PunktiņMANDALAS SVITENES MUIŽĀ
Svitene-Rīga
Nav robežu, nav attālumu, nav laika līniju, nav prāta uzcelto rāmju, viss ir vienots un saistīts…Sirds nodoms ir mūsu iedvesma un piepildījums!
Kādā novembra vakarā es sajutu vēlmi izplest spārnus. Sajutu vēlmi doties laukā no lielpilsētas, lai radītu priekpilnus mirkļus caur PunktiņMANDALĀM visā Latvijā! Caur mani bija izlidojusi šī sajūta, tas ir mirklis, kurš jāsajūt un tad, ja tas nāk no sirds un man tas ir jāpiedzīvo, tad viss piepildās!
Jau nākamajā rītā man atnāca ziņa no Pilsrundāles, no brīnišķīgās Lilita Lauskiniece, ar kuru mēs iepazināmies tālajā 2012.gadā nometnē, ar kuru esam kopā smējušas un dziedājušas, ar kuru esam sajutušas kaut ko tik ļoti tuvu. No Lilitas bija tikai viens jautājums – Tu negribi atbraukt pie mums ar saviem punktiņiem?! Kā Jums šķiet, kāda bija mana atbilde?! Tieši tāda – JĀĀĀĀĀĀĀ! Es gribu!!!! Viņa bija noķērusi savā sirdī manu sirds nodomu. Un jau 23.novembrī mūsu abu nodoms piedzīvoja savu piepildījumu!
Lilita saimnieko pa Svitenes muižu. Viņa tur rada Pilsrundāles mākslas skolai lielisku būšanu. Jau kādu laiciņu mani ļoti vilina un piesaista vecās muižas, kuras sāk atdzimt, kuras lēnām un pamazām mostas. No viena maza stūrīša, no krāsns podiņa, no pakāpiena, tās piedzīvo savu jauno esību šajā gadsimtā, šajā jaunajā laikā. Es domās stiprinu tos cilvēkus, kuri to visu dara, jo viņi ir unikāli, viņi augšāmceļ dārgumus, viņi rada vidi, kurā mēs visi varēsim piedzīvot aizkustinošus notikumus, krāšņus piedzīvojumus. Šķiet, es kādā no savām iepriekšējām dzīvēm esmu dzīvojusi pilī, jo man tik ļoti iet pie sirds tas senatnīgums, filigrānie griestu rotājumi, plašās telpas un mazie kambarīši, lielās kāpnes un augstie griesti, kuri šķiet, tuvina Debesīm…ar savām Gara acīm es vizualizēju, kā toreiz, senos laikos, pa pils kāpnēm lēnām un nesteidzīgi slīdēja dāmas greznās, mežģīņotās kleitās…Tām vienā rokā bija smalks vēdeklītis, ar kuru tās pasargāja sevi no citu skatieniem, vai varbūt gluži citādāk, tās kautrīgi saudzēja citus, no saviem šarmantajiem sejas vaibstiem, bet otrā rokā, otrā rokā tās viegli piepacēla kleitas sānus, lai cēli iznestu savu augumu un savu tērpu…Tā bija grācija, tā bija daile, kuru viņas audzēja sevī un ar kuru viņas izdaiļoja pasauli. Sievietes cienīja sevi un viņas cienīja citi. Ehhh, kā man patīk atgriezties “tajos laikos”…
Bet šoreiz stāsts ir par PunktiņMANDALĀM Svitenes muižā!
Tātad, Lilita piepilda man jau divus sapņus – PunktiņMANDALAS ārpus lielpilsētas un dod iespēju darboties muižas telpās.
Man vienmēr patīk ierasties noteiktajā vietā ātrāk, lai varētu pasajust telpas un cilvēkus, lai varu radīt savu vidi, kurā nāks ciemos cilvēki, ar kuriem es dalīšos savā pieredzē. Tas ir ļoti vajadzīgs man pašai un es sajūtu, ka arī citiem tas tīk. Kas vairāk vajadzīgs, ja visi cilvēki ir priecīgi?!
Šoreiz man tiek piedāvāta Gleznotāju telpa…visapkārt elpo māksla, lietuviešu gleznotāju studijas mākslas darbu izstāde, visdažādāko izmēru molberti, instrumenti, lielie logi…ir vēla pēcpusdiena, kurai ļoti piestāv sveču gaisma…lielie lukturi ieņem vietu pie durvju ailes, citi savu būšanu sajūt pie lielajiem logiem, mazākie sakārtojas uz galdiem, pie kuriem darbosies visi punktotāji, manas mammas darinātā mandalu sega, kā vienmēr ieņem vietu pašā plāniņa vidiņā, tā ir tā vieta, kura pulcē ap sevi visu – krāsas, papīru, instrumentus, cilvēkus, manus radītos darbiņus, tā ir telpas sirds vieta…Radot savu vidi, es iegriežu enerģiju sevī un arī telpā! Prieks piepilda telpu, gan iekšējo, gan arī apkārtesošo.
CILVĒKI…Un tad jau sāk plūst tauta, kā skudriņas, viens pēc otra telpā ienāk cilvēki, kuriem šī būs pirmā pieredze punktošanā. Šoreiz man būs jauna pieredze – būt par Skolotāju (skaļš vārds un priekš manis svešs, bet šajā gadījumā tā ir vārdu spēle) Skolotājiem. Manis vadītā nodarbība ir iekļauta mākslas un mūzikas skolotāju semināra noslēguma daļā. Vai spējat iedomāties, ko mans prāts saģenerēja – ui, viņi ir skolotāji un vēl mākslas, viņi zina, kā ir jāvada nodarbība, cilvēki, kuri ar krāsām darbojas ik dienas, kā nu būs?! Bet sirds ir tik rāma, jo viņa zina, viss būs labi, jo Skolotājs, tā ir tikai viena no lomām šajā dzīvē šiem cilvēkiem.
Viskrāšņāko dzirkstelīti visai šai cilvēku buķetei piešķir lietuviešu meitenes, kuras ir ieradušās speciāli uz PunktiņMANDALĀM. Viņas ir sievietes, kurām gleznošana ir sirds lieta, kuras ir apvienojušās gleznošanas studijā un ļoti labprāt sadarbojas ar Lilitas gleznotājiem Latvijā. Kādā mirklī sajūtu savā galvā karuseli, he, kādā valodā runāt, kā nu būs divas mentalitātes vienā telpā, bet tas viss nāk no prāta…Jo – radīšanas process, Punktiņi atbrīvo VISU. Cilvēks radot atbrīvojas no visām savām lomām šajā dzīvē, valodas barjeras zūd, mentalitātes īpatnības izbāl, mēs visi kļūstam par vienu veselumu, kurā radam katrs savu prieka mandalu, kurā pacietīgi mazinām savu stresu un darām sevi un Visumu laimīgu! Brīvs cilvēks ir laimīgs cilvēks! Esmu lepna un priecīga par savām krievu valodas zināšanām, jo tieši šis bija brīdis, kur tās lieti noderēja…bet arī tad, kad kādam vārdam nevarēju atrast tulkojumu, mēs lieliski sapratāmies ar lietuviešu meitenēm, jo māksla runā vienā valodā, caur krāsām, pieskārieniem un sajūtām.
Vienmēr mani iepriecina vīriešu klātbūtne PunktiņMANDALĀS! Kāpēc?! Atbildes ir vairākas, gan tāpēc, ka esmu sieviete, gan tāpēc, ka visam ir jābūt līdzsvarā, ka viņi piedod to citu garšu šim pasākumam, jo punktot var VISI, atšķirībā no tām n-tajām nodarbībām un semināru cikliem, kuri tiek piedāvāti tikai dāmām, tad uz PunkiņMANDALĀM tiek aicināti visi – sievas un vīri, vecmāmiņas un vectētiņi, bērni un mazbērni, meitas un dēli, jauni un seni…ikviens, kurš vēlas radīt. Un šajā vakarā es gavilēju par to vīru ar sirmo bārdu, kuram jau septītais (ar astīti) gadu desmits jau plecos, kurš varētu celt lielas lietas vai varbūt vairs necelt un izbaudīt savus darba augļus, bet viņš te ņemas ar sīkiem, vissīkākajiem punktiņiem, no kuriem beigās izveidojas Tā Lielā Lieta! Viņš ir guvis pavisam jaunu pieredzi un pavadījis brīnišķīgu vakaru līdzās esot savai kundzītei. Sapņaini?! Iespējami!!! Un es ticu, ka viņiem vakara sarunas izvērtās citādākas, varbūt tieši šis punktošanas mirklis būs tas, kurā viņi kavēsies atmiņās vēl ilgi, ilgi…Tam nav nekādas nozīmes, kas notiks Pēc tam, būtiskais ir tas, ko viņi sajutu šajā mirklī, ko viņi piedzīvoja šajā radīšanas- punktošanas mirklī!
Par katru klātesošo Dvēseli es varētu stāstīt un stāstīt, jo tik krāšņa buķete bija sanākusi vienuviet…kā mūzikas skolotāji koķetēja par to, ka viņi jau neprot zīmēt, bet saradīja brīnišķīgas ziedu mandalas, kā vīrieši cīnījās ar savu spēku, radot mazos punktiņus, kā gudra sieva pretojās tam, ko dara un tomēr tie punktiņi viņu pievarēja, radot interesi ieviest šo nodarbi bērniem un tā bezgala daudz stāstu par un ap CILVĒKIEM tiek izdzīvoti un piedzīvoti vienā mirklī…
JAUŠĪBAS…Arvien vairāk savā dzīvē novēroju jaušības un pasmaidu par tām. Kādu laiciņu atpakaļ, par punktiņmandalām interesi izrādīja Lietuvas pilsoņi, bet mēs ar Sarmite Makarova (Mandalu pasaules radītāju un vadītāju) norunājām, cik neparasta interese, nez, ko tas varētu nozīmēt, bet varbūt kādreiz vajadzētu pamēģināt?! Un re, man atkal tiek piedāvāta nejauši jauša iespēja pamēģināt, tā vienkārši, nesagatavojoties (hi, kā gan tur vajadzētu sagatavoties J ), neiespringstot, noliekot fakta priekšā, re – tieši TAGAD ir tas mirklis trenēties! Un tagad es zinu droši, ja pienāks zvans no Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas vai citas vietas, kurā saprot krievu valodu, es esmu gatava arī viņiem teikt Jā, es došos ciemos arī pie viņiem! Tā šis LAIKS mūs trenē, Šeit un Tagad, nav rītdienas un vakardienas, tikai šis mirklis! Jo mēs esam Pilnības un mūsos ir VISS un mēs VARAM tiiik daudz! Ar ticību Sev un ļaušanos mēs piedzīvojam brīnumainus mirkļus un pieredzes!
VĀRDI un KLUSUMS…Sākotnēji esmu mazliet saspringusi es pati un jūtu, ka arī publika ir gaidās, gaidās par to, ko nu es viņiem piedāvāšu?! Un ziniet, no citu nodarbību pieredzes, esmu sajutusi, ka nevajag runāt daudz, vajag ķerties pie radīšanas procesa, tajā mirklī, kad cilvēki sapulcējas ap krāsām, papīriem un instrumentiem, tajā mirklī telpā enerģija strauji mainās… Kļūst Viegli! Vārdi kļūst lieki, vien meditatīvas mūzikas skaņas un klusums piepilda telpu! Klusums ļauj mums just un sajust! Klusums aicina sadzirdēt savu sirdsskaņu! Ieklausīties tajā!
LAIKS…laiks radot PunktiņMANDALAS iztek caur pirkstiem kā smiltis…šajā procesā viena stunda ir kā viena minūte, divas stundas, kā viens mazs mirklis. Ja kādam šķiet, ka viss beidzas tieši tajā mirklī, kad esi pielicis pēdējo punktiņu, tad tie ir maldi, jo nekas jau nebeidzas, viss tikai turpinās…cilvēks ir piepildījis sevi ar prieku, ar mieru, ir sakustinājis savu enerģiju brīvai plūšanai, ir sevi ievibrējis, lai dotos tālāk, tālāk savā Esībā jau cits, lai dotos noslēgt mierizlīgumu ar saviem tuvākajiem, lai dotos pateikties, kādam, kurš pasniedzis roku, lai palūgtu piedošanu par kādu savu pāridarījumu, lai dotos izkrāmēt savas krāsu kastes un atvēlētu laiku sev, lai dotos dalīties savā mīlestībā ar savējiem, ar pasauli, lai dotos priecāties, priecāties, priecāties!
Un, ja vien kāds būtu izgudrojis ierīci, ar kuru varētu izmērīt prieka un laimes molekulas cilvēka ķermenī radīšanas procesā un pēc tā, tad manējā, pēc šiem punktošanas vakariem, visi mērījumi pārsniegtu jebkādas normas, jo mans ķermenis vienkārši vibrē no VISA, ko esam saradījuši kopā! Tā ir milzu enerģijas deva, kurā mēs VISI ESAM! Piepildot sevi ar šo enerģijas devu, ikviens var paveikt VISU! Mēs kļūstam Garā stipri, skaisti, priekpilni, mīloši, enerģiski, brīvi!!! Tā mēs šo Zemi radam par Mājvietu, kurā esam laimīgi Būt! Viss, ko mēs radām un darām, visam ir sava nozīmē!
Man šis bija ļoti īpašs vakars!…
Īpašs arī ar to, ka šajā piedzīvojumā es devos kopā ar Inese Valtere, ar kuru mēs arī iepazināmies tālajā 2012.gadā nometnē, kur satikos arī ar Lilitu. Inese ir radījusi savu Gara bērnu, radījusi SAVU pasaku grāmatiņu “PASAKAS ĢIMENEI”. Viņa devās uz Sviteni, lai tur esošās ģimenes varētu to saņemt no autores rokām ar viņas ierakstītu vēstījumu katram klātesošajam. Klātesamības elpu nespēj aizstāt it nekas, tās ir sajūtas, ko tieši tajā mirklī saģenerē satikušies cilvēki. Šai grāmatiņai jūtos mazliet piederīga, jo trīs gadus mēs iedvesmojāmies viena no otras, es biju kā “savedējs” grāmatas autorei ar mākslinieci, ar korektori, es biju kā tilts cilvēkam starp cilvēku…Svētīgs darbiņš paveikts! Es novēlu ikvienam grāmatiņas lasītājam sajust to mīlestības enerģiju, kura mīt katrā burtā, katrā pasakā!
No sirds pateicos Lilita Lauskiniecei par aicinājumu, par uzņemšanu, par to, ka ESI!
Pateicos IKVIENAM, kurš bija klātesošs šajā mirklī! Jūs bijāt un ESAT fantastiski, Skolotāji!
Un vienmēr es būšu pateicīga Mandalu pasaulei un Sarmite Makarovai, ka man ir dāvāta šī vieta, kurā augt un darīt to, kas priecē un bagātina manu sirdi!
Uz satikšanos, Latvijā, Lietuvā….VISUR!