STĀSTS PAR DZĪVES SVINĒŠANU VIESISTABĀ

Kocēnos

Tā bija piektdiena. Laukā zelta rudens. Pa dienu baudījām brīnumaino Amatas taku, bet vakarā bijām ieplānojuši izbraucienu uz Viesistaba, Kocēnu novadā, kur Zanīte (Zane Sniķere) spēlēs kokli.

Amatas taka rudenī tiiik ļoti ievelk, ka pazūd robežas laikam un skaties, jāsāk pielikt solis, lai pagūtu pirms vakarēšanas vēl uzposties.

Mjā, šoreiz tiiik ļoti gribās saposties, jo būšot arī Laura Strautiņa, kura ir fotoaparāta pavēlniece un es esmu novērojusi, ka viņai izdodas noķert burvīgākos mirkļus. Hm, un kāpēc ne, kāpēc šovakar neiepozēt kameras acij?! Lai notiek, lai top viskrāšņākie foto mirkļi iekš mūsu vakarēšanas!

Pārbraucot mājās viss notiek raitā solītī, viena vēl mazgā matus, bet cita jau veido lokas, viss gatavošanās laiks paiet patīkami satrauktā priekā. Varbūt man vilkt šo kleitu, bet varbūt labāk šo?! Kā tu domā, vai labāk oranžā lūpukrāsa piestāvēs vai tomēr tā koši sarkanā, kā tādā meiteņu kopmītnē, kad visas vienlaicīgi gatavojas uz randiņu…Kā skudru pūznī. Un arī te zūd robežas, starp māti un meitu un meitu un māti, viena otrai izlīdz ar kādu acu zīmulīti vai lūpu pomādi, gluži kā jaunībā ar draudzenēm gatavojoties uz ballīti…

Kad telpā jau sajūtama franču parfīma smarža, vakaram posties sāk arī mūsu kungs… Un šis ir viens no tiem miljoniem mirkļu, kurā var tik ļoti sajust to atšķirību starp sievieti un vīrieti, kad sievietes vienam vakaram var gatavoties gandrīz visu dienu, bet vīriešiem pietiek ar 15 minūtēm. Un tikai nekļūt uzbāzīgai ar to, kuru kreklu labāk vilkt, jo mums, sievietēm liekas, ka mēs zinām vislabāk. Ļaut Viņam vilkt tieši to apģērba gabalu, kurā Viņš jūtas visērtāk, vissiltāk un visomulīgāk, jo ne jau kreklā ir tā sāls. Sāls ir kopābūšanā! Lai tā arī būtu, katram savs, vien netaucēt vienam otru gatavošanās mirklī, ievērot abu savstarpējās robežas, atbrīvot telpu, lai arī viņš var matus sakopt un zumēt harmoniski līdzās. Acis mirdz Pirms lielā Notikuma visiem, gan mums, meitenēm, gan arī Viņam! Citreiz tas gatavošanās brīdis ir tas piepildītākais un skaistākais. Arī šoreiz tā ir un viss skaistais un brīnumainais turpinās.

Mūsu kungs jau silda autokrēslus un mēs esam gatavas startēt uz Kocēnu novadu.

Ir savilktas garās kleitas, saliktas viskrāšņākās rotas un lūpas, lūpas deg rudens sārtajos toņos, visvissarkanākā lūpukrāsa šovakar iezīmē manas lūpas un tās oranžās būs meitai, lai jaunība zeļ…Tik krāšņa ir šī sajūta! Kā pelnrušķītei dodoties uz balli pilī. Un te neviļus es sajūtu to mirkli, kad pēdējos gadus mēs ļoti sajūtam uz kuriem pasākumiem vēlamies patiesi doties un to ir maz, reti, bet sātīgi.

Kad dažus gadu desmitus atpakaļ katru piektdienu bija jādodas “tusēt”, tad tas viss pārvērtās tādā ikdienišķā tusēšanā. Iespējams, kādam joprojām tā ir. Bet tad, kad mājās nav garlaicīgi, kad dienas un vakari ir tik piepildīti ar savām radošām izpausmēm, tad patiešām tās iziešanas ārpus savas sētas kļūst retākas. Un tad ir tas baudīgais mirklis uzposties, tad ir tas baudīgais mirklis uzklāt sarkanās lūpas, šķiet, visam tiek piešķirta pastiprināta garrrrša. Sajusties tik īpašai ir patiesi skaisti! Un tikai Tu pati vari šo sajūtu uzradīt sev, neko negaidot no citiem, no ārējās pasaules, viss skaistums ir Tevī, sajūti to!

Ja Tu nekad neesi dzirdējis, kas ir Viesistaba, tad es Tev mazliet pastāstīšu. Tā ir vieta, kuru rada Judīte Bukša ar savu ģimeni. Tā ir vieta, kur top viskrāšņākie pērļu un dimantu kroņi. Tā ir vieta, kur izbaudīt dzīves svinēšanu krāšņi! Tā ir siltumnīca! Jā, jā, tieši tā, tā ir siltumnīca, kurā jau labu laiku atpakaļ tika audzēti tomāti. Tad nāca gadsimtu mija, ideju ģeneratoram Judītei sāka gāzties virsū idejas un tomātiem lēnām un pamazām bija jāatkāpjas. Jāatkāpjas, lai turpmāk tur varētu būt kroņi un ziedu bareljefi, mūzikas skaņas un fotokameru klikšļi, kamīna liesmas un sveču gaisma un spožas lustras un samta dīvāni un…Lēnām un pamazām, Judīte Bukša ar savu ģimeni ienes savas ģeniālās idejas realitātē, tā darot savu un daudzu, jo daudzu cilvēku dzīves krāšņākas un piepildākas. Tāds ir mans sajūtu stāsts par Viesistaba, bet ja vēlies dzirdēt to patieso un īsto, ja vēlies piedzīvot krāšņu svētku vakaru, tad gan, sazinies ar Judīti un dodies piedzīvot pats šo vietiņu, jo ir to vērts, patiesi!

Turpinot mūsu vakara svinēšanu.

Tas bija skaists svētku satikšanās mirklis, kad vienā telpā sanāk mazpazīstami vai pilnīgi sveši ļaudis, bet māju saimnieki smaidot un cienājot ar karstu upeņu dzērienu, saved mūs visus kopā un topam jau zināmi. Vismaz šajā vakarā kļūstam par vienu.

Smalkās porcelāna krūzītēs kūp upeņu karstā dzira, dāmas klusi sarunājas, kāda sapņaini raugās spožajās lustrās, cita klusiņām vēro kamīnā ugunsliemas, Judīte dižojas ar saviem darinātajiem kroņiem un ļauj mums katrai sajusties kā karalienei. Ļaujamies saimnieces kronēšanas mirklim, kurš ir ļoti īpašs priekš katras no mums, kaut uz vienu vakaru pasajust to krāšņumu, tas ir tik īpaši, foto kameras pavēlniece Laura ķer tos noskaņu maģiskos mirkļus, kuros katrs klātesošais ir krāšņs savā būšanā.

Tad lietus sāk pieņemties spēkā, šķiet tas izaicina Zanes virtuozo kokles spēli, kurš stiprāks – lietus vai kokle vai Zane. Uz mirkli pieverot acis, klausoties šajā maģiskajā skanēšanā, šķiet, tiek piedzīvota mūzikas skaņu kulminācija un Zanes virtuozitāte nepārprotami savienojas ar dabas stihiju un atkal ir mirklis, kad viss top par vienu, par vienu jaudīgu būšanu.

Zane spēlē savu sajusto un sevī izauklēto mūziku uz Kurzemes kokles, uz Latgales kokles un vienkārši uz elektroniskās kokles. Pēc sajūtām viņa tās maina. Mēs, klausītāji un baudītāji, varam ļauties šim mūzikas skaņu plūdumam viegli un nepiespiesti, jo ir ļoti, ļoti mistiski…kamīnā sprakšķ uguns dzirksteles, sakaltētajos paparžu kātos smaržo pēc vasaras, gaisā virmo karstā dzēriena dūmaka, uz mirkli atverot acis, tās mazliet apžilbst no Judītes un citu meiteņu kroņu dimantiņiem, jo tie tik maigi viz vakara mijkrēsļa piepildītajā telpā…ir ļoti, ļoti labi…

Es sajutos kā senā, senā stāstā, kur karalienes ar saviem karaļiem svin dzīvi, no sirds tie svin. Ar mīlestību par kopābūšanu, ar mīlestību par to, kas ir dots, ar mīlestību par esību.

Būt kopā ar savējiem ir mana vislielākā dzīves vērtība, jo es tik ļoti viņus mīlu!

“…dod, Dieviņi, dodamo, es saņemšu ņemamo,

Es saņemšu ņemamo, ar balto Dvēselīti…”

Šajā vakarā mums tapa dots tiiik ļoti, ļoti daudz, ka nu mūsu Dvēselītes ir piepildītas ar iedvesmu, mieru, harmoniju, klusu sanēšanu, krāšņumu un mīlestību…To bezgalīgo mīlestību!

Tik maģiski sajūtīgs bija mūsu piektdienas vakars…laukos būt ir skaisti!

No sirds pateicamies Viesistaba

par to, ka tā IR,

Judītei un viņas kungam, par to, ka viņi koprada šo unikālo būšanas vidi,

Laurai par noskaņu mirkļiem bildītēs, Zanei par viņas virtuozo kokles dancināšanu, katram klātesošajam par rāmo kopābūšanu!

ESAM krāšņi savā vienkāršībā un esam vienkārši savā krāšņumā!

FOTO un VIDEO:
Laura Strautiņa
Madara Šicāne