STĀSTS PAR PUNKTOŠANOS IECAVĀ
Šodien ir pēdējā marta mēneša diena.
Cik ļoti neparasti citāds ir bijis šis marts?!
Vai 9.martā es nojautu, ka tā būs vienīgā Punktiņmandalu meistarklase šajā mēnesī?! Nē, nepavisam, jo mans plānotājs vēstīja par to, ka būs atkal viens intensīvi piesātināts punktošanās mēnesis Latvijā…Bet to, ka tā bija un ir lieliskākā marta nodarbība, to gan es jau sajutu tās dienas vēlā vakarā.
Šis būs stāsts par to, kā piepildās sapņi. Šoreiz tas būs stāsts par kādas mājas un tās saimnieces vēlmju piepildīšanos.
Pavisam neilgu laiku atpakaļ Viņa bija skaļi vēlējusies savā namā papunktot. Ar mums taču bieži notiek šie sapņošanas mirkļi, kad vēlamies kaut ko, pat varbūt nereālu, bet ja vien tam visam ir jānotiek, tad viss piepildās.
Un te nu bija, saulainā 9.marta pēcpusdienā es piebraucu pie gaišā nama Vīnkalna ielā. Es pasmaidīju, jo tie pirmie randiņi ir tik pārsteidzoši skaisti, kad šķiet, man sirsniņa mazliet vibrē un Mājai ar, jo mēs jau nezinām, kā mums būs tā saderība, vien nojautas saka – būs lieliski! Es sasveicinājos ar Māju un viņa aicināja ienākt. Mani sagaidīja grezns plašums, ar lieliem, plašiem logiem un telpa pusapļa formā, kas tā vien likās, ka tieši priekš Punktiņmandalām būvēta?!
Priecīgi čalojošas sanāca brīnišķīgās iecavnieces, lai ļautos radīšanas mirklim, lai gūtu jaunu pieredzi, lai kopradītu, kādu klusu sapni. Viņas par to nenojauta, vien saimniece klusi sevī smaidīja, smaidīja par to, kā sapņi piepildās. Varbūt mazliet neticīgi par to, vai tiešām tik viegli notiek sapņu piepildījums?! Varbūt ļoti droši raudzījās uz notiekošo, jo Viņa bija lepna par to, ka uzdrošinājās spert pirmo soli un uzrunāt mani.
Vien pirmo soli…jo katrs nākamais jau nāks pats, gluži kā zeķi adot – vien pirmo valdziņu uzradīt un tad jau katrs nākamais raisās arvien brīvāk un plūstošāk…Un man jau dikti tīk šie Mājas un Punktiņmandalu satikšanās stāsti. Tie ir ļoti īpaši un ļoti neparasti krāšņi un katrai Mājai ir savs stāsts, gluži kā mums – cilvēkiem, katram savs esības stāsts.
Es šim vakaram posos kā senam draugu kopā sanākšanas mirklim. Kaut kas manī urdzēja, ka būs lielisks kopā būšanas laiks ar šīm meitenēm, no kurām, es pazinu tikai dažas dāmas. Iluta un Beāta bija tās būtnes, kuras arī saaicināja savas draudzenes un kaimiņienes, savas kolēģes un domubiedres, vienu vārdu sakot – savējās.
Cita citu atpazīstot, vēl kāda vispār nevienu nepazīstot, bet visas ar vienu aicinājumu sanāca gaišajā Mājā – uzradīt savu Punktiņmandalu!
Un kā jau ierasti, kad kopā sanāk pazīstamas dāmas, tad čalošana rit tik raiti, ka mazliet satrūkos, hmmm, vai spēšu viņas visas ieinteresēt ar savu stāstu par punktiņiem, vai spēšu viņas iešūpot tam mirklim, kad vārdi ir lieki?!
Es nekad nepārstāšu brīnīties un priecāties par to burvību, ko spēj sniegt radošā plūsma, radīšanas mirklis…Tas ir tik maģisks brīdis, kad šķiet, viss cits, kas bija svarīgs un aktuāls līdz šim brīdim, ir zudis, vairs nav nekā, vien Punkts, kurš cilvēka krūtīs, tas viņa sirds centrs, punkts, ar kuru sākas cita esība…
Tad uz mirkli es ievelku elpu, lai pasajustu šo telpas maģisko pulsāciju, kad meitenes dodas dziļāk sevī, kad viņas ļaujas šai punktu saspēlei…Īpaši!
Lēnām un pamazām krīt bruņas un sabrūk ilūziju pilis, lēnām un pamazām šķīst baiļu sienas, lēnām un pamazām dzimst prieks, dzimst atbrīvotība būt pašai, būt pašai savā esībā tik tīrai un skaistai, kā nevienai citai, tik īpaši skaistai. Dievišķi piepildošs ir šis mirklis – visa vakara garumā!
Vien laiks ir nepielūdzams, tas visu laiku atgādina mums par sevi un taisnība jau vien ir, ir jābeidz tad, kad ir vislabāk.
Tad kopā satek visas saradītās Punktiņmandalas un veido īpaši sajūtīgu paklāju, tad katra no šī brīža paņem to, kas viņai šajā mirklī ir tik ļoti vajadzīgs, jo kāda, kurai ir gana daudz spēka, prieka, sapņu, dāsni dalās ar to, tā mēs kļūstam savā vienotībā stipras. Tas ir māsu – draugu – kaimiņu spēks!
Es raugos uz meitenēm ar smaidu sirdī, jo es redzu Viņas jau citādas un tas ir mans gandarījums par to, ko spēj šis brīnišķīgais instruments – Punktiņmandalas – saradīt!
Un gluži kā draugu kopāsanākšanā, es tieku pie ziediem un pašaradītām dāvaniņām un tikko satecinātām bērzu sulām un kādas ļoti īpašas kartītes…Un kas to būtu domājis, ka šī kartīte būs mana marta iedvesma, prieks un gandarījums…tiiik ļoti īpaša tā IR!
Un tas Astrīdas radītais mazais, mīļais māla ķobītis ar sauli sirdī, tas tak manā Labo Sajūtu Mājvietā šobrīd ir mīļākais našķu trauciņš, kurš sevī glabā to veselīgo našķi, vai tās būtu zīdkoka ogas vai žāvētas dzērvenes vai kāda rozīne…tas ir mans mīļākais ogu trauciņš! No sirds, paldies Tev, Astrīda!
Šis bija vakars, kurā es sajutos kā burvju mākslinieks, kurš piepilda sapņus. Un ziniet, tā ir ļoooti atbildīga un liela loma, tik liela, ka pat asaras saskrien acīs, cik ļoti nozīmīga var būt mana esība, kāda Cilvēka un kādas Mājas dzīvē?! Un ziniet, Jūs katra un ikviens, kurš lasat šo stāstu, Jūs arī esat kāda cilvēka, mājas, koka vai dzīvnieka dzīvē kaut kas ļoti, ļoti svarīgs un nozīmīgs! Tāpēc būsim katrs savā labajā, kas mūsos ir un dosim pasaulei visu to labāko, tā darot pasauli piepildītu ar laimi, prieku un mīlestību!
Mīļās, iecavnieces, Jūs esat mani draugi! No sirds Jums pateicos par vismīļāko marta meistarklasi!
Mīļā, Iluta un Tava Māja – Jūs esat tiik greznas un mājīgas, ka man pie Jums bija patiesa laime ciemoties! Lai tā brīnumainā enerģija, kuru saradījām visas kopā, vēl ilgi piepilda Tavu māju ar labestību, labvēlību un mīlestību!
Mīļā, Beāta un Juri, es Jūs mīlu!
Un jau tagad gribu teikt – uz satikšanos!
Kad mājupceļā izsalkusi baudīju Beātas Jura satecinātās bērzu sulas, es iemīlējos ceļa posmā – Iecava – Rīga un es jau sajutu, ka šis būs mans reiss, kurā es vienmēr došos, kā pie seniem draugiem, jo, kad draugi vienmēr tiekas, viņu sirdīs valda prieks.
Un es zinu, ka ir vērts ieguldīt visu savu labāko daļu un atdoties no sirds ikvienā meistarklasē, jo tu nekad nezini vai nākamā maz būs un kad vēl tā būs…Tad tā gandarījuma un piepildījuma garša vēl ilgi kūst uz lūpām un ir vienkārši labi Būt!
