STĀSTS PAR 26 ZIEMĀM, PAVASARIEM, VASARĀM UN RUDEŅIEMMĪLESTĪBAS STĀSTS
Viņus mēs zinājām jau kādu laiciņu. Bijām dzirdējuši stāstus par Viņiem, bijām satikušies garāmslīdošos skatienos, kādos kopradītos notikumos.
Bet Viņus iepazinām vien pavisam nesen. Aizgājušajā vasarā. Vārds pa vārdam, sajūta pa sajūtai, skaņa pa skaņai un saskanējām kopā.
Ir tādi cilvēki, kurus Tu satiec un jūti IR…kaut kas vienojošs, kaut kas pazīstams, kaut kas tāds, ko gribās saudzēt un pieskarties vien ar maigu vārdu, mīlestības piepildītu skatienu…
Starp mums izveidojās tādas citādas satikšanās. Ir ierasti, kad tajos brīžos, kad satiekas dažādi pāri, vairāk sarunājas un uztur to vakara gaitu sievietes ar saviem vārdu birumiem, bet mūsu satikšanās bija citādas – tajās mums visiem bija ko sacīt. Sievas sarunājas ar sievām un pārsteidzošā kārtā – vīriem ir ko runāt ar vīriem. Un katrā mūsu satikšanās reizē, mēs radam radošos sajūtu stāstus. Pēc katras mūsu satikšanās, vēl ilgi varam runāt un pārrunāt un būt tajās brīnumainajās pāru sajūtās, ko mēs paši saradam esot kopā ar Viņiem!
Šoreiz viņi pieteicās ciemos. Vienkārši tāpat. Papunktot.
Tajā dienā, kad klāju galdu, sajūtās sarunājos ar sevi par to, kāda tēma šoreiz mani uzrunā, kas ir tas, kas varētu Viņiem būt saistoša, aktuāla, pārsteidzoša.
Es izvēlējos mīlestību, jo ir taču februāris un kā ierasts, februārī jo īpašāk mēs mīlam sevi un viens otru, jo ir tak Valentīndiena. Hm, nu kāpēc tikai februārī mēs domājām, runājam un daram vairāk to mīlestību?! Tādam ir jābūt arī martam, augustam, oktobrim un arī pelēkajam novembrim?! Lai vai kā, es nepiesienos tai Valentīndienai, bet izvēlos vienkārši mīlestību…lai iet šoreiz mīlestības stāsts!
Izvēlos tik ierasto sarkano – mīlestības krāsu, sirsniņsirsniņas, mirdzošo zeltu…nu, tā, lai viss zaigo mīlestībā! Lai mums visiem ir mirdzoša enerģija! Pavasara sajūta jau gaisā virmo, arī starp lielajām sniega kupenām ir cita elpa…
Radot punktošanai telpu un materiālus, sarunājos ar sevi – hm, nu, ko gan šoreiz viņi varētu sapunktot?!
Varbūt ļaut Viņiem abiem uzpunktot vienu kopdarbu?! Bet līdzi būs mazais puika, tas varētu kļūt nemierīgs, ja abi vecāki aizrausies ar kopdarbu…
Varbūt ļaut viņiem izdzīvot intuitīvo punktošanu – ar acīm ciet…
Nu, kaut kā mani tas neuzrunā, ir sajūta, ka šoreiz tas nav Viņiem, bet skaidri zinu – tam ir jābūt kaut kam īpašākam, nekā ir bijis līdz šim, jo ir jāvirzās tālāk, ir jāiet tālāk.
Nuuu, man tiiik ļoti gribās, lai viņi rada kopdarbu?!!! Man ir arī apaļais audekls, nu gluži tik liels, cik Lieli ir Viņi paši! Hm, vai nav par lielu?! Ir jau vēl rezerve, mazliet mazāks…Vienmēr ir iespējas, vien saredzēt tās.
Esmu pasajutusi, idejas ir, bet, nu labi, atbrauks, sajutīšu, kādas ir viņu vēlmes un tad jau izvēlēsimies to vislabāko radīšanas procesu…
Bet tā mīlestības elpa, plūsma un sajūta manī ir tiiik ļoti, ka zinu, šodien šī enerģija mūs skaus un ieskaus! Lai piepildāmies visi ar to uz nākamo laiku! Lai izbrienam sniega kupenas ar mīlestības elpu!
Viņi atbrauc. Tik ziedoši kā pirmie pavasara ziedi. Tik mirdzošām acīm. Tik skaisti posušies. Kūku lielā kaste. Viņa pārsteigta par galda dekorējumu. Es pārsteigta par sirsnīgajām kūkām.
Mazais puika izvēlējies palikt mājās. Mazliet esmu vīlusies, jo es viņu gaidīju, jo viņš ir mans draugs?!
Un tad Viņi abi dzirkstoši saka – mums šodien 26 kāzu jubileja!!!
Nu, skaidrs, kāpēc mazais puika palika mājās- viņš tak uzdāvināja vecākiem mīlestības vakaru, vakaru būt tikai viens otram! Lieliski!
Nu, vai ziniet, tad tāpēc man tā mīlestības tēma tiiiiiik ļoti virmoja gaisā, tad tāpēc man tās sirsniņas un kopdarbs un nekādi “valentīni”, vienkārši- mīlestība?!
Ak, jē, ciiik es laimīga par to savu sajušanu!
Dzeram tēju, runājam, baudām satikšanās prieku.
Es Viņiem jautāju – un ko tad šoreiz gribēsies sapunktot?! Un Viņi tā kautrīgi – mēs tā kā domājam, ka varētu kaut kādu kopdarbu šoreiz. Ak mī un žēl, nu ja!!! Jā, jā, jā!!! Arī es tā domāju!
Nu, kā tā var būt – nezināt neko un sajust VISU?! Tā var…ja vien esi sirdstelpā, ja vien esi mīlestības plūsmā, ja vien ļaujies sajūtām!
Viņi radīja savu Nākamības mīlestības stāstu savam Jaunajam kopdzīves gadam! Jā, nesolot gaismas pilis un mūžīgu mīlestību vēl 26 gadus, vien apsolot vēl gadu, vēl vienu piesātinātu, krāšņu kopības gadu Būt šajā mīlestības, pieņemšanas, radīšanas laukā, kurā Viņi jau IR!
Caur pateicības plūsmu par piedzīvoto, par jau kopradīto, Viņi devās tālāk, radīt savu pārpilnības lauku nākamībai!
Viņš kā īstens vīrs, ielika pamatus Viņu būšanai. Viņa, kā maiga naktsvijole, tiecās Viņa pamatus piepildīt ar maigumu, rāmumu un atbalstu. Viņi bija katrs pats un abi kopā. Kad Viņš veidoja savu stāstu, tad Viņa klusiņām raudzījās uz Viņu…Viņš ik pa laikam lūkojās uz savu Mīļoto, kā viņa savā sievišķā stiprumā veido mīlestības upi… Ik pa laikam Viņu rokas savijās, ik pa laikam, Viņi raudzījās viens otrā, ik pa laikam Viņi sarunājās, ik pa laikam, klusējot uzlūkoja viens otru, sajūtot viens otra sirdspukstus. Ik pa laikam viņu zeltnešos iemirdzējās gredzeni, kā apliecinājums Viņu savienībai. Ik pa laikam…
Caur Viņu stāstu varēja sajust brīvības alkas, punta lidojuma augstumus, bērnu mīlestībiņas un Viņu pašu radošuma uzplaukšanas mirkli…Tas bija laiks, kurā Viņi ļāvās, uzticējās, pieņēma, uzdrīkstējās, iedrošināja, kurā Viņi rotaļājās, kā mazi bērni smilšu kastē, kurā viņi veidoja savas mīlestības tērcītes, sapludinot tās vienkopus uz 27 ziemu…
Telpā smaržoja hiacintes un dzeltenās tulpes vēstīja pavasara dvesmu…Viņi bija atveduši pilnu klēpi pavasatra! Viss, pilnīgi viss pauda Mīlestības stāstu!
Manās acīs reizēm iemirdzējās asaru pērles, vērojot Viņu acu skatienus, Viņu pieskaršanos viens otram…Tik trausli un tik patiesi! Tik ĪSTI!
Vai Tu spētu raudzīties savā Mīļotajā pēc 26 kopā pavadītiem gadiem ar dziļu, cieņpilnu skatienu un klusībā izteikt apstiprinājumu, ka Tu esi mans Dievs un es Tava Dieviete?! Vai spētu?!
Viņi devās prom stipri pēc pusnakts. Es lēnām kārtoju telpu un baudīju šo mīlestības stāstu, kā visgardāko desertiņu…pa vienai smalkai tējkarotei, vēl pa vienai…izgaršojot katru kumosiņu…tiiiiik vērtīgs un baudāms ir šis Stāsts!
Šodien hiacintes smaržo vēl stiprāk, tulpes plaukst un es zinu, ka kaut kur pasaulē, kāds brīnišķīgs Pāris ir pacēlies mazliet virs Zemes, tā mazliet pieskaroties ar pirkstu galiem pie Debesīm un viegli ar pirkstu galiem pie Zemes, starp krūtīm viegli pukstot Viņu satrauktām sirdīm, par to, ka Viss ir atkal sācies no jauna…jau šodien Viņi sāk radīt savu attiecību stāstu jaunā vibrāciju līmenī, jaunā attiecību posmā!
Un Viņiem ir Viss, lai šis stāsts iedvesmotu ikvienu, kurš satiksies ar Viņiem, kurš vēros un baudīs Viņu kopesību!
Viņi ir viens otram, pateicībā, pazemībā, pieņemšanā, ticībā, radīšanā, klusēšanā, skanēšanā…
Viņi IR savā mīlestības upē iekāpuši līdz ausīm un vēl vairāk…Lai ir! Tā ir ļoti, ļoti labi!
Mīļie, lai izdodas! Lai piepildās visi labie nodomi, kurus sapunktojāt savā Nākamības mandalā! Lai Jūsu krāšņais attiecību stāsts turpinās…arvien mīlošāks un mīlošāks!
Šis ir Laiks, kurā dzimst jaunas tradīcijas, šis ir laiks, kurā veram vaļā savus neizzināmos, nebeidzamos iespēju kambarus. Šis ir laiks, kurā ārpasaule nenolaupa mūs! Šis ir laiks, kurā esam viens otram. Tā patiesi un no sirds, tā PA ĪSTAM esam viens otram! Tiiik vērtīgs ir šis laiks!
Ar mīlestību radi savu februāri! Tevī ir VISS, lai mīlētu…sevi, savējos, pasauli sev apkārt! Iemīli savu dzīvošanu!