
He, un pieķēru sevi pie domas- beidz šķirot, vērtēt un filozofēt, jo kā gan man zināt, kas ir jaunā laika pasākumi?! Es ieraugu dziedošus vīrus un sievas, es redzu priekā dejojošus jauniešus un cilvēkus labākajos gados un saprotu, ka ir pilnīgi vienalga, ko dara cilvēks, svarīgi ir, lai tas rada prieku! Lai dzied, lai dejo, lai diriģē, lai spēlē! Ja tas nes prieku pašam darītājam, tad arī pasaulē atskan šis prieks! Un prieks ir bijis vajadzīgs, gan aizejošajā laikmetā, gan esošajā, gan nākamajā!

Un ziniet, kas man dikti patika?! Tas, ka dejoja un dziedāja tieši tie, kuri paši to vēlējās. Nevis tie, kuri izturēja skates, konkursus un citus kritērijus, bet kuri patiesi un no sirds vēlējās radīt svētkus sev un citiem!
Jā, nebija līdzināšanās, jā kolektīvi aizmirsa uznākt un tad skriešus pievienojās, jā, nesanāca puišiem nodejot uz koka kājām, jā, jā, jā… Bet viņiem visiem sanāca būt īstiem, patiesiem un priecīgiem! Un tā nu gan ir jaunā laika iezīme- PRIEKS! Būt priekā!
Tikai darot mēs uzzinām vai mums patīk vai izdodās vai gribam darīt to vēl vai gluži otrādāk- nekad vairs to nedarīt. Tikai darot mēs gūstam pieredzi!
Un es priecājos par ļaužiem, kuri dara!

Ak, par tiem alus kausiem neko nepasacīju?! Nu ja, tie bija! Bija vīriem un vairāk arī sievām rokās tie bija. Krāšņās linu kleitās tērptas dāmas, ar lielām plastmasas glāzēm rokās, baudīja aukstu alu. Hmmm, esmu dzirdējusi, ka karstā laikā “atdzerties” var tikai no alus?! Laikam jau tā ir, jo nebija neviens piedzēries, bija tikai mierīgi “atdzērušies” cilvēki, kuri baudīja koncertu!
Es “atdzeros” no saldējuma kokteiļa, šoreiz tādi tur nebija, padzēros saldēto “sulūdeni”. Nu, to krāsaino- zili, zaļi, sarkano un nemaz nesasaldētu, jo šādos laika apstākļos iekārtas netur. Vai es bubināju?! Nē, jo es pati izvēlējos iegādāties to nesasalušo sulūdeni. Es biju priecīga un pateicīga, ka bija kaut kas auksts arī bez alus.

Lielais cilvēku pūlis… a man paveicās- ģenerālmēģinājumu bija izvēlējušies apmeklēt mazs cilvēku skaits. Tieši tik, lai katram būtu savs energo lauks, lai katrs varētu netraucēti būt priecīgs sevī. Par sevi sapratu-lai būtu harmonijā un līdzsvarā it visā, vajadzīgs ir it viss- mazie notikumi un arī lielie! Tikai tā es varu sevi pilnībā sajust. Ierušinoties savā mikropasaulē un tikai to atzīstot par labu esam, es neaptveru makropasauli, nesajūtu plašumu. Bet man šobrīd aktuālā tēma- paplašinājums. Esmu pateicīga debesīm, ka tās tik ļoti saudzīgi man piedāvā šo paplašinājumu visdažādākajos veidos!

Par paaudzēm.
Mēdz būt tā, kad satiekas vecākā paaudze ar jaunāko, tie vecajie pārliecinoši stāsta, cik ļoti zaļa zāle bijusi viņu jaunībā, cik zilas debesis, cik skaistas dejas bija toreiz un tie diriģenti, tik cēli un svarīgi…
Te nu mēs stāvam, abas ar meitu Madara, divas paaudzes vienā estrādē, kur kādreiz dejojusi esmu es pate, bet tagad tur dejo mana meita. Un es esmu priecīga par to, ka viņa tagad pieredz citu būšanu, ka tā zāle ir tikpat zaļa vai arī citādāk zaļa, nekā manā jaunībā, ka dejas tagad ir citas, nekā toreiz, ka tagad ir tieši tā, kā ir tagad, jo es ticu, ka visas pārmaiņas ved mūs uz pilnību! Viss, kas ir mainījies no tiem laikiem, ir mūsu izaugsme, mūsu attīstība. Es esmu gandarīta par tagadnes mirkli, kurā satiekas vakardiena ar šodienu, iepriekšējais gadsimts ar šo gadu simtu, iepriekšējā paaudze ar tagadnību, māte ar meitu. Neko nenoliedzot, veco integrējot jaunajā, mēs spējam radīt vēsturi, par kuru runās nākamībā.
Esmu ļoti priecīga par savu meitu, kura arī pieredz dejas prieku.

Es novēlu katram Radītājam sajust prieku sevī un turpināt radīt caur to! Lai nākamībā mums ir tautasdziesmas un dziesmas ar augšupceļošu enerģiju, lai tās asiņainās cīņas, kaujas, sērdienītes, raudāšanas paliek tajā gadsimtā. Ar cieņu un pieņemšanu mēs dodamies augstāk, augstāk savā savienojumā ar dievišķo plānu, kur taureņi dej un smilgas zied un meitenes baltās kleitās rīta rasā brien, kur vīri nāk baltos kreklos sievas samīļot, kur bērni mīlestībā aug, kur… Lai topam mīlestības radītāji visi!

Lai DZIESMA DEJO un DEJA SKAN!!!

Pateicība ikvienam, kurš iesaistīts šajā projektā!