Šorīt dzērves kliedza…
Šorīt dzērves kliedza: “Nāc ārā, nāc ārā no savas gultiņas…”
Šodien vēroju, kā viss plūst un mainās. Un mainās uz patiesu, brīvu un sirsnīgu būšanu!
Tas ir Ceļš! Savs attīstības, izaugsmes Ceļš!
Bērnībā kaimiņbērni zem logiem kliedza- iznāc laukā, tad nāca trakulīgā jaunība, kad brūtgāni stāvēja zem logiem un dziedāja: “Meitene zeltene, klausies, kā pukst mana sirds…”
Un tagad ir laiks, kad dzērves pamostas jau krietni pirms saulītes un kliedz: “Nāc ārā, nāc ārā…”…
Kā atsaucos es uz šiem aicinājumiem?!
Bērnībā – mamma teica, ka pietiek būt ārā, paklausīju un paliku istabā (ne vienmēr, protams), jaunībā- sarkdama klusēju un teicu, ka tie ir māsas čaļi, tagad, kad vairākas reizes jau pa 18 – mostos un traucos laukā…jo nav neviens, kurš spētu mani apturēt, nav neviens, no kura būtu jāslēpjas, esmu tikai un vienīgi Es Pati!!!
Un es Pati izdaru izvēles- doties laukā rīta agrumā un aizmirsties dabas klēpī uz vairākām stundām un atgriezties mājās, kad pasaule vēl tikai mostas, bet es jau esmu pieredzējusi, kādu neaprakstāmi baudīgu rītu!!!
Tā ir patiesa laime radīt pašam savu dzīvošanu un izdarīt savas izvēles!
Kā ir Tev? Vai Tu izvēlies Sevi?!